Bens Latkovskis / Viedokļi

Šajās dienās tiek vilktas dažādas paralēles un piemeklētas analoģijas. Vieni Krievijas iestigšanu Ukrainas karā salīdzina ar Vjetnamu, citi norāda, ka Krievija strauji slīgst Ziemeļkorejas virzienā.

Cik liela ir krievu nācijas (Krievijā) un krievu tautības cilvēku (citur pasaulē, tajā skaitā Latvijā) vainas daļa pie tā, kas šobrīd notiek Ukrainā? Lai arī šis jautājums var likties otršķirīgs, jo tagad svarīgākais ir novērst pasaules karu, atbildēt uz to ir ārkārtīgi būtiski, lai nespertu nepareizus soļus, balstoties uz aplamu informāciju.

Lai arī pasaules ziņu aģentūras un tādi raidorganizāciju milži kā BBC un CNN par karu Ukraina ziņo 24 stundas diennaktī bez pārtraukuma, šajās reportāžās iezīmējas kāds būtisks elements, kurš ir viens no šī kara izcelšanās cēloņiem.

Patiesi smagās sankcijas, kuras Ukraina gaidīja astoņus gadus, par kurām Rietumi runāja astoņus gadus, bet līdz šim tālāk par runām netika, beidzot ir ieviestas.

Svētdienas pēcpusdienā Kremļa pilnībā kontrolētā ziņu aģentūra “RIA Novosti” publicēja videoreportāžu, kurā Putins uzdod saviem “consiglieri” Šoigu un Gerasimovam sagatavot stratēģiskos atturēšanas ieročus (kodolieročus) īpašā kaujas gatavībā. Citiem vārdiem, neslēpti draudēja visai pasaulei. Tas faktiski nozīmē netiešu atzīšanos, ka Ukrainas kampaņa ir izgāzta. Ja ne militārā ziņā, tad politiski noteikti.

Pirmās kara dienas vakarā tika izsludinātas jau iepriekš piesauktās un, jādomā, jau iepriekš gatavotās “neiedomājami” smagās sankcijas. Cik šīs sankcijas bija smagas, parādīja nākamās dienas, tas ir, piektdienas, rīts Maskavas biržā, kur tirdzniecība atsākās ar indeksu 22% kāpumu.

Ar putojoša šampanieša strūklām Čehijā, Ostravas pilsētā, rūpnīcas “Škoda Vagonka” montāžas cehā tika “apmazgāti” jaunie elektrovilcieni, kuriem jau šogad jāsāk pārvadāt Latvijas pasažierus.

Ceturtdienas rīts atnesa ziņas, kuras bija neizbēgamas kopš Putina pirmdienas uzrunas televīzijā, kurā viņš skaidrāk par skaidru lika saprast, ka Ukrainas valstiskuma likvidācija (militāras operācijas ceļā) ir neapspriežams jautājums.

Centieni juridiski leģitimizēt Krievijas okupētās teritorijas Austrumukrainā, atzīstot pašpasludināto Donbasa “republiku” valstiskumu, rada zināmas konsekvences, kuras Krievijas prezidents Vladimirs Putins iezīmēja pirmdienas vakara uzrunā tautai.

Šobrīd svarīgākais jautājums pasaulē ir viens – vai izdosies izvairīties no plaša mēroga kara Eiropā (Krievijas iebrukuma Ukrainā)? No šī jautājuma izriet nākamais – vai izdosies izvairīties no globālas katastrofas? Tas ir, pasaules kara starp ASV (NATO) un Krieviju?

Bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju Sanitu Osipovu ceturtdien Saeima neievēlēja par Augstākās tiesas senatori. Šāds balsojums bija prognozējams, jo Osipova savā iepriekšējā amatā jurisprudenci visai brīvi jauca ar politiku un ideoloģiju, līdz ar to paverot ceļu Saeimas politiskam balsojumam.

Par Māras Zālītes uzstāšanos LTV raidījumā “1:1” varētu arī nerunāt, ja tā neiezīmētu kādu ļoti svarīgu tendenci Latvijas politiskās dzīves attīstībā. Runa ir par valsts identificēšanu ar tās politiskajiem līderiem.

Šodien Latvijas Saeima izskata, manuprāt, Latvijas valsti apkaunojošāko likumprojektu pēdējo gadu laikā. Tiek gandrīz vārds vārdā atjaunots Latvijas PSR Kriminālkodeksa 183.1. pants 1965. gada redakcijā “Par apzinātu neslavas celšanu, nolūkā graut pastāvošo iekārtu”.

Tā vien šķiet, ka gaidāmais Krievijas – Ukrainas karš būs pirmais jaunāko laiku vēsturē, kura sākums tiek izziņots iepriekš. Jau pirms nedēļas augstas ASV amatpersonas, tajā skaitā ASV prezidents Džo Baidens un valsts sekretārs Entonijs Blinkens, kara sākumu izsludināja 16. februārī. Savukārt Ukrainas prezidents Vladimirs Zelenskis šo datumu pasludinājis par nācijas vienības dienu.

Mūsdienu dzīves realitāte arvien biežāk liek atbildēt uz jautājumu: ko darīt, ja tavs sarunas biedrs atļaujas būt klaji nekaunīgs, rupjš un turklāt to vēl dara ar pašiedomāta morālā pārākuma izjūtu?

Ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs TV24 raidījumā “Dienas personība” atzina, ka “pēdējo divu gadu laikā valstī vairāk nekā 12 mēnešus bijusi ārkārtējā situācija, kuras laikā Latvija ir pazaudējusi savas pozīcijas Baltijas mērogā”.

Nīderlandes vēstniecības izpilddirektore Lieske de Krijgere ļoti smalkjūtīgi tviterī norāda uz Rīgas problēmām ar sniega un ledus tīrīšanu. Bez pie apaviem piestiprinātiem “augstajiem papēžiem”/sniega dzelkšņiem uz ielas iziet nevar.

Otrdien valdības vadītājs Krišjānis Kariņš nāca klajā ar visai valstij negaidīti iepriecinošu paziņojumu. Nē, ne par mūsu olimpiešu medaļām, kuru iztrūkumu neviens īpaši nepārdzīvo, bet gan nopietnāka iemesla dēļ. Izrādās, jauno “zinātnes” superzvaigžņu Trojanska un Langina agrāk izteiktās apokaliptiskās prognozes par 6000 kovida slimniekiem slimnīcās bijušas, premjera vārdiem runājot, katastrofāli nepareizas.

Pateicoties vairāku ziemeļvalstu un, galvenais, mūsu tuvāko kaimiņvalstu apņēmīgai rīcībai, arī mūsu ietiepīgajā Kariņa/Pavļuta valdībā atsevišķi tās pārstāvji sākuši izrādīt saprāta pazīmes. Pat premjers Krišjānis Kariņš ir spiests atzīt, ka koalīcija plāno no 1. marta ieviest kaut kādus atvieglojumus Covid-19 regulējumā. Kādus konkrēti, tikšot lemts valdības sēdē 15. februārī.

Piektdienas vakara vilciens Rīga–Liepāja tuvojās savai priekšpēdējai pieturai pirms galapunkta – Skrundai.

Šobrīd aktualizējies jautājums par uzticību sabiedriskajiem medijiem. Šis jautājums ir ārkārtīgi svarīgs, jo tam var būt pat ļoti nopietnas sekas. Piemēram, šobrīd sabiedrība strauji zaudē izpratni par galēji kreiso ideju postu un šo ārēji pat it kā pievilcīgo ideju dzīlēs paslēpto ļaunumu. Ja sabiedriskie mediji šo ļaunumu ne tikai neatklās, bet, gluži otrādi, to visādos veidos veicinās un palīdzēs ieviest, tad sekas var būt katastrofālas. Līdzīgi kā, ja diendienā netiktu atgādināts par ļaunumu, ko sevī ietver viens no marksisma atzariem – nacionālsociālisms.

Pēdējā laikā publicēti vairāki pētījumi, kuros konstatēts, ka krītas uzticība medijiem kopumā, tajā skaitā sabiedriskajiem. Latvijas Radio populārajā raidījumā “Krustpunktā” trešdien notika ekspertu diskusija par tēmu “Latvijā ir zema uzticība sabiedriskajiem medijiem. Kā to vairot?”.