Krievijas propagandas klišeju kalšanas darbnīcās tapis kārtējais produkts: ceļojumu reklāmas formā veidots ironisks propagandas videoklips. It kā nopietni, bet ar skaidri nojaušamu izsmieklu tiek aicināts apmeklēt Baltijas valstis, kurās valdot neatkārtojama nacionālistiska, rusofobiska atmosfēra.
Klips tiek iesākts kā parasts ceļojumu reklāmas rullītis, rādot Baltijas valstu galvaspilsētu tūristu iecienītākās vietas. Aizkadra balss angļu valodā pārliecinošā, nedaudz patētiskā tonī: “Pavadiet savas brīvdienas Latvijā, Lietuvā, Igaunijā. Baltiešu pārākuma valstīs. Šeit laipni aicināts ikviens, kuram ir pareizā galvaskausa forma, ādas krāsa un pase. Baltijas reģionā jūs atklāsiet nacionālistiskās, atvainojos, nacionālās tradīcijas.
Tallina, Viļņa, Rīga. Izbaudiet turienes unikālo atmosfēru. Rusofobisko atmosfēru. Romantiskus vakarus ar lāpām, karnevālus un maskarādes (kadrā lāpu gājiens un gājiens it kā vācu formas tērpos). Ja gribat ko jaunu, kāpēc neizmēģināt “notikumu” tūrismu? (Fonā kadri, kā tiek nogāzts okupeklis Rīgā.) Pasūti nekavējoties. Ar speciālo kodu: “NAZIONAL TOURISM” atlaide - tikai 1488 eiro. Apmeklēt Eiropu ir privilēģija, nevis cilvēku tiesības.”
Par šo klipu, kas, visticamāk, radies kā Krievijas propagandai atvēlētās naudas apgūšanas projekts, varētu paironizēt, ja tas viss nebūtu tik nopietni. Atcerēsimies, ko pirms iebrukuma Ukrainā Krievijas propagandisti darīja ciešā sazobē ar noderīgajiem idiotiem Eiropā? Tajā skaitā ar mūsu pašu “noderīgajiem”.
Tieši tā. Pamazām, pamazām, lēnītiņām vien viņi pilināja masu apziņā ideju, ka Ukrainā atdzimstot nacisms; tur valdot galēji labējas idejas un vispār visa Ukrainas valsts ir būvēta uz nacionālisma, tas ir, antiinternacionālisma (ko iemieso bijusī PSRS un tās mantiniece Krievija) pamatiem. Šiem netīrajiem propagandas nolūkiem tika izmantota bataljona “Azov” simbolika un atsevišķi “Labējā sektora” biedru izteikumi.
Diemžēl nevar noliegt, ka šī propagandas pilināšana savu lomu nospēlēja un joprojām turpina spēlēt. Pasaulē daudziem ir grūti ar sirdi un dvēseli būt ukraiņu pusē, jo kaut kur zemapziņas dzīlēs ir iedēstīts šaubu velniņš - bet viņi jau tur visi ir nacisti. Vai vismaz nacionālisti, kas tas pats vien ir. Ja ne visi, tad daļa.
Respektīvi, it kā jau ukraiņi ir upuri, bet varbūt savās nelaimēs viņi paši arī kaut kur vainīgi? Kaut daļēji. Jo nacionālisti. Tad varbūt nemaz nav tik slikti, ka Putins un krievi viņus sit? Gribu uzsvērt, ka nav runa par stingru pārliecību. Runa ir par mazu, klusu šaubu velniņu, kurš ik pa brīdim liek par sevi manīt, tiklīdz izvirzās jautājums par lielāku palīdzību Ukrainai vai vēlamo kara iznākumu.
Tieši to pašu “nacisma bubuli”, ko Krievijas propagandai kaut daļēji izdevies piekabināt Ukrainai, tā cenšas “pielīmēt” arī Latvijai un pārējām Baltijas valstīm. Tas nepārprotami liecina, ka arī mēs ietilpstam tālākos vai tuvākos impēristu “pusdienu” plānos.
Ja runājam plašāk, tad šajā klipā redzam, cik sekmīgi Krievija izmanto Rietumeiropas nacionālo tradīciju atmiršanu. Jebkurš folkloras, etnogrāfiskais elements tiek uztverts kā nemoderns, kaitīgs un vienkārši nevēlams.
Nesen plašu diskusiju sociālajos tīklos izsauca kādas jaunas sievietes ieraksts, kurā viņa bažīgi jautāja: vai ir normāli ielaisties attiecībās ar puisi, kurš aizrāvies ar tautas dejām? Respektīvi - vai šis puisis vispār ir normāls? Tāds kā mēs visi [normālie]?
Krievijas propagandistu veidotajā videoklipā izmantotās epizodes atlasītas tieši pēc šī parauga. Kadriem ar cilvēkiem tautas tērpos parastos rietumeiropiešos jārada aizdomas, ka tie ir kaut kādi “ne tādi” cilvēki. Viņos ir kaut kas nenormāls, ar kuriem labāk neielaisties. Arhaisks, pirmatnīgs, bīstams. Ja vēl fonā ir Jāņu ugunskurs vai cilvēki ar lāpām, tad no propagandas viedokļa izcili - nekas nav papildus jāsaka, caurmēra Rogozina & Co produkcijas patērētājam asociācijas ar nacistiem pašas lien galvā.
Jautājums - ko darīt? Mums tepat Latvijā netrūkst viedokļu līderu, kuri latviešu nacionālo tradīciju sargātājus sauc tieši tāpat kā minētā propagandas klipa autori - par “naciķiem”. To viņi dara ar neslēptu pārākuma sajūtu. Es - pasaules pilsonis - tas skan lepni. Iepretim tiem aizspriedumu pārpilnajiem naciķiem - prievīšu nēsātājiem. Pēdējie, bez šaubām, ir nievājami.
Tieši tāpat kā 1940. gadā un pēc tam. Ojārs Vācietis agrā jaunībā ticēja saulainajai progresa ausmai ne mazāk dedzīgi kā Selma Levrence vai Mārtiņš Kaprāns. Vācietis tāds ne tuvu nebija vienīgais. Tādu bija jūra. Tiesa, Vācietis ātri saprata savus maldus un par to dārgi maksāja, ko diez vai ir gatavi darīt mūsdienu “sarkanie”.
Kāpēc to pieminu? Tāpēc, ka septiņdesmito gadu sākumā, kad sāku iet skolā, tad jaunākajās klasēs gandrīz visi zēni valkāja prievītes (ceturtajā klasē tās nomainīja sarkanie pionieru kaklauti). Prievītes - pie Leonīda Brežņeva un Augusta Vosa. Tagad, neatkarīgajā Latvijā, prievīte ir padarīta par nievājošu simbolu/marķieri.
Tad ko? Vienosimies kopīgā dziesmā ar Krievijas propagandistiem un atsacīsimies no nacionālistiskajām, atvainojos, nacionālajām kultūras tradīcijām? Lai tikai mūs kāds nenotur par naciķiem?
Ja tas mūs nodrošinātu pret potenciāliem krievu lāča tīkojumiem, tad tādu iespēju varētu apsvērt, taču nav ne mazāko pazīmju, ka paātrināta pāreja kosmopolītisma “ticībā” mums kaut kādā veidā palīdzētu. Drīzāk otrādi. Jo zemāka kādas tautas nacionālā pašapziņa, jo Kremlim tas šķiet vieglāk iegūstams kumosiņš.
Tāpēc ar augstu paceltu galvu turpināsim savas Jāņu tradīcijas, ar lepnumu dejosim tautas dejas, svinēsim dziesmu svētkus un novembrī iesim lāpu gājienos. Lai ko par to teiktu Krievijas propagandisti un viņu pašmāju piedziedātāji.
