Šodien aprit gads kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā. Saucot lietas īstajos vārdos – kopš sācies karš. Karš, kuram nav redzamas ne beigas, ne arī galīgais mērogs. Varam tikai cerēt, ka tas drīz beigsies. Turpat, kur sācies. Kā lokāls, nevis pasaules karš. Protams, ar Krievijas sakāvi.
Šajās dienās populāri ir izteikumi, ka pēc 2022. gada 24. februāra pasaule nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Esot daudz kas mainījies. Notikušas fundamentālas izmaiņas.
Nav šaubu. Jāpiekrīt bez iebildumiem. Tomēr kas īsti ir mainījies? Konkrēti.
Nevar teikt, ka Eiropa kopš 1945. gada nebūtu pieredzējusi bruņotus konfliktus, bet tāda mēroga karadarbība, kāda tika uzsākta pirms gada, nebija piedzīvota. Jāsaka vēl vairāk. Lielākā daļa Eiropas iedzīvotāju, ne tikai ierindas pilsoņi, bet politiskā šķira ilgus gadus dzīvoja nesatricināmā pārliecībā, ka visaptveroši, ilgstoši kari ir palikuši tālu pagātnē. Tie iespējami tikai kaut kur tur - trešajā pasaulē.
Arī pirms gada daudzi, par spīti ASV un citu rietumvalstu izlūkdienestu ziņojumiem, līdz pat pēdējam brīdim neticēja iebrukuma iespējamībai un pārliecinoši atkārtoja - nekāda kara nebūs, tas esot tikai Putina kārtējais blefs. 2022. gada 24. februāra rītā izrādījās, ka tas nav nekāds blefs, bet visskarbākā realitāte. Pliks militārs spēks ir atgriezies uz pasaules politiskās skatuves.
Tiem, kas grib iebilst, ka nekad tas no šīs skatuves nav nozudis, un atsaucas uz ASV un citu militāru lielvaru rīcību, paskaidroju: visas pēdējo 30 gadu ASV militārās operācijas bija iepriekš ilgstoši un vispusīgi starptautiskos forumos izspriestas. To sagatavošanas periodā izveidotas plašas koalīcijas. Tāpēc ASV un NATO gadījumā nav runa par pliku militāru spēku. Tas iet kombinācijā ar visai skaidru pamatojumu. Jā, atsevišķās reizēs, kā 2003. gadā Irākā, šis pamatojums bija šaubīgs, taču toreizējo iebrukumu nevar salīdzināt ar Krievijas iebrukumu Ukrainā. Tās ir divas absolūti atšķirīgas lietas. Ja to nesaprot, tad tur neko nevar darīt. Līku koku neiztaisnosi.
Pirms gada 24. februāra rītā priekšplānā izvirzījās jauna “neapstrīdama” patiesība. Cik ilgi, tas ir, cik dienas Ukraina noturēsies? Divas? Trīs? Nedēļu? Nedēļa bija maksimums, ko tobrīd deva absolūtais vairākums novērotāju. ASV tiešā tekstā piedāvāja vēstniecības helikopteru, ar ko izvest Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski drošā vietā ārpus valsts. Zelenska atbilde - mums nepieciešami ieroči, nevis transports - jau kļuvusi leģendāra. Tāpat kā virziena norādījums krievu karakuģim.
Kara pirmajās dienās no rītiem uzreiz pēc pamošanās vispirms skatījos telefonā ziņu lentes. Vai šonakt vēl noturējušies? Tas, ka Krievijas armijas pārspēks kādā brīdī salauzīs Ukrainas pretošanos, kara sākumā neradīja šaubas. Taču jau pēc nedēļas noskaņojums mainījās. Kļuva skaidrs, ka Putina zibenskarš ir izgāzies un vēl nav teikts, kas beigu beigās uzvarēs.
Mīts par “otro stiprāko” armiju pasaulē sabruka straujāk, nekā to varēja gaidīt. Putins 9. maija parādē Maskavā, Sarkanajā laukumā, izskatījās pavisam nelāgi. Vecišķi sakumpis viņš sēdēja krēslā ar uzklātu plediņu uz ceļiem. Viņš izskatījās tik salauzts un nožēlojams, ka likās - viss, ar Putinu ir cauri.
Vienlaikus pienāca arvien uzmundrinošākas ziņas par moderno NATO ieroču piegādēm. Publiskajā telpā parādījās nepacietīgi jautājumi - nu, kad tad beidzot sāksies ilgi gaidītais Ukrainas pretuzbrukums? Maija beigās? Jūnija sākumā? Cik ilgi vēl turpināsies vilcināšanās, jo katru dienu frontē krīt cilvēki.
Tobrīd vēl nebija skaidrības par to, ka sirsnīgi atbalsta vārdi un uzmundrinājumi ir viens, bet reāla palīdzība ar ieročiem mazliet kas cits. Ieroči, protams, nāca. Bez tiem Ukraina ne tikai nevarētu noturēties, bet nebūtu arī runas par gaidāmo pretuzbrukumu. Cita lieta, kādas bija gaidas.
Kas bija it kā solīts, par ko it kā bija runāts, bet cik daudz un kāda sortimenta ieroči nonāca Ukrainas bruņoto spēku rīcībā.
Atsevišķi jārunā par Šolca, Makrona un citu rietumvalstu līderu ilgstošo un neslēpti negribīgo “mošanos”. Vācijas kanclers bija uzvarējis 2021. gada Bundestāga vēlēšanas ar pavisam citu darba kārtību. Krievijas iebrukums Ukrainā šo darba kārtību lauza pašos pamatos. Plānots bija slēgt atomelektrostacijas, bet dzīve spieda atvērt jau kādreiz slēgtās ogļu spēkstacijas.
Lēni nāca rietumvalstu līderiem saprašana par notiekošā nopietnību. Makrons neskaitāmas reizes zvanīja Putinam, cenšoties pēdējo “vest pie prāta”. No malas tas izskatījās nožēlojami, cilvēki par Makronu smējās, bet viņš ilgi nesaprata - par ko? Es taču gribu tikai labu.
Makrons vienkārši nesaprata, kas notiek. Nesaprata, ka tas, ko dara Putins, nav nekāda kļūda, nekāds pārpratums. Parasts bandīts nekaunīgi uzbrūk garāmgājējam. Putins nav nekāds cienījams cilvēks, kurš iziet uz ielas, lai ietu uz operu. Viņš ir bandīts, kurš iziet ielās, lai laupītu.
Nav teikts, ka arī tagad viņi to līdz galam saprot. Ja Krievijas roku uz sava kakla neesi sajutis, ja nav šīs pieredzes sajust naža asmeni cieši piespiestu pie sava vēdera, tad tā ir tikai tāda teorētiska saprašana. Labi, ka vismaz plaši izplatītās ilūzijas par Krieviju, krievu “sarežģīto” dvēseli un pašu Putinu kā slīpētu, bet racionālu politiķi ir ja ne zudušas, tad krietni pagaisušas.
Ilgu laiku ne tikai Rietumos, bet arī pie mums labais tonis skaitījās nodalīt krievu tautu no Putina kliķes. It kā Putins būtu sagrābis varu pretēji krievu tautas gribai. “Vienkāršā tauta” jau ir pret karu, bet baidās no represijām. Tāpēc neprotestē. Savukārt tie, kuri karu it kā atbalsta, ir vienkārši propagandas nozombēti. Būtībā jau labi cilvēki, Čehova un Puškina cienītāji, bet... kurš gan varot pret tik masīvu propagandu noturēties. Savulaik pat kulturālie vācieši Gebelsu pavērtām mutēm klausījās. Līdz ar to neesot pareizi teikt, ka tas ir Krievijas vai, vēl trakāk, krievu tautas karš. Jāsaka - tas ir Putina karš.
Šīs ilūzijas sagruva ātri. No vienas puses, Krievijas armijas zvērības Bučā, Irpeņā, Mariupolē un citur runāja pašas par sevi. Ne jau Putins šāva, mocīja, varoja. Tie bija “vienkāršie cilvēki” ar izslavēto “krievu dvēseli”. No otras puses, 9. un 10. maija notikumi Rīgā pie okupācijas pieminekļa atvēra acis visdedzīgākajiem “tas ir tikai Putina karš” teorijas sludinātājiem Latvijā. Pēkšņi atklājās, ka arī pie mums, brīvas informatīvās vides apstākļos, netrūkst atklātu putinistu un impērisko tīkojumu apjūsmotāju.
Nākamais sagruva mīts par to, ka tiklīdz līdz krievu tautas masām aizies patiesība par karu, bet agri vai vēlu tā noteikti aizies, tad viss - Putinam kirdik. Taču laiks gāja, informācija par krievu karavīru zvērībām kļuva tik ikdienišķa, ka informatīvajā plūsmā to nekādi nevarēja nepamanīt, bet Krievijas iedzīvotāju attieksmi pret karu tā nekādi neietekmēja. Gluži otrādi, karam ievelkoties, attieksme pret to pat uzlabojās.
Kara sākumā daudziem Krievijā tas izsauca šoku un nevēlēšanos pieņemt jauno realitāti, bet rudenī, par spīti 21. septembrī uzsāktajai mobilizācijai, dalījums mūsējos un viņējos - haholos - jau bija vispārējs. Par spīti plaši pieejamai informācijai par mobilizēto slikto apgādi, par viņu izmantošanu kā “lielgabalu gaļu”, par regulāru pazemošanu un pat izvarošanām no augstāk stāvošo puses. Nekas nespēja iedragāt Krievijas iedzīvotāju labvēlīgo attieksmi pret karu.
Šotrešdien Maskavā, Lužņiku stadionā, notika plašs svētku koncerts. Koncerts, par spīti salam (ap -12 grādiem) bija plaši apmeklēts. Tas notika visai dzīvīgā, jestrā atmosfērā. Kā jau svinot kādu priecīgu, patīkamu notikumu. Ko tad Lužņikos tik līksmi svinēja? Ilgi gaidītā un beidzot sagaidītā kara pirmo gadadienu. Vai tad tas nav viens jauks un ar plašām svinībām atzīmējams notikums? Kas gan var būt jaukāks par karu?
Šī nav nekāda ironija. Diendienā sekojot līdzi notiekošajam Krievijas informatīvajā telpā, jāatzīst, ka tā ir visskaudrākā realitāte. Atšķirībā no Ukrainas, absolūtais Krievijas iedzīvotāju vairākums no kara tikpat kā necieš. Viņiem tas ir tāls, nedaudz abstrakts notikums televizora ekrānā, datora monitorā vai telefona displejā. Karš viņiem ir savā ziņā interesants, sportisks notikums. Aizraujošāks nekā pasaules čempionāts hokejā. Tāpēc Krievijas hokejistu nepiedalīšanās šajā maznozīmīgajā pasākumā tiek uztverta bez nožēlas. Tagad mums ir daudz aizraujošāki mači.
Šādi pārspriedumi kādam var šķist absurdi, bet pietiek tikai ielūkoties Krievijas informatīvajā “realitātē”, lai pārliecinātos - tieši tā Krievijas sabiedrība uztver šo karu. Nevajag sevi mānīt ar ilūzijām, ka tā ir tikai ārējā fasāde.
Piemēram, sev iestāstīt, ka svinības Lužņiku stadionā esot sadzītu, nopirktu, ar autobusiem savestu budžeta iestāžu darbinieku šovs, kura nelaimīgie dalībnieki nevarot vien sagaidīt, kad varēs no tā tikt prom. Savukārt Putins esot uzdzīts kokā (Ivars Ījabs) un pilnīgi izmisis meklējot iespēju, kā tikt zemē. Skaidrs, ka viņam vāks.
Tāpat kā Prigožinam, Solovjovam, Simonjanai un pārējiem propagandistiem, kurus nepacietīgi gaidot Hāgā jau klaudzina āmurus, galdniekiem sitot kopā karātavas. Savukārt pati Krievija tūlīt, tūlīt sadalīsies 20-50 sīkās sastāvdaļās, no kurām pusi pārņemšot Ķīna, Kēnigsberga atgriezīsies Vācijai, bet Kuriļu salas Japānai.
Kad klausies šos sapņotājus, tad saproti, ka cilvēku daba ir tā iekārtota, ka tie tic visam, kam grib ticēt. Tā Krievijas iedzīvotāji grib ticēt, ka nevis viņi uzbruka Ukrainai, bet Rietumi ar Ukrainas rokām uzbruka viņiem; ka Bučā un Irpeņā nevis tika pastrādātas nežēlīgas zvērības, bet gan tas viss bijis lēts BBC iestudējums. Tur tajos video taču skaidri redzams, kā līķi kustas. Nevis ukraiņi cīnās par savu zemi, par savu brīvību, bet tiek piespiesti pret savu gribu karot, jo aiz muguras stāvot nacistu vienības ar azoviešiem priekšgalā un šauj uz katru, kas gribētu atkāpties.
Naivi iedomāties, ka tādām blēņām neviens normāls cilvēks taču nevar noticēt. Un kā vēl var. Ja var noticēt, ka no liellopu gāzu izdalījumiem var pasaulē mainīties klimats, tad kāpēc nevarētu noticēt, ka Rietumi jau gadu desmitiem kaldina plānus, kā sadalīt Krieviju, uzkundzēties un pārņemt tās resursus? Elementārā loģika šeit nestrādā, tāpat kā vienkārši jautājumi - kāpēc?
No šī aspekta karš Ukrainā liek cilvēkiem nolaisties uz zemes. Mazāk lidināties mākoņos, savās ilūzijās un modernajos mītos. Nekādi medijpratības un kritiskās domāšanas kursi to neizdarīs labāk par saskaršanos ar skaudro realitāti.
Karu filozofiskā jēga tāda arī ir - uz grēcīgās zemes reālajā laika režīma noskaidrot, kam taisnība. Konkrētajā gadījumā - vai Putinam un tiem spēkiem, kuri jūtas piederīgi viņa komandai, vai nosacīti “civilizētajai pasaulei” ar ASV un Ukrainu priekšgalā. To tad arī šis karš beigu beigās pateiks.
