Premjera Krišjāņa Kariņa rupjā veselības ministres Līgas Meņģelsones pārtraukšana 28. februāra valdības sēdē ir valdības iekšējo zemdegu uz āru izlauzušās liesmas. Rodas jautājums – cik produktīvi var strādāt valdība, kurā valda savstarpēji naidīga atmosfēra?
Mēdz teikt, ka valdība nav laulība un tur nav jābūt mīlestības pilnai gaisotnei. Koalīcija ir tāda, kāda tā ir, un nopietniem, valstiski domājošiem cilvēkiem jāprot kopīgi strādāt, lai kādas būtu viņu savstarpējās attiecības. Tas tā ir tikai daļēji, jo arī valdībā, tāpat kā laulībā, ja attiecības kļūst naidīgas, tad labāk ātrāk tās izbeigt, nevis vilkt to beigto zirgu pēc iespējas ilgāk.
Kariņa brutālais uzbrauciens Meņģelsonei - ja kaut kas nepatīk, tur ir durvis - ir kaut kas Latvijas publiskajā politikā līdz šim nepieredzēts. Trūka vēl tikai klasiskā - tur pie vārtiem bezdarbnieki [ministri] rindā stāv. Vai nu sēdi rāmi un nepuksti, vai arī “pēc šīs sēdes paziņot man, atbrīvot vietu, atradīsim kādu, kurš ir [pietiekami paklausīgs]”.
Pēc šī Kariņa ekscesa Meņģelsone vietu neatbrīvoja, palika savā vietā, un arī visi pārējie “Apvienotā saraksta” (AS) ministri palika savās vietās. AS pieredzējušākais ministrs Māris Kučinskis nākamās dienas vakarā pie Dombura pateica, ka no valdības prom neies neatkarīgi no Kariņa uzvedības. Tādā kā Džo Baidena stilā: lai ko darītu Putins Ukrainā, ASV konfliktā tieši neiejauksies.
Kučinskis izskata pēc kaut ko murmināja par nākamā, 2024. gada budžeta rāmi, kurā esot jāatrod līdzekļi veselības aprūpei, bet tā jau bija tīrā strauta burbuļošana - bez jēgas, bez seguma, bez kāda nopietnāka pamata. Tikai lai būtu mazāk pamanāma viebšanās, rijot kārtējo krupi.
Ja notiekošo aplūkojam no psihoanalītiskā aspekta, tad jau iepriekšējā valdībā varēja pamanīt, ka Kariņam, par spīti viņa šķietamajai lādzībai, piemīt pariebīgs niķis pazemot tos, kuri ļaujas. Atcerēsimies viņa izturēšanos pret KPV LV ministriem, kas beigu beigās vainagojās ar viņu patriekšanu no valdības. Tāpat atcerēsimies, kā Kariņš piespieda NA norīt krupi, liekot bez jebkāda pamatojuma no amata aiziet NA ekonomikas ministram Jānim Vitenbergam.
Tagad Kariņš no visas sirds, ar baudu izgaršo atriebību par AS centieniem viņu nobīdīt no skatuves koalīcijas veidošanās laikā pērnā gada novembrī. Jāatzīst, ka prasme efektīgi atriebties Kariņam nenoliedzami piemīt. Par spīti it kā miermīlīgajai ārienei.
Īsi atgādināsim, kas notika pēc 14. Saeimas vēlēšanām, kurās pārliecinoši uzvarēja “Vienotība”. Lai arī prezidents Egils Levits uzreiz nenominēja Kariņu premjera amatam, viņš Kariņam uzdeva organizēt tā sauktās koalīcijas veidošanas konsultācijas. Sākotnēji Kariņš uzstājīgi prasīja veidot četru partiju koalīciju, taču AS un Nacionālā apvienība (NA) pret šo ieceri asi iebilda. Tā kā politiskā loģika bija AS un NA pusē - ko labēji centriskā valdībā meklē kreisi radikāls spēks - tad “Vienotībai” nācās piekāpties.
Taču, sākoties reālajam valdības veidošanas procesam, AS pēkšņi sāka haotiskas, vāji saprotamas kustības. Sākās runas par horizontālo atbildību, kara istabām, krīzes menedžmentiem un tamlīdzīgām “gudrībām”, par kurām pašiem AS politiķiem nebija īstas skaidrības, kas tās tādas un ko tās ēd. AS ar joni zaudēja sarunu pirmajos raundos iegūtos punktus.
4. novembrī, piektdienā, kārtējo sarunu laikā Kariņš dusmīgs atstāja sarunu telpu. Sarunas turpinājās jau Edgara Rinkēviča vadībā. Visu nākamo nedēļu AS politiķi (Edgars Tavars, Andris Kulbergs, Didzis Šmits, Uldis Pīlēns un citi) gan publiskajās intervijās, gan kuluāros raidīja signālus, ka “Vienotībai” vajadzētu nomainīt galveno sarunvedēju - Kariņu pret Rinkēviču (vai kādu citu). Tad koalīcija dzīvošot laimē, harmonijā un saticībā.
Kariņš tajā nedēļā piedzīvoja psiholoģiski smagas dienas. Pēc sarežģītām un pretrunīgām sarunām nākamās pirmdienas, 14. novembra, vakarā Rinkēvičs visas šīs spekulācijas pārtrauca, tviterī izplatot paziņojumu: “Ielidoju Rīgā un skatos, ka latviešiem joprojām patīk drāma, tāpēc vēlreiz gribētos atgādināt, ka Krišjānis Kariņš ir vienīgais “Jaunās Vienotības” Ministru prezidenta amata kandidāts. Citu nav un nebūs.”
Jau nākamajā dienā AS, ejot plānotajā vizītē pie prezidenta, kapitulēja. Valdības veidošanas process bija noslēdzies ar “Vienotības” pārliecinošu uzvaru. AS bez ierunām pieņēma visus viņiem atvēlētos amatus, ieskaitot smago veselības ministra amatu, kura potenciālā kandidāta šīm politiskajam spēkam nebija pat attālākajās rezervēs. Beigās nācās izlīdzēties ar bezpartejisko LDDK ģenerāldirektori Meņģelsoni, kurai ar medicīnas nozari pirms tam nebija nekāda sakara.
Kā jau minēju, Kariņš atļaujas būt nekaunīgs tikai pret tiem, kuri ļaujas. Kariņa aizskarošais izlēciens pret Meņģelsoni bija iespējams tikai tāpēc, ka viņš zināja, ka viņa kājās necelsies un Kariņam pretī nedos. Tāpat viņš bija pārliecināts: pat ja Meņģelsone pateiktu, ka ar esošo finansējumu krīze medicīnā nav pārvarama, un ar augstu paceltu galvu aizietu no valdības galda, viņam pašam nekas politiski nedraudētu.
Kučinskis, Didzis Šmits un Māris Sprindžuks ir dabūjuši savas ministrijas, sākuši tur rosīties un tagad nav gatavi ieplānotos darbus pārtraukt Meņģelsones vai partijas solidaritātes (viens par visiem, visi par vienu) vārdā. Galu galā, nav jau arī īsti nekādas partijas. Nav biedru pleca, uz ko balstīties. Drīzāk ir dažādu politiķu un dažādu politisko strāvojumu lupatu deķis. Uz vēlēšanām un pirmajos mēnešos pēc tām šo spēku kopā saturēja Pīlēna harisma, bet kur šis mūžīgais “prezidenta kandidāts” ir tagad? Kur visas viņa kara istabas, horizontālās un diagonālās sadarbības saites?
Pīlēna nekandidēšana vēlēšanās un nekāda politiskā amata neieņemšana pēc vēlēšanām acīmredzami nestiprina AS vienotību un kopējo jaudu. To lieliski redz Kariņš un “Vienotība”. AS ir pilnīgi bezpalīdzīgs šajā situācijā, jo neko pretī likt Kariņam nevar. AS rokās nav neviena spēcīga trumpja.
Ja kāds grib iebilst, ka nav iespējams izveidot citu koalīciju bez AS, tad tas tā ir tikai daļēji. Tas ir pavājš AS trumpītis, jo, AS aizejot no valdības, viņi būs bijuši valdības gāzēji, kas nozīmētu, ka “Vienotība” tēlotā izmisumā varētu vērst rokas pret debesīm un it kā jautāt augstākajiem spēkiem - ko mums darīt šajā bezizejas situācijā? Vai tiešām atkal jāiet kopā ar ZZS? Protams, ja valdības veidošanas sarunās nepiedalās Lembergs.
Taču tā ir tikai teorētiska varbūtība, jo “Vienotība” ir vairāk nekā pārliecināta, ka AS nekur no valdības prom neies un nekādus demaršus netaisīs.
Teorētiski iespējama, bet ar vēl mazāku varbūtību, koalīcija bez “Vienotības”. Visi pēdējie Saeimas balsojumi saistībā ar Krieviju, krievu valodu liecina, ka ne tikai sevi pie nacionālajiem spēkiem pieskaitošā ZZS, bet arī “Latvija pirmajā vietā” (LPP) balso līdzīgi kā NA. Tiek skaidri raidīti signāli - neesam mēs nekādas Kremļa dzeguzes. Ja kas, tad varam aizvietot jebkuru spēku jaunajā valdībā.
Vēlreiz jāuzsver, ka visas šīs kombinācijas ir tikai teorētiski iespējamas un to realizācijas varbūtība tuvākajā laikā ārkārtīgi niecīga. Galvenokārt tieši tāpēc, ka AS tā arī nav spējusi noformēties kā monolīts, ideoloģiski izturēts politiskais spēks. Tas arvien vairāk sāk līdzināties amorfajam KPV LV, kuru iepriekšējā valdībā Kariņš sita, sita, līdz beigās izmeta no valdības kā izlietotu grīdas lupatu.
Būsim objektīvi. AS tomēr nav KPV LV. No šī politiskā spēka pagaidām vēl neviens nav aizgājis un arī politiskās figūras tur ir nopietnākas. Taču AS loma šajā Kariņa performancē ir visai līdzīga. Kučinskis pie Dombura faktiski atzinās - mēs neesam principiāli. Kamēr mums netraucēti ļaus saimniekot savās muižiņās, mēs esam gatavi ciest un cietīsim. Un tas beigtais zirgs, ko velkam, ja ļoti grib noticēt, tad varbūt nemaz tik beigts nav.
