Saeimas ārkārtas sēde, kurā tika izskatīts demisijas pieprasījums aizsardzības ministrei Inārai Mūrniecei, sagaidāmi noslēdzās ar šī pieprasījuma noraidījumu. Taču, kā savulaik rakstīja Klāvs Elsbergs, īstā cīņa vēl tikai būs. Un šī cīņa nebūs par Mūrnieces galvu.
Lai arī no trešdienas ārkārtas Saeimas sēdes nekādi pārsteigumi netika gaidīti, tā izvērtās negaidīti asa. Ar iespējamu turpinājumu. Pat vairāk. Turpinājumam obligāti jāseko, jo citādi cietīs ne tikai Nacionālās apvienības (NA) reputācija (tās pārraudzībā šobrīd ir aizsardzības ministrija (AM)), bet arī visa koalīcija ar premjeru Krišjāni Kariņu priekšgalā.
Skandāla pamatā, kura dēļ šis demisijas pieprasījums tika izteikts, ir 2022. gada 22. novembrī parakstītais līgums “Loģistikas pakalpojums par pārtikas piegādi NBS vajadzībām”. Ēdināšanas uzņēmums “Zītari ZL” ar pārsimt tūkstošu eiro apgrozījumu uzvarēja iepirkumā par pārtikas piegādi visiem Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) uz pieciem gadiem par kopējo summu 220 miljoni eiro bez PVN.
Kā uzsvēra Mūrniece, iepirkuma procedūras laikā nomainījās tā nosacījumi. Pazuda prasība pēc pieredzes loģistikā, un parādījās prasība par ēdināšanas pieredzi. Turklāt, uzsākot iepirkuma procedūru, kopējā līguma summa bija astoņi miljoni eiro, kuri procesa gaitā pārvērtās par 220 miljoniem un pat par 330 miljoniem. Situāciju vēl absurdāku padara tas, ka valsts budžetā šie 220 vai 330 miljoni nekur neparādās, līdz ar to noslēpumainības migla, kura klāj visu šo līgumu tā saistības ar valsts drošību dēļ, tikai vēl vairāk sabiezē.
Galvenie jautājumi, uz kuriem šobrīd sabiedrība gaida atbildes - vai par vainīgo (grēkāzi?) tiks nozīmēts pašreizējais AM valsts sekretārs Jānis Garisons vai kāds rangā zemāks gariņš? Vai tiks ierosināti un līdz notiesājošam spriedumam novesti kriminālprocesi gan par konkrēto iepirkumu “Loģistikas pakalpojums par pārtikas piegādi NBS vajadzībām”, gan citiem iepirkumiem AM struktūrās? Vai nenotiks kriminālprocesu tradicionālā nomuļļāšana, izpludināšana un aizmālēšana ar politisko mērķi vienoties, no politiskas skatuves priekšplāna aizvākt redzamākās figūras, bet pašu skandālu noslāpēt. Konkrētajā gadījumā runa ir par minēto Garisonu un iepirkuma komisijas priekšsēdētāju, NA biedru Ēriku Ezeriņu.
Trīs stundas garajās Saeimas debatēs katrs otrais runātājs vērsās pie Mūrnieces ar vārdiem - kad beidzot no amata tiks padzīts Garisons? Ko viņš tur ministrijā vēl dara? Maigākajā variantā - uz izmeklēšanas laiku no darba pienākumu pildīšanas Garisons jāatstādina. Jau ar rītdienu.
Acīmredzami Garisons iezīmējas kā galvenais pretendents uz grēkāža vietu. Varētu domāt, ka viņa liktenis jau izšķirts. Ja kāds būs jāupurē, tad labāka kandidāta nav. Taču, vai tā tas būs, vēl nevar pateikt.
Garisons ir AM valsts sekretārs kopš 2015. gada. Latvijas politiskajā sistēmā skaitās, ka valsts sekretārs vada visu ministrijas aparāta darbu, kamēr ministrs vairāk nodarbināts ar politiskām, tas ir, formālām, publiskām lietām. Taču arī iepriekšējos desmit gadus no 2005. gada Garisons strādāja AM vadības struktūrās, tajā skaitā augstākajās - valsts sekretāra vietnieks politiskajos jautājumos, AM politiskais direktors, krīzes vadības un mobilizācijas departamenta direktors un citās.
Šāda ranga valsts ierēdņi tā no valsts pārvaldes sistēmas nepazūd. Viņus arī nav tik viegli no saviem krēsliem izkustināt, lai kā Mūrniecei to varbūt arī gribētos. Šis nav pirmais iepirkums, kurš noticis, Garisonam esot valsts sekretāra amatā. Šajos gados iegūtie sakari, kuri balstās uz savstarpējiem pakalpojumiem, ir aparāta darba ikdiena.
Lietojot vārdus “savstarpēji pakalpojumi”, nav obligāti ar tiem jāsaprot kādas koruptīvas, nelikumīgas vai uz likuma robežas balansējošas darbības. Tā tikpat labi var būt gluži ikdienišķa sadarbība, bez kuras nav iedomājama aparāta ikdienas dzīve.
Ar to gribu teikt, ka Garisonam ir visas iespējas no pašreizējā skandāla iziet sausam vai arī tikai ar saslapinātām kurpēm. Vēl jo vairāk tāpēc, ka paši lietā iesaistītie uz visu notiekošo raugās gluži citām acīm, nekā to dara apkārtējā sabiedrība. Viņi paši to uztver kā kārtējo aparāta cīņu un visus apkārt - žurnālistus, politiķus, tiesībsargājošo iestāžu darbiniekus, ierēdņus un vienkārši procesa skatītājus - uztver kā šīs cīņas dalībniekus. Viņiem svarīgāka ir nevis pati jautājuma būtība, bet kurš ko nopludinājis, kur un kāpēc šī informācija parādījusies (uzpeldējusi), kas aiz tā visa stāv, kurš to visu “pasūtījis” utt.
Kāpēc svarīgi to pieminēt? Tāpēc, ka ministres demisijas pieprasītāju publiskā reputācija (Šlesera un Rosļikova partijas) zināmā mērā ļauj politiskajai šķirai mēģināt minimizēt Aizsardzības ministrijā briestošo skandālu un padarīt to par otršķirīgu notikumu. Ne velti Šlesers no Saeimas tribīnes norādīja, ka tajā pašā dienā, kad Saeimā tiek izskatīts jautājums par aizsardzības ministres demisiju un neskaidrībām armijas apgādes līgumos, LTV pārraidē “Rīta panorāma” piedalās premjers, bet viņam par šīm aktualitātēm netiek uzdots neviens jautājums. It kā tie, kā mēdz teikt, vispār “nebūtu uz galda”.
Tajā pašā laikā jānorāda, ka skandāls ar iepirkumiem AM ir tikai sākuma stadijā. Tam ir visas iespējas izvērsties ļoti plašam, jo tam ir labvēlīgi priekšnoteikumi. Bijušie lēņu muižas - Aizsardzības ministrijas - saimnieki “Attīstībai/Par!” vairs nav ne koalīcijā, ne Saeimā, un tagad visu bez lielām sāpēm var velt uz viņiem. Kā teica deputāte Linda Liepiņa - jūs te visu gāžat uz Pabriku. Viņš pie visa vainīgs, un to viegli tagad darīt. Ja ministrs joprojām būtu Pabriks, tad diez vai viņš tiktu padzīts. Koalīcija atrastu iemeslus, kāpēc ministru aiztikt nedrīkst. Tāda diemžēl ir Latvijas politiskā realitāte.
Diemžēl, kā Saeimas debatēs norādīja gan jau pieminētā Liepiņa, gan bijusī Konkurences padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama, iepirkumi AM vai nu vispār netiek uzraudzīti, vai tiek uzraudzīti ārkārtīgi vāji. Viss tiek turēts slepenībā, izmantojot jau pieminētos “valsts drošības” apsvērumus. Ja nebūtu šīs absolūti nenormālās līguma summas - 220 miljoni eiro, tad diez vai kāds par to runātu. Ne gailis pakaļ nedziedātu.
Ābrama atzina, ka par sadārdzinātiem iepirkumiem varētu stāstīt dienām ilgi. Viņa atgādināja par brāķa sapieru lāpstiņu iepirkumu pirms vairākiem gadiem, kad šīs lāpstiņas izrādījās lietošanai pilnīgi nederīgas un salūza pie niecīgākās slodzes. Toreiz no augstām tribīnēm tika solīts, ka vainīgās personas tiks atrastas un sodītas, bet nekas nenotika. “Mēs jau gadiem redzam aizdomīgus iepirkumus. Jūs aizsedzaties ar valsts drošību un noslēpumainību. Kad uz to tika norādīts, visi māja ar galvu, bet nekas nemainījās. Tika rīkoti neskaitāmi izglītojošie semināri. Visi kļuva gudri, izglītoti, bet kur ir rezultāts? Valsts sekretārs ir tas pats. Jau gadiem. Bezatbildība visos līmeņos. Ja skatītos tos 200 iepirkumus, tad atklātos ne tas vien. Iestāde pati iekšienē neko nevar atklāt,” norādīja bijusī Konkurences padomes vadītāja.
Vēlāk Ainārs Šlesers no tribīnes draudēja, ka gadījumā, ja Garisons netiks padzīts un nekādi nozīmīgi secinājumi no šī skandāla netiks izdarīti, tad viņš rosināšot izveidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju un Ābrama varētu būt šīs komisijas vadītāja.
Arī pati Ināra Mūrniece necentās skandālu paslaucīt zem tepiķa. Viņa norādīja, ka bijusi amatā tikai četras dienas, kad tika pabeigta līguma sagatavošana. Ne ministre, ne valsts sekretārs to neesot parakstījis. Viss iepirkums esot iesācies iepriekšējā ministra laikā.
Mūrniece jau uzdevusi veikt pārbaudi, lai noskaidrotu, vai iepirkuma rezultāts atbilst iepirkuma mērķim. Aizdomas par šo neatbilstību esot apstiprinājušās, jo neesot vērtēta pieredze loģistikā. “Kā tas iespējams? Labs jautājums. Ar to būtu jānodarbojas tiesībsargājošām iestādēm,” bargi sacīja Mūrniece.
Tāpat viņa vērsa uzmanību uz neizskaidrojamo līgumsummas pieaugumu - no sākotnējiem astoņiem miljoniem uz 220 un 330 miljoniem. “Te jāstrādā tiesībsargājošām iestādēm,” atkārtoja ministre. Kopumā savā runā viņa piesauca tiesībsargājošās iestādes vismaz reizes četras, kas liecina par gatavību no krēsliem izsvēpēt Pabrika laikā tur iesēdējušos kadrus.
“Bija nosūtīts pieprasījums gan KNAB, gan arī prokuratūrai un citām tiesībsargājošām izmeklēšanas iestādēm. Ļoti ceru, ka darbs notiek un rezultātu drīz sagaidīsim. Nevēlos uzņemties atbildību par svešiem grēkiem. Pārbaude norādīs uz atbildību. Ceru, ka atbildes mēs sagaidīsim drīz,” pārliecinoši skandēja Mūrniece.
Vairākkārt no Saeimas tribīnes izskanēja pārmetumi “Apvienotajam sarakstam” (AS), kurš it kā esot nācis labot Kariņa darba stila kļūdas, bet tagad piesedzot jaunos koalīcijas partnerus. Uz to AS vārdā atbildēja Edgars Tavars: “AS ieskatā Mūrniece nav atbildīga par šo iepirkumu. Tiesībsargājošām iestādēm ir operatīvi jāstrādā un vainīgie jāsauc pie atbildības. Piektdien būs slēgtā Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēde, kurā būs arī prokuratūras pārstāvji un tiks skatīti iespējamie pārkāpumi ne tikai Aizsardzības ministrijā. Jāizskata arī visi citi iepirkumi, kuri veikti “Attīstībai/Par!” pārraudzībā.”
Lai arī nevienu mirkli Saeimā nevaldīja sajūta, ka Mūrnieces demisijas pieprasījums varētu tikt kaut kādā veidā apstiprināts, gaisotne bija kareivīga. Deputāti apliecināja gatavību sākt kārtīgu Augeja staļļu (Kariņa pirmās valdības) tīrīšanu. Tas visvairāk apdraud pašu Kariņu, kura vadībā visi šie nesmukumi tapuši.
Kamēr pats Kariņš sabiedrību kaitina ar savām mistiskajām “reformām” un “naudas nav, bet jūs tur turieties”, tikmēr pamazām briest viņa iepriekšējās valdības augoņu izgriešana, ar visām no tā izrietošajām sekām.
