Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska 10. marta rīkojums Ukrainas premjerministram Denisam Šmihalam izvērtēt iespēju pārdēvēt Krieviju (Rossiju) par Moskoviju daudziem iesākumā šķita kā joks. Zelenskis nodarbojas ar “trollingu”. Rausta Putinu aiz deguna. Taču patiesībā šis jautājums ir krietni nopietnāks.
Vispirms jāatzīmē, ka ierosinājums pārdēvēt Krieviju nav nekas jauns. Pērnā gada novembrī ar līdzīgu ieceri nāca klajā Ukrainas pārstāvis ANO Serhejs Kislica. Ņemot vērā, ka ANO Drošības padomē sēž Krievijas “asprātis” Vasīlijs Ņebenzja, kurš, acis nepamirkšķinot, nekautrējas no ANO augstās tribīnes stāstīt par Ukrainas biolaboratorijās izaudzētajiem kaujas odiem, šos Kislicas izteikumus varēja vērtēt kā atbildi Krievijas “trollim”. Taču Ukrainas un Krievijas attiecības tieši vēstures interpretācijas jautājumos ļauj saskatīt šīm idejām tīri racionālu pamatu.
Ikviens, kurš okupācijas laikā ir mācījies PSRS vēsturi (faktiski Krievijas impērijas vēsturi), zina, ka Krievzemes (Rusj) pirmsākumi saistās tieši ar Kijivu. Atbilstoši valdošajai normāņu teorijai pašreizējās Krievijas teritorijā pirmās valstiskās, organizētās struktūras izveidoja vikingi (mūsdienu valodā - reketieri) ar Rjuriku, Askoldu un Dīru priekšgalā. 882. gadā Rjurika radinieks (dēls?) Olegs izvēlējās Kijivā veidot savu galveno bāzes nometni. Kā vēlāk to interpretēja - dibināja galvaspilsētu. Olegam arī piedēvē izteikumu, ka “Kijiva esot Krievzemes pilsētu māte” (metropole, kalks no grieķu valodas).
Tā kā visi šo seno notikumu apraksti ir parādījušies dažādās hronikās krietni vēlāk (pat pēc vairākiem simtiem gadu) un nav nevienas tiešā aculiecinieka liecības, tad skaidrs, ka tie tiek ļoti dažādi interpretēti, atkarībā no politiskās nepieciešamības. Tajā pašā laikā nav noliedzams, ka Kijiva ir krietni senāka par Maskavu un pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem tieši Kijiva bija austrumslāvu valstiskuma centrs, nevis kņazistes ap tagadējo Maskavu.
Mūsdienās tas rada zināmu disonansi. No abām pusēm. No Maskavas viedokļa - kā tad tā? Kijiva ir visu Krievzemes pilsētu māte, bet tagad ir galvaspilsēta gluži citai valstij. Lai šo “neērtību” novērstu, jāizstrādā teorija par krievu un ukraiņu tautu identitāti, bet Ukrainas valstiskums jālikvidē kā “mākslīgs”. Putina interpretācijā Ukraina ir Austroungārijas un Ļeņina sakonstruēts veidojums, lai “vājinātu” Krieviju. Pēdiņās, jo
Krievijas “vājināšana” ir Kremļa burvju vārds, ar ko izskaidrot jebkuras ārējās problēmas un konfliktsituācijas.
Esošā situācija rada disonansi arī no Ukrainas skatupunkta. Kā tad tā? Kijiva ir visu Krievzemes pilsētu māte, bet Krievzemes mantinieces lomu piesavinājusies Krievija ar centru Maskavā.
Krievija neapmierinātību ar esošo vēstures interpretāciju ir sākusi izrādīt tikai pēdējo desmit vai divdesmit gadu laikā, bet Ukrainā tā ir daudz senāka parādība. Atceros, kad 1982. gadā studentu ziemas brīvdienās biju aizbraucis uz Ļvivu, tad mani pārsteidza turienes cilvēku, ar kuriem komunicēju, uzstājīgā vēlme uzsvērt, ka tieši viņi, tas ir - ukraiņi, esot īstie “rusiči”, Ukraina - īstā “Rusj”, kamēr Krievija ir šo vārdu nekaunīga uzurpatore.
Šeit nevēlos ieslīgt vēsturiskās diskusijās, kam taisnība, jo mans mērķis ir cits. Tas nav pierādīt kādu vēsturisko “patiesību”, bet gan parādīt problēmu, tās sakni. To, ka uz vienu un to pašu lietu (Krievzemi - Rusj) ukraiņi un krievi skatās gluži atšķirīgām acīm.
Krievija (Rossija) ir salīdzinoši jauns vārds. Tas starptautiskā, leģitīmā apritē parādījās 1721. gadā, kad tika oficiāli pasludināta Krievijas impērija. Līdz tam pārsvarā tika lietots apzīmējums “Krievu valsts” vai sinonīmi - “Maskavas valsts”, “Maskavas cariste”, “Maskavas zeme”.
Vārds - Moskovija - parādījās ap 1500. gadu un ātri kļuva vispārpieņemts Eiropas sabiedrībā. Krievijas iekšienē tas nekad šādā formā nav ticis lietots, un jau vēlākos gados (Krievijas impērijas laikos) radās versija, ka tas ticis izgudrots, lai it kā noniecinātu Krieviju.
Šādai interpretācijai ir zināms pamats, jo visaktīvāk Moskovijas jēdzienu virzīja Polijas-Lietuvas ūnija (Rečpospoļita), kura mērķtiecīgi uzturēja divu atšķirīgu tautu ideju. Ir “krievi” (ar dažādiem šīs tautas apzīmējumiem oriģinālvalodā), un ir “moskovīti”. Ar “krieviem” tika saprasti Rečpospoļitā dzīvojošie šodienas ukraiņi un baltkrievi, bet ar “moskovītiem” šodienas krievi.
Šis dalījums lielā mērā saglabājies Ukrainā vēl šodien, un krievus tur nesauc par krieviem, bet gan par “moskaļiem” vai “kacapiem”. Turklāt par spīti tam, ka Krievijas krievi ukraiņus bieži dēvē nievājoši par “haholiem” un pret ukraiņiem izturas ar impērisku augstprātību, ukraiņi pret Krievijas krieviem izturas ar ne mazāku augstprātību, uzskatot tos par mongoļu pēctečiem vai mongoļu “sabojātiem” krieviem. Iepretim sev pašiem, kuri esot “nesabojāti” “rusiču” pēcteči.
Visi šie gadsimtiem gruzdošie pārmetumi, nebeidzamie aizvainojumi ilgu laiku varēja latentā stāvoklī snaust kaut kur dziļi šo tautu kolektīvajā zemapziņā, bet tagad tiešas karadarbības apstākļos tie izlauzušies uz āru. Ukrainas vēlme pārdēvēt Krieviju par Moskoviju kļūst vēl saprotamāka, ja izvērtējam šodienas Putina Krievijas ideoloģiju.
Šeit var atsaukties uz pazīstamo polittehnologu, nesen kā mirušo Gļebu Pavlovski, kurš Putina pirmajās prezidenta vēlēšanās bija viens no viņa priekšvēlēšanu štāba galvenajiem darboņiem un ir ilgstoši strādājis Putina komandā. Pavlovska attieksme pret Putinu laika gaitā būtiski mainījās, taču nevar noliegt viņa zināšanas un sapratni Putina pasaules redzējumā.
Pavlovskis jau 2014. gadā vērsa uzmanību uz to, ka Putins necenšas atdarināt Pēteri Pirmo un atjaunot viņa impēriju. Pēteris Pirmais Krievijas vēsturē ir iegājis kā Krievijas rietumnieciskotājs, arhaisko bajāru bārdu griezējs, eiropeiskas galvaspilsētas - Pēterburgas - cēlājs, zinātnes un franču modes ieviesējs. Putina sapnis, pēc Pavlovska domām, esot Krievija pirms Pētera. Izolēta, savrupa un tālu no Eiropas stāvoša.
Putina Krievija tikai ārēji ir vērsta uz impērisku ekspansiju. Gribēšana jau ir, bet ar to spēciņu tā pavājāk. Putina Krievijas galvenais ideoloģiskais stūrakmens ir norobežošanās no Rietumiem, kas iespējams, vienīgi asi konfliktējot ar Rietumiem. Putina interpretācijā viss sliktais - proti, tas, kas var apdraudēt viņa varu - nāk no Rietumiem.
Visas tās demokrātijas, cilvēktiesības, varas dalīšanas, likumi, romiešu tiesības un tamlīdzīgas blēņas, kas tikai neļauj netraucēti valdīt, nāk no tiem nolāpītiem Rietumiem. Tāpēc no Rietumiem, no Eiropas jānorobežojas ar milzīgu, nepārvaramu iedomu valni. Lai šis valnis reāli darbotos, nepieciešams uzturēt nemitīgu karadarbību, jo citādi visi gan Krievijā, gan Rietumos ātri atsāks sadarbību (biznesu) “kā vienmēr”. No Putina viedokļa to nekādi nedrīkst pieļaut, jo no Rietumiem nāk apdraudējums viņa varai (kas tiek uzdots par apdraudējumu visai Krievijai).
Ja šo Pavlovska situācijas interpretāciju pieņemam kā patiesu, tad viss nostājas savās vietās. Tas, kas no Rietumu viedokļa tiek uzskatīts par Krievijai nevēlamu - ekonomiskās sankcijas, starptautiskā izolācija, IKP samazinājums un dzīves standarta kritums -, no Putina skatu punkta ir ieguvumi. Jo mazāk kontaktu un saskarsmes punktu ar Rietumiem, jo labāk. Tieši tāpat kā pirms Pētera laika “Krievu valstī” vai “Moskovijā”, kad krievu augstmaņi lepojās ar savu tumsonīgumu un garajām, nemazgātajām bārdām.
No šī aspekta Krievijas pārdēvēšana par Moskoviju tikai tuvinātu valsts nosaukumu tās jēdzieniskajai būtībai. Ņemot vērā Ukrainas apņēmību noņemt no Krievijas visas dekoratīvās plāksnes, aiz kurām tā ilgstoši slēpusi savus nesmukumus, nav šaubu, ka Moskovijas vārds atgriezīsies uz kartes.
Nav pat tik daudz svarīgi, vai tas notiks tikai Ukrainā vai arī vēl kāda valsts sekos šim piemēram. Svarīgi, ka dekoratīvo uzslāņojumu noņemšanas process ir uzsākts. Tas būtu jāveic arī Latvijā, lai gan pie mums pietāte pret Krieviju un visu krievisko vēl joprojām ir tikpat kā nepārvarama.
