Rīgas mērs Mārtiņš Staķis ne reizi vien norādījis, ka pašvaldību izlīdzināšanas fonda nauda tiekot sadalīta netaisnīgi. Februāra sākumā viņš LTV “Rīta Panorāmā” arī sīkāk pamatoja, kāpēc šī sadale esot netaisnīga.
Staķa ieskatā pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēma Latvijā esot “aizgājusi pilnīgi greizi, jo finansējumu saņem arī pašvaldības, kurām nauda nepieciešama nevis pamata, bet papildfunkciju veikšanai”. Staķis neslēpj savu neapmierinātību ar to, ka Rīgai no sava šā gada budžeta 125 miljoni eiro jāatdod citām pašvaldībām finanšu izlīdzināšanas fondā.
Ņemot vērā Staķa nenoliedzamo un politiķim stipri palīdzošo talantu nejaukas lietas pateikt samiernieciskā, pat it kā labvēlīgā tonī, šie Staķa visai ciniskie izteikumi plašāku rezonansi neguva, lai gan būtu pelnījuši. Ko īsti Staķis pasaka?
Sāksim ar to, ko Staķis nepasaka, bet kas pašvaldībām ir ļoti sāpīgs jautājums. Runa ir par iedzīvotāju ienākuma nodokļa (tas ir galvenais pašvaldību ienākumu avots) sadalījumu. 2021. gadā šis sadalījums tika mainīts no 80% pašvaldībai un 20% valstij uz 75% un 25%. Tas nozīmē, ka pašvaldību daļa samazinājās par pieciem procentu punktiem jeb aptuveni 100 miljoniem eiro 2021. gada budžetā.
Citiem vārdiem, šie 125 miljoni eiro, kas Rīgai, pēc Staķa vārdiem, jāatdod jau 2023. gada budžetā, ir aptuveni tikpat, cik centrālā valdība ar savām nodokļu pārdales manipulācijām atņēmusi pašvaldībām. Bet par šo klajo netaisnību Staķis nesaka ne vārda. Tas, viņaprāt, nav greizi. Tas Staķa ieskatā ir normāli. Ja jau to viņš pat nepiemin.
Daudz lielāku Staķa sašutumu izraisa fakts, ka atsevišķas pašvaldības saņemot naudu nevis pamata funkciju veikšanai, bet arī papildfunkciju nodrošināšanai. Respektīvi, atsevišķas pašvaldības atļaujas ne vien pārtikt no sausiem, vārītiem rīsiem un melnās maizes, bet arī grib kādu aizdariņu. Grib sviestu uz maizes uzsmērēt un, iedomājieties, kāda nekaunība, vēl arī desas šķēlīti pa virsu uzlikt.
Pēc Staķa loģikas, reģionos nepieciešams nodrošināt tikai pamatfunkcijas. Tikai pašu nepieciešamāko. Izdzīvošanas minimumu. Jebkura ekstra - tikai Rīgā un tās bagātajās piepilsētās. Visā pārējā Latvijā cilvēki neko vairāk par “pamatfunkciju nodrošināšanu” nav pelnījuši.
Būsim objektīvi. Ir sāpīgi skatīties, ir grūti pieņemt, ka Latvijas reģionos ir daudz kas uzbūvēts, renovēts, bet cilvēku trūkuma dēļ tagad stāv tukšs, neizmantots. Tā nenoliedzami ir liela Latvijas traģēdija. Mūsu zeme iztukšojas. Izmirst. Daudzi aizbrauc. Viņu bērni dzimst svešumā un, pat atbraukuši uz vecāku dzimteni, ciemos pie radiem, spītīgi runā svešā mēlē.
Taču, ja esam teikuši A, tad teiksim arī B. Šī attieksme, ka “nav sakārtots tīkls”, “jāoptimizē sistēma” un citi eifēmismi jēdzienam “lauki ir ekonomiski neizdevīgi” ir valdījusi Rīgas valsts pārvaldes koridoros vienmēr. Staķis, pārmetot pašvaldībām, ka tās atļaujas kaut ko vairāk par pamatfunkciju nodrošināšanu, nepasaka nekā jauna. Iedzīvotāju ienākuma nodokļu pārdale par sliktu pašvaldībām arī tika pamatota ar to, ka, palielinoties algu līmenim, tās saņemot krietni vairāk nekā agrāk. Jūsu finanšu ienākumi aug straujāk nekā plānots - tātad jāpārdala. Nav ko tik trekni dzīvot. Valstij ir arī citas neatliekamas vajadzības.
Jāatzīst vēl viena lieta. Pirmajā brīdī paradoksāla. Paši reģionos dzīvojošie, tāpat kā reģionos dzimušie, bet pēc augstskolas beigšanas uz Rīgu vai Pierīgu aizmigrējušie, vārdos it kā iestājas par “lauku” interesēm, bet zemapziņā atzīst to “otršķirību”. Viņi it kā piekrīt reģionu atbalsta nepieciešamībai, bet vienlaikus arī piekrīt nepieciešamībai “sakārtot tīklu”, “optimizēt sistēmu”, kas nozīmē - tas cilvēks laukos izmaksā pārāk dārgi. Tā vien izskatās, ka par laukiem visvairāk sirds sāp dzimušiem rīdziniekiem. Līdzīgi kā visaktīvāk par dabas aizsardzību iestājas pilsētas asfaltos dzimušie un augušie.
Ja reiz piesaukta šī līdzība, tad jāsaka - ne reizi vien esmu izteicis kritiskus vārdus par Latvijas ornitoloģijas biedrības vadītāju Viesturu Ķeru, kurš ar fanātisku degsmi bremzē Latvijas mežsaimniecības nozari, aizstāvot dabas dabīgo neskartību. Mežs bez jebkādas saimnieciskās darbības ir viņa un viņa fanu kluba biedru ideāls.
Latvijā ligzdojošajiem putniem šajā ziņā ir paveicies, jo ir cilvēks un cilvēku grupa, kura gatava mesties uz ambrazūras, lai glābtu kaut vienu atsevišķu putna ligzdu mežā. Diemžēl Latvijā nav neviena nosacītā Ķerus, kurš ar tikpat lielu aizrautību cīnītos par katru nomaļo apdzīvoto vietu, par katru lauku māju, kas neatrodas blakus šosejai vai pilsētai, par katru cilvēku, kurš dzīvo tālāk nekā 100 kilometrus no Rīgas.
Lai glābtu atsevišķa cilvēka māju meža ielokā, Latvijā nav ne tikai nevienas valstiskās vai nevalstiskās struktūras, bet nav arī neviena ar šo jautājumu apsēsta cilvēka. Nav ne Viestura Ķerus, ne Daiņa Īvana ar Arturu Snipu, kuri 1986. gadā apturēja Daugavpils HES projektu. Toties ir
Mārtiņš Staķis, kurš žēlojas par pašvaldībām, kuras atļaujas tērēt kaut kam vairāk nekā plikai izdzīvošanai. Rezultāts ir likumsakarīgs.
