Latvijas sportam tuvojas smagi morālās izšķiršanās laiki

Latvijā jau nesen kā bija pasaules čempionāts hokejā, bet šogad tas būs atkal. Pirms diviem gadiem tas ar savām pandēmijas tukšajām tribīnēm nekādu gandarījum Latvijai nedeva. Vai šogad būs citādi? Iespējams, vēl sliktāk © Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Lai arī pēc mazāk nekā diviem mēnešiem Rīgā sāksies 2023. gada pasaules čempionāts hokejā, šobrīd par šī lielā sporta notikuma tuvošanos tikpat kā nekas neliecina. Pat Latvijas Hokeja federācijas (LHF) no valsts budžeta lūgtie 750 000 eiro čempionāta rīkošanai vēl nav piešķirti. Taču ne jau šis čempionāts, kurš, jādomā, tiks noorganizēts augstā līmenī, liek Latvijas sporta sabiedrībai raudzīties nākotnē ar bažām.

Vispirms par pašu hokeja čempionātu. To sākotnēji bija paredzēts rīkot Krievijā, Sanktpēterburgā, bet pēc 2022. gada 24. februāra Krievijas iebrukuma Ukrainā čempionātu pārcēla uz Somiju un Latviju - Tamperi un Rīgu, kur čempionāti jau nesen kā bijuši. Lai būtu mazāki organizatoriskie izdevumi.

Nav noslēpums, ka LHF vadītājs ir Krišjāņa Kariņa kādreizējais politiskais oponents Aigars Kalvītis. Savukārt “Arēnas Rīga” īpašnieku vidū ir ne mazāk toksiskais Juris Savickis. Viņi nav vienīgie, kuri ļauj teikt, ka Latvijas hokeja sabiedrības galvgalī ir personas, kuras neatrodas īpaši draudzīgās attiecībās ar to Latvijas politiskās šķiras spārnu, kuru iemieso “Vienotība”.

Rezultātā valdības attieksme pret šo čempionātu ir uzkrītoši vēsa. Tas gan, visticamāk, netraucēs beigu beigās šos 750 000 eiro čempionāta organizatoriem piešķirt un pat kādai augstai amatpersonai apmeklēt atsevišķas spēles “ar Savicki saistītajā” “Arēnā Rīga”.

Kā katru gadu, pasaules čempionāta laikā notiek arī Starptautiskās ledus hokeja federācijas (IIHF) kongress, kurā tiek lemti dažādi organizatoriski jautājumi. Parasti uzmanības centrā ir nākamo pasaules čempionātu (dažādās vecuma grupās) norises vietas. Taču šogad galvenās cīņas gaidāmas par to - vai atļaut Krievijas un Baltkrievijas hokeja izlasēm (bez karoga un valstiskās simbolikas) piedalīties starptautiskās sacensībās, tajā skaitā pasaules čempionātos.

Krievija un Baltkrievija līdztekus Kanādai un vēl dažām Ziemeļeiropas valstīm ir vienīgās pasaulē, kurās hokejs ir sporta veids Nr. 1. Līdz ar to Krievijas un iekavās arī Baltkrievijas nozīmi/ietekmi hokeja sistēmā ir grūti pārvērtēt. Krievija turklāt ir arī milzīgs finanšu sponsors. Ne tikai pa oficiālo līniju, bet arī dažādos aplinkus veidos. Ja ne gluži koruptīvos, tad tuvu tiem. Krievi prot starptautisko struktūru amatpersonas pret sevi labvēlīgi noskaņot. Kā? Tas jau ir cits jautājums, par kuru šoreiz nerunāsim. Blakus neesmu stāvējis. Tā ka varam tikai iedomāties.

Krievijas sporta kanālos jau tiek izteiktas uzmundrinošas prognozes, ka IIHF kongresā, kas maijā notiks Tamperē, pieņemšot Krievijai un Baltkrievijai pozitīvu lēmumu. Tā gan var izrādīties arī vistīrākā vēlmju domāšana, jo atšķirībā no daudzām citām pasaules sporta federācijām IIHF ir specifiska. Tā ir salīdzinoši mazskaitlīga. Tajā nav liels skaits Āfrikas un Āzijas valstu, kurām Krievijas - Ukrainas karš ir tikpat aktuāls kā viesuļvētra uz Jupitera.

Tā kā IIHF dominē Eiropas un Ziemeļamerikas valstis, tad kongress varētu arī neiet Krievijas un viņu “draugu” pavadā. Lai ko gribētu IIHF

daudzgalvainā vadība. Tas, ka Krievijas un Baltkrievijas “lielo draugu” Renē Fāzelu IIHF vadītāja amatā ir nomainījis principiālais Krievijas nedraugs, kanādietis Liks Tardifs, nozīmē daudz, bet ne visu.

Ja jau Katarai savulaik izdevās iegūt Pasaules kausa izcīņas rīkošanu futbolā, tad mūsdienu sportā ne tādi vien brīnumi iespējami. Nebrīnīsimies, ja drīzā nākotnē kāds Pasaules kausa izcīņas posms kalnu slēpošanā tiks sarīkots Saūda Arābijā, uz mākslīgā sniega un uz mākslīgā kalna. Ja ir nauda, tad šodien var visu.

Krievijai nauda ir, un sportam kā tās redzamākajam “maigās varas” nesējam tā netiek žēlota. Tāpēc jārēķinās, ka Krievijai un Baltkrievijai labvēlīgs IIHF lēmums, par spīti visam, ir iespējams. Ko tādā gadījumā darīs LHF? Ko darīs daudzskaitlīgā Latvijas hokeja sabiedrība?

Nupat par Latvijas sporta dzīvi politiski atbildīgā Izglītības un zinātnes ministrija pieņēma lēmumu nepiešķirt valsts finansējumu tiem sportistiem, kuri piedalās sacensībās, kurās ļauts piedalīties arī Krievijas un Baltkrievijas sportistiem. Runa ir galvenokārt par profesionālo tenisu un riteņbraukšanu. Šis lēmums tika ļoti atšķirīgi uztverts. Īpaši sporta sabiedrībā.

Pagājušajā nedēļā Starptautiskā paukošanas federācija pieņēma lēmumu ļaut savās sacensības piedalīties Krievijas un Baltkrievijas sportistiem. Latvijā paukošana nav visai populāra, tāpēc šis lēmums mūs tikpat kā neskar. Tāpēc arī sabiedrībā tas nekādu plašāku viļņošanos neizraisīja, lai gan, ņemot vērā Krievijas mērķtiecību un neatlaidību savu vēlmju uzspiešanā citiem, var droši prognozēt, ka paukošanas federācijai sekos arī citas sporta veidu federācijas. Tādas, kuru lēmumi Latvijai būs daudz nozīmīgāki.

Piemēram, starptautiskā vieglatlētikas vai basketbola federācija. Varam pat iet tālāk. Situācija Starptautiskajā olimpiskajā komitejā (SOK) nebūt nav viennozīmīga. Gada sākumā rosinātā publiskā diskusija par Krievijas un Baltkrievijas sportistu iespējamo dalību 2024. gada olimpiskajās spēlēs Parīzē nebūt nav noslēgusies. Tas, ka 30 Rietumu valstis asi noraidīja šo SOK priekšlikumu, vēl neko nenozīmē. SOK ir 205 locekļi (vairāk nekā ANO) un lēmumi tiek pieņemti ar parastu balsu vairākumu. ASV, Latvijai,

Burkina Faso un Tuvalu katrai ir viena līdzvērtīga balss. Par viesuļvētru uz Jupitera jau minēju.

Varam, protams, cerēt, ka pasaules sabiedrība būs vienota Krievijas agresijas nosodījumā un Krievijas sportistu boikots arī turpmāk būs sekmīgs. Tomēr būsim reālisti. Cilvēkus ārpus Eiropas divu slāvu tautu karš bijušajā PSRS uztrauc arvien mazāk. Šādā situācijā Krievijas sporta funkcionāriem ar Šveices pulksteņiem, Antverpenes briljantiem un dolāru paciņām pilniem “diplomātu” koferīšiem paveras plašs darba lauks.

Ko tiem pretī var likt Latvijas sporta funkcionāri? Augstus morāles standartus? Nupat to efektivitāti redzējām sabiedrības reakcijā uz Jeļenas Ostapenko noņemtajiem valsts papildu finansējuma 3000 eiro (kas profesionālajā tenisā ir tējas nauda, ko izsniedz bumbiņas padevējiem).

Kas notiks, ja būs jāizšķiras - braukt mūsu basketbolistiem uz Parīzes olimpiskajam spēlēm (ja mūsējie izcīnīs šo iespēju šogad notiekošajā FIBA Pasaules kausā vai nē, ja tur piedalās Krievijas komanda (kaut bez karoga)?

Šādas dilemmas turpmāk varētu būt biežas. Arvien biežāk. Arvien grūtāk risināmas. Tāpēc jau tagad jāsāk sevi radināt pie domas, ka Latvijas sportam gaidāmi visai grūti laiki.

Komentāri

Jāņi kā svinamlaiks ir nīdēti gadu desmitiem. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās Latvijas kompartija sāka domāt par Jāņu svinēšanas daļēju atļaušanu, jo kaut kā vajadzēja pielabināties “padomju Latvijas tautai”, kuru uz komunismu stūrēja Maskavas pakalpiņš, kompartijas vadonis Augusts Eduardovičs Voss. Mēs toreiz bijām pusaudži un, daudz nedomādami, 23. jūnijā bridām Lielupē, lai sagrieztu kalmes Jāņu vakaram.

Svarīgākais