Turpinoties, kā teiktu Egils Levits, Latvijas atpakaļslīdēšanai, aktivizējas diskusijas par Latvijas atpalicības no Lietuvas un Igaunijas cēloņiem un tās novēršanas ceļiem. Versiju ir daudz.
Savu redzējumu par šīs atpalicības cēloņiem sociālajos tīklos publicējis politiķis un ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis. Pēdējā laikā daudz piesaukto etniskā faktora nozīmi viņš reducē uz ierobežotu politisko konkurenci. Proti, tā saukto krievu partiju automātiska izslēgšana no politiskā procesa (Saeimas līmenī) būtiski mazina politisko konkurenci, bet bez konkurences jebkura organiska sistēma pamazām izvirst, deģenerējas un zaudē vitalitāti.
Šeit obligāti jāprecizē, ka runa nav par to, kurš politiskais spēks ir labāks vai sliktāks, bet par politisko konkurenci kā tādu. Arguments, ka “Saskaņas” ilgstošā valdīšana Rīgā galvaspilsētai nekādu uzplaukumu nav nesusi, neattiecās uz izskatāmo jautājumu.
Nenoliedzot ierobežotas politiskās konkurences nozīmi, ne mazāk svarīgs ir kas cits. To savā apcerē min arī Dombrovskis. Viņš uzdod politiskajai šķirai četrus jautājumus:
1) Ko darīt?
2) Kas var to izdarīt? (izpildītāji);
3) Resursi;
4) Vai ir “politiskā griba” darīt?
Pats Vj. Dombrovskis pēdējo, ceturto jautājumu uzskata par svarīgāko. Šajā ziņā viņam pilnīgi piekrītu. Latvijas galvenā problēma ir politiskās šķiras nevēlēšanās kaut ko mainīt. Pēc būtības. Pa īstam.
Bet kā tad premjera Krišjāņa Kariņa nemitīgās runas par reformām un to nepieciešamību? Vai tad tās neliecina par vēlmi reformēt valsts pārvaldi? Nē. Tas par to neliecina. It nemaz. Kāpēc?
Pirms atbildam uz šo jautājumu, jāatbild uz kādu citu. Kāda ir politiskās šķiras galvenā interese? Kāds ir tās darbības centrālais motīvs? Šeit viegli iekrist pašas politiskās šķiras nemitīgi atkārtotajā iluzorajā atbildē - mūsu galvenā interese un centrālais motīvs - rūpēties un gādāt par valsts labāku attīstību. Šo ideju viņi dzen sev pa priekšu ar tādu neatlaidību, ka sabiedrība kopumā to pieņēmusi kā pašsaprotamu. Lai gan patiesībā jebkuras politiskās šķiras galvenā interese, pamata motivācija ir personiskais komforts. Vēlme saglabāt varas pozīcijas.
Ar to nav jāsaprot tikai taustāmais, mantiskais komforts. Ne mazāk svarīgs ir psiholoģiskais komforts, kura viens no elementiem ir vēlme būt labam, sabiedrībā noderīgam un atzītam. Tieši vēlme pēc atzinības ir tas dzinulis, kurš liek politiķiem rūpēties un gādāt par valsti, sabiedrību, cilvēkiem.
Un tagad mēs nonākam pie paša svarīgākā jautājuma - vai politiskā šķira Latvijā jūtas komfortabli? Vai otrādi - tā izjūt diskomfortu? Atbildes uz šiem jautājumiem var būt tikai subjektīvas. Manuprāt, Latvijas politiskā šķira jūtas pietiekami labi. Tās pozīcijas ir tikpat kā neapdraudētas. To nedaudz uztrauc šī sākumā minētā atpalicība, taču vismaz pagaidām tikai nedaudz.
Nav jābūt apveltītam ar sokrātisku viedumu, lai saprastu - ja kāds jūtas labi, tad viņam īpašas vēlmes kaut ko mainīt nav. Līdz ar to uz Vj. Dombrovska jautājumu jāatbild - politiskās gribas kaut ko darīt nav.
Atsevišķi jāprecizē, ko mēs vispār saprotam ar jēdzienu - politiskā griba? Manuprāt, tas līdz šim ir pārāk maz skatīts jautājums. Parasti šis jēdziens piesaukts tā šaurākā, konkrētu jautājumu izskatīšanas aspektā. Piemēram, vai ir politiskā griba ieviest valsts aizsardzības dienestu, parakstīt Stambulas konvenciju, uzbūvēt žogu uz Baltkrievijas robežas, nojaukt kādu pieminekli utt.
Krietni retāk jēdziens - politiskā griba - tiek skatīts tā plašākajā aspektā. Kā valsts politikas pamata jautājums. Vēl vairāk. Par šo pamatjautājumu cenšas nerunāt. To nekonkretizē. Lai gan tas ne mirkli nepazūd no politiskās darba kārtības. Par ko ir runa?
Dažkārt par šo “galveno jautājumu” cenšas uzdot nacionālo jautājumu. Visbiežāk viegli negatīvā kontekstā. Piemēram, uz vēlēšanām atkal tiekot izvilkts ārā vecais, pēc naftalīna smakojošais sauklis - krievi nāk. Šis, lūk, esot Nacionālās apvienības un tās politisko pretmetu (“Saskaņas”, tagad “Stabilitātei!”) jājamzirdziņš, uz kura viņi plānojot iejāt Saeimā.
Taču būsim reālisti. Ne reizi šajā gadsimtā NA nav bijusi vadošā partija koalīcijā. Neviens tās pārstāvis kopš 1997. gada (Guntars Krasts) nav bijis premjers. Skaidrs, ka “nacionālais jautājums” vismaz līdz pērnā gada 24. februārim ne tuvu nebija galvenais jautājums. Tas bija viens no, bet ne galvenais.
Tad kas gan cits? Ja mēs pavērojam politisko un ar politisko dzīvi saistīto mediju darba kārtību vismaz pēdējos divdesmit, divdesmit piecus gadus, tad redzam, ka “galvenais jautājums” ir palicis nemainīgs - cīņa pret oligarhiem un ar viņiem saistītiem “sliktajiem”.
Politiskās diskusijas var būt par kādiem sīkiem, piezemētiem jautājumiem, bet tiklīdz tās pieskaras kaut kam lielākam, augstākam, nozīmīgākam, tā no visiem pakšiem izlien himeras - Lembergs; trīs A; Šlesers un Šķēle; Ventspils; ZZS; “X patiesībā ir Šķēles projekts”; “saistīts ar Hūti” utt. Ja ir vēlēšanās kādu jautājumu norakt, tad nav labāka paņēmiena kā to sasaistīt ar “oligarhiem”.
Tas, ka 2023. gadā mums joprojām jābrauc ar vecajiem padomju laika RVR pasažieru vilcieniem, ir labs šīs metodes piemērs. Skaidrs, ka vilcienu iepirkumā ne viss atbilda godprātības kritērijiem, bet kur tas 100% atbilst? Vakcīnu iepirkumā? Tas, ka šis projekts tika apzināti bremzēts, lai tikai “viņiem” netiktu, ir novedis pie tā, pie kā novedis.
Pie kā vēl tas ir novedis? Kopš 2009. gada Latvijā pārliecinoši dominē politiskais spēks - “Vienotība” un tā satelīti. Atbilstoši “oficiālajai” versijai kopš tā laika politiskā vide esot kļuvusi daudz modernāka, caurspīdīgāka, valsts pārvaldes sistēma esot būtiski uzlabojusies, jo oligarhu ietekme esot samazinājusies. Tātad koruptīvais klimats uzlabojies.
Valsts pilnībā apmaksātie mediji un valsts dāsni piebarotie mediji šo uzskatu dzen kā pašsaprotamu, un pret masīvu propagandu reti kurš var noturēties. Vai tas tiešām tā ir?
Kādreiz ar “oligarhu” Šķēli un “oligarhu” Šleseru cieši saistītie Jurģis Liepnieks un Ēriks Stendzenieks sociālajos tīklos regulāri sūkstās par to, ka vecie oligarhi dzīvojuši nesalīdzināmi smagākos apstākļos. Viņiem pat prātā neesot ienācis, ka drīkstot darīt tā, kā to dara tagad, kad simt miljonu,
divsimt miljonu tiek grozīti un apgūti tik mierīgi, it kā tie būtu divdesmitnieki premjera vai ministru makos.
Vecie “oligarhu” cīņu biedri, protams, nedaudz mānās. Gan Šķēle, gan Šlesers, acis nepamirkšķinot, šādas shēmas par simtiem miljonu eiro ar prieku izbīdītu, taču tolaik neviens viņiem to neļāva darīt. Atcerēsimies “Latvenergo” trīs miljonu lietu. Kāds tolaik skandāls izcēlās. Vairākas grāmatas tika uzrakstītas un tiesas procesi detalizēti medijos iztirzāti. Šodien šāds darījums, ja tas neskartu politiski “sitamos”, neizpelnītos pat rindiņu aģentūras LETA ziņu lentē.
Politiskā kultūra ir fundamentāli mainījusies. Vai uz labo pusi? Jaunam cilvēkam, kuram dzīve pirms 2010. gada šķiet kā akmens laikmetā, tā varbūt var likties, bet cilvēkiem ar ilgāku politisko pieredzi tā noteikti neliekas.
Lieliski apzinos, cik šis viedoklis būs nepopulārs, bet uzskatu, ka, kamēr mēs nebeigsim cīņu pret šīm “oligarhu” himerām, tikmēr diez vai kaut kas būtiski mūsu valstī mainīsies uz labo pusi. Izsaucieni - bet viņi taču nav nekādas “himeras”, viņi ir pilnīgi reālas personas - ir tikpat pamatoti kā putinistu pārliecība - bet vai tad Rietumi negrib Krieviju novājināt, sašķelt un iznīcināt?
Varbūt arī grib, bet tas noteikti nav tas pamatjautājums, kas traucēja Krievijai kļūt modernai, augsti attīstītai valstij. Tāpat arī pie mums. Oligarhi ir īsti, un par viņiem varētu runāt arī bez pēdiņām, ja vien šī saruna notiktu reālajā, nevis politiskās mitoloģijas plaknē.
Taču tā nenotiek. Realitātē “cīņa ar oligarhiem” ir kļuvusi par politiskajai šķirai ārkārtīgi izdevīgu aizsegu, aiz kuras notiek miljardu “apgūšana” tikpat kā bez mazākās sabiedrības pretestības, jo, kā ne reizi vien esmu rakstījis - ja lietā nav neviena no 3A, tad šī lieta maz kuru interesē. Apmēram kā Latvijas čempionāts handbolā vai florbolā. Lai kādas tur būtu kaislības, tas plašāku publiku neinteresē.
Tas pats notiek ar dažādiem iepirkumiem un skandāliem. Ja autobusu satiksmes konkursā nebūtu pieminēti Šķēles un Šlesera uzvārdi, tad jau sen tas būtu apstiprināts un visi apgūtu šo autotransporta subsīdiju naudu bez mazākajiem ierobežojumiem. Kā visur citur. Brīvi un netraucēti. Tā ka, ja “oligarhu” nebūtu, tie tāpat būtu jāizgudro. Politiskās šķiras interesēs.
