Tas, ka projektu rakstīšanas kantoris “Providus” cenšas piezīsties pie Ukraiņu bēgļiem domātās naudas, nav nekas neparasts. Būtu dīvaini, ja viņi to nedarītu. Būtu brīnums, ja pitons viņa krātiņā ielikto trusīti neaprītu. Ja uz to pusi (uz trusīti vai uz ukraiņu bēgļiem domāto naudu) pat nepaskatītos.
Publiskajā telpā (“Neatkarīgā”, “TV3”) parādījusies informācija, ka ANO Bēgļu aģentūra (UNHCR) piešķīrusi/vai plāno piešķirt Latvijai 11,2 miljonus eiro Ukrainas iebraukušo kara bēgļu vajadzībām. No šīs bēgļiem domātās naudas uz 267 000 eiro pretendē - ir iezīmēta - sabiedriski politiskais centrs “Providus”. Šobrīd nav līdz galam skaidrs, vai šī nauda “Providus” jau piešķirta vai tā vēl atrodas “procesā”, jo uz konkrētiem “Neatkarīgās” jautājumiem šā nodibinājuma vadītāja Iveta Kažoka augstprātīgi atteicās atbildēt. “Ne jūs mani taisījāt, ne jūs mani regulēsiet” stilā.
Kas ir “Providus”? Tā ir 2002. gadā “Sorosa fonds - Latvija” dibināta biedrība, kuras deklarētais mērķis, tāpat kā citiem “Sorosa fonda” tīklojuma elementiem, bija popularizēt miljardiera, pasaules pārveidotāja, sociālā arhitekta Džordža Sorosa “atvērtās sabiedrības” idejas. Šodien vairs nav vērts iztirzāt, kādi bija šīs kustības patiesie mērķi Latvijā vai kāda bija tajā iesaistīto motivācija. Divdesmit gadu ir pietiekami ilgs laiks, lai mērķi mainītos un sākotnējais mesiānisms transformētos ikdienas rutīnā (lasi: naudas slaukšanā).
Šodien grūti pateikt, kurā brīdī dažādu grantu slaukšana kļuva par “Providus” un visa “Sorosa fonda” tīklojuma galveno uzdevumu un mērķi. Vai tas notika tad, kad “Providus” vecākā dvīņu māsa “Delna” pieteicās “uzraudzīt” “Latvijas kuģniecības” privatizācijas procesu un tika pielaista “pie galda”; vai tad, kad to pašu darīja (par dāsnu atlīdzību) Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecības procesā; vai tad, kad grasījās prasti “uzvārīties”, dibinot ““Maxima” (Zolitūdes) traģēdijas” sabiedriskās izmeklēšanas komisiju.
Patiesības labad precizēsim, ka iepriekšminētajos gadījumos naudas slaukšanu realizēja ar “Delnu”, nevis ar “Providus” saistīti cilvēki, bet šīs abas organizācijas ir tik cieši saistītas, ka tās nevar nodalīt vienu no otras. Vienkārši “Delna” nodarbojās ar praktisko sorosismu (iekasējot naudu no “jumtojamiem” komersantiem un starptautiskajiem naudas piešķīrējiem), kamēr “Providus” nodrošināja šī nosacītā reketa teorētisko bāzi. Tā smalkāk izsakoties - ideoloģisko noformējumu.
Tagad uztvert “Providus”, “Delnu” un citus “Sorosa fonda” invazīvos smadzeņu skalošanas perēkļus kā morālās vadzvaigznes, cīnītājus par labāku valsts pārvaldi var tikai naivs ideālists, kurš klausās un tic vārdiem, nevis skatās un vērtē pēc darbiem. Tāpēc nedaudz pārsteidzošs ir dažu it kā saprātīgu cilvēku izbrīns - kā tad tā? Kantoris, kurš uzdodas par mūsdienu svētajiem, rīkojas kā prasts telefonkrāpnieku stila naudas kāsējs.
No otras puses, tur nekā pārsteidzoša nav. Ja blēži un krāpnieki izskatītos kā komiksos vai meksikāņu seriālos - garā lietusmētelī, melnās brillēs, šaurām, tumšām ūsiņām virs virslūpas un dziļi uz acīm uzmauktā hūtē - tad neviens, pat vislētticīgākais naivulis neuzķertos uz viņu makšķeres. Realitātē krāpnieku galvenā iezīme ir apbrīnojama spēja iegūt otra cilvēka uzticību un gatavību paļauties uz šī blēža godaprātu. Tikai tad, kad esi krāpniekam atdevis to, ko viņš bija gribējis, pēkšņi saproti, ka visa viņa saldā valodiņa un nevainīgais acu skatiens ir spožs vizulis, kurš noslēpj āķi.
Tāpēc vienmēr, kad mēs klausāmies Kažokas svētulīgajās balss modulācijās, jāatceras, ka “Svētā inkvizīcija” Tomasa de Torkemadas laikos arī skaitījās neapstrīdama morālā autoritāte. Nešaubos, ka arī inkvizīcija savulaik tika dibināta ar vislabākajiem nodomiem un inkvizitori sevi redzēja kā vienīgos pareizos baltās togās tumšo grēcinieku pūlī.
Taču no mūsdienu skatupunkta mēs redzam, cik patiesībā vērts bija tas viņu “svētums”. Var diskutēt gan par “Svētās inkvizīcijas”, gan par “Providus” atsevišķu pozīciju pozitīvo, civilizāciju uz priekšu virzošo raksturu, taču pret šāda tipa paštaisniem, vienlaikus uz naudu kāriem cilvēkiem un organizācijām - mēs vienīgie baltā šajā dubļu okeānā - jābūt īpaši uzmanīgiem un piesardzīgiem. Galvenais, neuzķerties uz viņu plikā āķa, kas noslēpts aiz spožā žibuļa (Kažokas tekošās, kā burbuļojošs strauts, valodiņas).
