Sabiedrībā joprojām nenorimst diskusija par to, kas tas bija? Premjera Krišjāņa Kariņa rupjais uzbrauciens veselības ministrei Līgai Meņģelsonei Ministru kabineta 28. februāra sēdē.
Pazīstamais ārsts un veselīga dzīvesveida popularizētājs Pēteris Apinis to skaidro šādi: “Es nudien neticu, ka manas valsts premjers ir muļķis. Veltījums veselības ministrei bija iepriekš pārdomāts un sagatavots, varbūt ne līdz galam iestudēts, un, jādomā, bija gatavots situācijai, kad Līga Meņģelsone “īdētu” (Kariņa īpaši izvēlēts, droši vien iepriekš uz mazas lapiņas pierakstīts runas apzīmējums), nevis savu sakāmo skandētu izteiksmīgi kā lauku skolas teicamniece vecāku salidojumā.”
Neapstrīdot nevienu šī trāpīgā Apiņa komentāra vārdu, tomēr atļaušos šo redzējumu papildināt ar vienu savu necilu papildinājumu. Runa ir par Kariņa izmantoto metodi.
Kādreiz populāri bija publiskās hipnozes seansi. Hipnotizētājs nosēdina zāles priekšā cilvēku un viņam pārliecinošā balsī saka: es noskaitīšu līdz trīs, un jūs aizmigsiet. Kad pateikšu “rīts” - jūs pamodīsieties. Šeit vārds “trīs” ir atslēgas vārds, lai ierosinātu hipnozes iedarbības mehānismu, bet “rīts” - lai to pārtrauktu.
Līdzīga metode tiek bieži lietota, lai manipulētu ar lielām cilvēku masām. Kāds autoritatīvs cilvēks skaļi nosauc noteiktu vārdu vai frāzi, kuru izdzirdot attiecīgi noskaņoti cilvēki (recipienti) tiek pakļauti nosacītai hipnozei. Proti, nodod sevi šī manipulatora rīcībā.
Piemēram, pietiek pateikt tā dēvētajiem vides aizstāvjiem - ķīmiskā rūpnīca, naftas terminālis, koku ciršana, “Latvijas valsts meži”, ērgļa ligzda, lai nekas tālāk vairs nebūtu jāskaidro. Poga nospiesta, pašierosmes uzbudinājuma process iedarbināts, un objekts sācis rīkoties atbilstoši programmai.
Šāds ierosas mehānisms, protams, nav raksturīgs tikai “zaļajiem”. Tas raksturīgs gandrīz visiem, jo cilvēks ir samērā viegli iespaidojama būtne. Katram tikai ir savs atslēgas vārds, kuru pasakot nekas tālāk vairs nav jāpaskaidro. Uz latviešu politiskās skatuves populārākie atslēgas vārdi ir - oligarhi, migranti, “Vienotība”, “Progresīvie”, Putins, Soross, Švābs, Lembergs, Avens, Jaunups, ZZS, geju laulības, krievi, Stambulas konvencija, dzīvesbiedru likums, un tā varētu turpināt ilgi.
Krišjānis Kariņš jau iepriekšējās valdības laikā par savu burvju nūjiņu bija nolēmis izmantot vārdu “reformas”. Jāatzīmē, ka līdz šim viņam šo manipulāciju izdevās veikt visai sekmīgi. Taču tagad, šķiet, kaut kas aizgāja greizi.
Jāprecizē, ka tāpat kā citos līdzīgos gadījumos, nav ne mazākās nepieciešamības konkretizēt - kas ar vārdu “reformas” tiek domāts. Tieši otrādi, šī atslēgas vārda nekonkrētais raksturs ļauj katram pašam izdomāt, ko tas varētu nozīmēt un kādu jēdzienisko slodzi nest. Tieši noslēpumainība piešķir šim burvju vārdam noteiktu mistisku raksturu.
Kad 28. februāra Ministru kabinetā sēdē Kariņš ķērās pie kārtējā hipnozes seansa un veselības ministres runas laikā viņu rupji pārtrauca, skaļi pasakot burvju vārdu “reformas”, tad “iemidzināt” pašu Meņģelsoni, “Apvienoto sarakstu” un citus valdības locekļus viņam izdevās. Neviens neprotestēja, no galda necēlās, un visi vēlāk gluži kā nohipnotizēti paklausīgi māja ar galvām pēc Kariņa norādēm.
Ar politisko šķiru Kariņš ir iemācījies tikt galā, bet tagad viņš ir atvēzējies pret cilvēkiem vissvētāko - pret viņu veselību. Pret veselības aprūpes nozari un tās “kareivjiem” - mediķiem. Šobrīd grūti pateikt, vai viņam izdosies viņus salauzt vai arī pats Kariņš pret viņiem izlauzīs savus zobus. Skaidrs ir viens - Kariņš ir uzkāpis uz plāna ledus.
Ja nedaudz abstrahējamies no politiskajām manipulācijām, burvju vārdiem un hipnozes; ja mēģinām vārdā “reformas” ielikt kaut niecīgāko saturisko jēgu, tad, apkopojot nozarē strādājošo redzējumu, tas ir gandrīz vienprātīgs: modernā medicīna ir dārga. Pat ļoti dārga. Finansējums medicīnai Latvijā ir acīmredzami nepietiekams. Par to nevar būt nekādas, pat niecīgākās diskusijas. Par to liecina visi indikatīvie rādītāji.
Tāpat nav diskusiju par reformu nepieciešamību, jo vienmēr var un vajag kaut ko uzlabot. Šajā ziņā darbs nekad nebeigsies, tāpat kā Rīga nekad nebūs uzcelta. Bet...!
Medicīnas sistēmā ir dziļa krīze. Ja netiks veiktas reformas, tad situācija varbūt neuzlabosies, bet arī krīze nepadziļināsies. Toties, ja netiks palielināts finansējums, tad krīze obligāti padziļināsies. Vēl vairāk. Tā draud pārvērsties katastrofā. Ja ne visai sistēmai kopumā, tad atsevišķiem tās elementiem noteikti.
Tāpēc Kariņa piedāvātā manipulatīvā secība - dodiet [mistiskas, konkrētos vārdos nedefinētas] reformas vispirms, un tad mēs domāsim par naudu - ir aplama secība. Reformas notiek nemitīgi. To īstenošana ne mirkli nav apstājusies. Neviens par naudu neīd, kā Kariņš atļāvās nievīgi pateikt. Tā vienkārši ir nepieciešama. Kā gaiss, lai sistēma vispār spētu darboties.
Latviešiem ir pasaka, pastāstiņš par čigānu, kurš savā prātā izrēķināja - cik gan daudz varētu ietaupīt, ja zirgs mazāk ēstu. Domāts, darīts. Jāizdara tikai pats mazumiņš. Jāiemāca zirgs neēst. Gandrīz, gandrīz jau iemācīja, bet, pirms šo gudrību čigāna zirgs bija apguvis, tas no bada nobeidzās.
Līdzīgu stratēģiju cenšas piekopt Kariņš. Jācer, ka latviešu tauta nebūs tik pakļāvīga, ka ļaus šim manipulatoram nomērdēt badā Latvijas veselības aprūpes sistēmu. Kad viņš aicina “mācīties neēst”, jāatceras, ka sistēmas reanimācijai būs nepieciešami trīskārt lielāki resursi nekā tie, ko Kariņš cer “ietaupīt”.
