Valsts kancelejas izstrādātajā “Valsts pārvaldes modernizācijas plānā 2023.–2027. gadam” kā pirmā Latvijas attīstības problēma minēta zemā sabiedrības uzticēšanās valsts pārvaldei.
Salīdzinot ar citām ES dalībvalstīm, kā arī ar mūsu tuvākajām kaimiņvalstīm, Latvijā uzticēšanās līmenis valsts pārvaldei ir izteikti zems. Pēc socioloģisko pētījumu centra “Eurobarometer” aptaujas datiem, vidējais uzticēšanās līmenis valsts pārvaldei Latvijā 2022. gadā bijis 34%, kamēr ES dalībvalstīs vidēji - 50%.
Līdzīgs OECD uzticēšanās pētījums (publicēts 2022. gada jūlijā) rāda, ka Latvijā valdībai uzticas 35,4% iedzīvotāju. Igaunijā uzticēšanās valsts pārvaldei 2022. gadā sasniedza 53%, bet Lietuvā 46%. Zemāks uzticēšanās līmenis nekā Latvijā ES dalībvalstīs ir tikai Grieķijā un Itālijā.
Lai arī šie dati liecina par zemu uzticēšanos tieši valsts pārvaldei, kas it kā ļauj izvirzīt pārmetumus valdībai, politiskās šķiras vadošajam kodolam - partijai “Vienotība” un tās satelītiem, atļaušos šo neuzticēšanos paplašināt uz visu mūsu sabiedrību kopumā. Latvijā ir ļoti augsta vispārējā neuzticēšanās, kas arī rada šo valsts pārvaldes zemo kvalitāti un gala rezultātā - arvien pieaugošu Latvijas atpalicību.
Ilustrācijai daži piemēri. Tie arī izskaidro, kāpēc virsrakstā pieminu Latgali.
Raksta galvenā doma: Rīgas politiķi nekaunas pārmest reģionu pašvaldībām, ka tās saņem finansējumu no pašvaldību izlīdzināšanas fonda un šo naudu tērē ne tikai pamata funkciju veikšanai, bet arī papildfunkciju nodrošināšanai. Respektīvi, atsevišķas pašvaldības atļaujas ne vien pārtikt no sausiem, vārītiem rīsiem un melnās maizes, bet arī grib kādu aizdariņu. Grib sviestu uz maizes uzsmērēt un, iedomājieties, kāda nekaunība, vēl arī desas šķēlīti pa virsu uzlikt.
Zem šī raksta kāda lasītāja bija uzrakstījusi visai niknu komentāru, kurā norāda, ka kopš 2015. gada dzīvo un ir deklarējusies (tātad maksā arī tur nodokļus) kādā Latgales pašvaldībā. “Par to es saņemu tikai necieņu un naidīgu attieksmi, jo te nav pieņemts maksāt nodokļus,” viņa apgalvo. “Tātad, kādēļ laukos pašvaldībām nav naudas - mazs iedzīvotāju blīvums, jo viens zemnieks ir aizņēmis tūkstošiem hektāru, un šis zemnieks kā jau pats gudrākais nav tik stulbs, lai maksātu nodokļus. Un šo situāciju atbalsta vietējā pašvaldība, kādēļ tai arī nav naudas. Es arī šogad pārdeklarēšu savu dzīvesvietu uz Rīgu, jo man nav nekādas vēlēšanās atbalstīt ne zemniekus, ne Latgales pašvaldību.”
Šeit pat nav svarīgi, vai šai komentāra autorei ir taisnība un, ja ir, tad cik lielā mērā. Ir klaja savstarpēja neuzticēšanās, aizdomīgums, neapmierinātība. Kā atzīmēju citā rakstā “Lauzt atpalicības tendenci - galvenais Latvijas uzdevums” https://neatkariga.nra.lv/komentari/bens-latkovskis/405704-lauzt-atpalicibas-tendenci-galvenais-latvijas-uzdevums, “uzticības faktora nozīme ekonomikā ir milzīga, tajā pašā laikā nenovērtēta. Parasti šo savstarpējās uzticības faktoru ilustrē ar vienkāršu piemēru. Iedomāsimies divas vienādas valstis, kur abām ir līdzvērtīgi resursi, taču vienā valstī ir augsts savstarpējās uzticēšanās līmenis, bet otrā zems. Tajā, kur šīs līmenis ir zems, lieli resursi jātērē drošībai - žogiem, atslēgām, apsardzei, policijai, tiesām, dažādiem dokumentiem utt., kamēr sabiedrībā, kur viens otram uzticas, šiem nolūkiem jātērē daudz mazāk resursu. Taču tas vēl nav viss. Sabiedrībās, kur uzticības līmenis ir zems, ir ļoti grūti vienoties kopīgiem darbiem. Vienmēr liekas, ka citi grib dabūt vairāk, bet ielikt darbu un resursus mazāk. Katram liekas, ka viņš ir vairāk apdalīts nekā citi. Rezultātā nevar nopirkt vilcienus piecpadsmit gadus.”
Tajā pašā dienā, kad laikraksta lasītāju komentāru sadaļā izlasīju šīs dusmīgās Latgales iedzīvotājas ierakstu, man sanāca neliela domu apmaiņa ar kādu citu Latgales aktīvistu - Viktoru Vilkaušu - “Facebook” tīklā. Tieši šī divu Latgales cilvēku domu un ideju vienlaicīga uzklausīšana iniciēja šīs manas pārdomas.
Vilkaušs man pārmeta pērkamību, atsaucoties uz kādu manu senāku rakstu “Neatkarīgajā” “Nepieļaut diversiju pret Latgales latviskumu”. Vilkaušs norādīja, ka šī mana sleja esot acīmredzams pasūtījuma raksts un “pasūtītāji arī zināmi”. Tā kā man šie “zināmie pasūtītāji” nebija ne tikai zināmi, bet tos pat aptuveni nespēju nojaust, tad uzrakstīju, ka būtu ļoti pateicīgs, ja Vilkaušs arī mani informētu par šiem “labi zināmajiem pasūtītājiem”. Atbildes vietā tika atsūtīts citāts no mana raksta, kurš, pēc Vilkauša domām, neapstrīdami liecinot par “pasūtījumu”.
Lūk, šīs citāts: “Ja latviskais Varakļānu novads tiek pievienots tāpat jau latviskajam Madonas novadam un Vidzemei, tad no tā latviskums tur īpaši nepieaug, jo latviskuma tāpat tur ir gana. Savukārt, ja etniski neviendabīgajam Rēzeknes novadam noņem latvisko Varakļānu novadu, tad Rēzeknes novada latviskums cieš.”
Kādā veidā šis citāts liecināja par “pasūtījumu”, zināms vien pašam Vilkaušam. Mūsu tālākajā sarakstē Vilkaušs bija gatavs pieņemt, ka par šo rakstu nekādu naudu no “pasūtītājiem” neesmu ņēmis, bet pieņemt, ka tā varētu būt mana pārliecība, jo Varakļānu apkaimē dzimis mans tēvs, tur joprojām dzīvo daudzi mani radinieki un turienes situāciju labi zinu, Vilkaušs nebija gatavs.
Raksts noteikti tapis kādu politisko spēku interesēs. Ja kāds pauž no Vilkauša redzējuma atšķirīgu viedokli, tad viņš ir vai nu uzpirkts, vai arī “spēlē” pretinieku (labi vēl, ka ne ienaidnieku) komandas labā. Jebkurā gadījumā viņš ir “sliktais”.
Bērnībā katru skolas vasaras brīvlaiku pavadīju Latgales laukos. Tā bija no Rīgas stipri atšķirīga pasaule. Ar saviem plusiem un mīnusiem. Lai kāds es justos Latgales patriots, jāskatās patiesībai acīs. Vilkauša domu gājienā un lasītājas no Latgales niknajā komentārā bija kaut kas kopīgs, dziļi latgalisks, kas izraisīja asociācijas ar kādreiz Latgalē redzēto. Strikts dalījums savējos un citos. Uzsvērts aizdomīgums pret pēdējiem, jo viņiem droši vien kaut kas slikts aiz ādas. Pieņēmums, ka apkārtējā pasaule grib tev nodarīt pāri, jo tai a priori nevar būt labvēlīgi nolūki.
Šīs asociācijas izvirzīja plašāku jautājumu - varbūt Latgales atpalicības iemesls no pārējās Latvijas ir nevis lielāks ģeogrāfiskais attālums no Rīgas, nepietiekamais investīciju apjoms un pat ne etniskais sastāvs, bet gan tur vairāk nekā citur Latvijā raksturīgais savstarpējais aizdomīgums? Neuzticēšanās? Pasavēršanās vienam uz otru caur pieri? Ja palūkojamies plašāk, tad rodas nejaukas aizdomas, ka līdzīgs iemesls varētu būt arī visas Latvijas atpalicībai no mūsu tuvākajām kaimiņvalstīm.
