Titavs: "Naids iedarbojas graujoši"

 

Saruna ar vienu no partijas Jaunais laiks dibinātājiem, kuru nupat no partijas izslēdza, Danu Titavu.

– Vai šodienas Jaunais laiks ir tā pati partija, kuru jūs kopā ar Einaru Repši pirms vairākiem gadiem dibinājāt?

– Cilvēki attīstās, mainās. Bet partija ir kā dzīvs organisms, kas attīstās. Varbūt pašreizējā partijas vadība ir nedaudz apjukusi no situācijas valstī. Prasītos lielāka partijas ierindas biedru iesaistīšana lēmumu pieņemšanā. Bet kopumā tā ir tā pati ideālistu partija.

– Ja partija ir tā pati un arī cilvēki tie paši, tad kāpēc partija jūs tik brutāli izgrūda no savām rindām kā svešķermeni?

– Nedomāju, ka tur ir liela traģēdija. Es vienmēr esmu paudis savus uzskatus, un tie šobrīd varbūt ir pārāk asi. Pašreiz es redzu lielas sistēmiskas problēmas valsts uzbūvē – attiecības Saeimai ar valdību, valdībai ar tautu. Acīmredzot ir kādas plašākas sistēmiskas problēmas, ja mēs nevaram panākt vienotību tādā plašākā nozīmē, nevis trīs partiju apvienības ietvaros. Tādā nozīmē, ka cilvēki ir vienoti savā starpā. Ka viņi nav tik naidīgi cits pret citu. Naids un kašķi ir visbīstamākie pašreizējā periodā. Mums nopietni ir jāpēta iespējas reformēt valsts pārvaldi. Esmu jau agrāk izvirzījis ideju, ka nākamajā Saeimā mums jāizveido konvents, kurā ietilptu zinātnieki, politologi, juristi, politiķi, kuri ar Saeimas mandātu strādātu pie projekta, kas uzlabotu visu valsts pārvaldi.

– Kāpēc šī ideja partijā neguva atbalstu un pat netika apspriesta? Tā vietā jūs no partijas izslēdza.

– Šī ir maza nianse manā politiskajā dzīvē un Latvijas mērogā pilnīgs nieks, par ko pat nav vērts runāt. Bet cilvēki mēdz baidīties no reformām. Latvijas valstij ir ļoti bīstami, ka mēs sacenšamies par to, kurš ir lielāks patriots. Daudzas mazas grupiņas sacenšas savā starpā, kuras drīkst un kuras nedrīkst izvest Latviju labklājībā. Uzskatu, ka mums ir ļoti nopietni jāstrādā pie vienotības. Starp sabiedrību, starp partijām. Ir jāmeklē jauni diskusiju forumi. Ir partijām jāsēžas pie viena galda ar uzņēmējiem īpašnieku līmenī. Jārunā ar biznesmeņiem, kuriem ir nauda un vēlme kaut ko darīt. Tikai Latvijas uzņēmējs – īpašnieks ir tas, kas šeit var investēt un kaut ko darīs. Ir jāsaprot, ka Latvijā vienīgais saimnieks var būt Latvijas tauta. Neviens cits mūsu vietā mūs nesapratīs. Protams, mums jāpiesaista ārzemju investīcijas un pieredze, bet pamatā jābūt Latvijas uzņēmējiem. Mums ir izstrādājies mīts, ka Latvijas uzņēmējs jau a priori ir sliktais.

– Bet šā mīta radīšanā taču tieši Jaunais laiks ir visvairāk pielicis roku. Viss Jaunā laika politiskais kapitāls ir uzaudzēts tieši uz šā mīta bāzes.

– Vispirms mums kategoriski jāizskauž vainīgā meklēšana. Vai tā ir Tautas partija, Jaunais laiks vai vēl kāds cits. Katrs mēs esam kļūdījušies gan dzīvē, gan politikā, gan visur citur. Valdībai ir jārunā ar uzņēmējiem – īpašniekiem. Mums ir lielas Eiropas fondu naudas. Kāpēc nevarētu būt programma, kur būtu vienas piektdaļas līdzmaksājums Eiropas fondu naudai 25 miljonu latu apmērā? Lai gadā varētu, paņemot no ES fondiem 100 miljonus, uztaisīt 100 lielus uzņēmumus. Ja gadā varētu īstenot piecus tādus projektus, tas būtu liels ieguvums. Ja mums tādā veidā gadā rastos pieci lieli uzņēmumi, tas būtu spēcīgs stimuls attīstībai.

– Kāda ir sistēmiskā kļūda, kas liedz šos ierosinājumus ne tikai realizēt, bet pat apspriest, lai tie jau iedīglī netiktu nokauti?

– Tā ir politiskā greizsirdība, sašķeltība un savstarpējā cīņa. Tās ir tās lietas, kas rada mums vislielāko kaitējumu. Latvijas saimnieks var būt vienīgi Latvijas tauta. Visas apkārtējās tautas var būt mums sabiedrotie, draugi vai nedraugi, bet tās vienmēr pirmām kārtām domās par savām interesēm, un tas ir normāli. Zviedri nekad nedomās par mums tikpat sirsnīgi kā par sevi. Viņi mūs atbalstīs, ja varēs, bet, kad vairs nevarēs, tad pārdos kā laikrakstu Diena. Ir pilnīgi pašsaprotami, ka mums šī valsts ir dota, mums tajā ir jāsaimnieko. Šajā priekšvēlēšanu laikā, vērtējot partijas, ļoti nopietni būtu jāizskata tāds kritērijs kā partiju kašķīgums. Šī sacenšanās sīkos dūrienos, kas notiek starp partijām, iedarbojas graujoši.

– Svēti vārdi. Taču es aizeju uz Vienotības kongresu Nacionālajā teātrī un tik dzirdu – tumsas spēki, demokrātiskie spēki, oligarhi un pakalpiņi. Vai tā ir tā vienotība gānīties?

– Tā ir Latvijas politikā pieņemtā prakse cīnīties visiem pret visiem. Tas arī ir novedis mūs pie tā stāvokļa, kādā esam.

– Bet, ja apvienība saucas Vienotība, taču no tribīnes dzirdami nepārtraukti uzbrukumi citām partijām?

– Tautas partija nav tautas partija, un Pirmā partija arī nav pirmā partija, kas šeit radusies, bet Latvijas ceļš nav šosejas partija. Nosaukums ir nosaukums. Vienotība ir ideja. 1987. gadā bija nepieciešamība pēc neatkarības, bet tagad ir nepieciešamība pēc vienotības, ja mēs gribam būvēt valsti, nāciju. Mums jābūvē nācija, kas ir vienota, nevis kas ir sašķelta. Caur diskusijām, strīdiem, bet bez naida. Naids ir pilnīgi nepieņemams.

– Vai tad tieši Jaunais laiks nav uz šā naida bāzes ieguvis savu politisko kapitālu?

– Ienākot politikā, mūsu politiskais kapitāls bija lielāks nekā tagad. Tātad mēs neko neesam ieguvuši. Naidu kurina visi. Vai tas ir Aivars Lembergs, kurš par ienaidniekiem pasludina vienu, otru, trešo. Sauc par šakāļiem vai vēl kā. Tā ka... naids jau ceļas sabiedrībā. Sabiedrība arī ir savstarpēji naidīgi noskaņota. Naids pret ierēdņiem, kas saņem algu, nav radošs. Es saprotu, ka valsts funkcijas ir jāsamazina, bet nevar cerēt, ka algu samazināšana ir vienīgais veids, kā uzlabot valsts pārvaldi. Neo popularitāte mani ļoti biedē. Ja tas būtu reāls cilvēks, nevis kāds elektronisks tēls, tad uz šā naida viļņa viņš iegūtu ļoti nopietnus atbalstītāju procentus.

– Ko varat teikt par Ēlertes tēlu Vienotības rindās?

– Viņas lielākā problēma ir slepenība. Mēs neredzam, kas tie par cilvēkiem, kas stāv aiz viņas. Es uzskatu, ka tā politiku neveido. Viņa vienmēr ir iestājusies, ka politikai ir jābūt atklātai, bet tagad ir kaut kāda grupa, kas nav sabiedrībai zināma. Man gribas zināt viņu politisko kredo.

– Varbūt nekādas grupas nav?

– Tam pat nav tik lielas nozīmes. Galvenais ir naida apslāpēšana un politiskās līnijas izstrāde. Nevar saprast, kāda šī līnija ir. Ir lata devalvācija vai nav lata devalvācijas? Esot jāuzraksta kāds stāsts Latvijai. To stāstu vajag realizēt, nevis uzrakstīt.

– Sabiedrībā izplatīts viedoklis, ka Latvijā partijas tādi biznesa projekti vien ir, kurām ideoloģija ir stipri otršķirīga. Kā jūs vērtējat šo uzskatu?

– Tas ir stipri pārspīlēts viedoklis.

– Ir dzirdēta versija, ka jūs izslēdza no partijas, jo jūs ar Jaunupu nevarējāt sadalīt ietekmi pār priekšvēlēšanu kampaņai paredzēto naudu.

– Es strādāju Latvijas eksportētāju un investoru klubā. Man ir ļoti laba alga un interesants darbs. Tas ir tas, kas mani interesē. Esmu politikā kopš 1987. gada, un tolaik tas nevarēja būt nekāds biznesa projekts, kad mani 18 gados pratināja VDK. Var jau domāt, ka politiķi to vien domā kā nopelnīt naudu, bet ir citi veidi, kā to var daudz efektīgāk izdarīt. Nauda neviena normāla cilvēka vērtību skalā nav pirmajā vietā. Ir citas vērtības, kas cilvēka dvēselei daudz svarīgākas.

– Ko domājat par ciešāku ekonomisko sadarbību ar Krieviju?

– Pirmām kārtām mums vairāk jāsadarbojas savā starpā. Mani nesajūsmina ne Rietumu, ne Austrumu izvēle. Mani sajūsmina Latvijas izvēle. Ja Latvija būs spēcīga valsts, tai būs visas iespējas sadarboties gan ar Rietumiem, gan Austrumiem. Visā pasaulē ciena spēcīgus cilvēkus un spēcīgas valstis. Ne visas valstis, kas ir spēcīgas un cienītas, ir lielas valstis.

– Latvijas sabiedrība ir izslāpusi pēc vienotības, jo kašķi ir jau līdz kaklam. Vai redzat, kas šo vienotības ideju varētu nest?

– Tā ir jānes valstsvīriem. Par to ir jādomā prezidentam, premjeram, kas ir ļoti spēcīgi aizvadījis savu pilnvaru gadu. Prezidentam ir jādomā, vai viņam vajadzētu teikt premjeram, ka viņš ir ieskaiti nolicis un tiek pārcelts otrajā kursā. Tādi izteikumi pazemina prezidenta statusu.

– Vai šajās vēlēšanās dominēs vienotības idejas vai uzsvars tiks likts uz cīņu pret iedomātiem tumsas spēkiem, Kremļa pakalpiņiem un citiem ļaunajiem?

– Visdārgākais, ko pašreiz mēs zaudējam, ir laiks. Laiks ir neatgriezeniska vērtība. Būtu ļoti žēl, ja mēs šo laiku palaistu garām un nespētu vienoties un vienotības ideju pacelt. Būtu ļoti bīstami, ja mums arī nākamā Saeima būtu tikpat sašķelta kā esošā. Cilvēkiem atkal būtu vilšanās izjūta, jo mūsējie neuzvarēja. Bet visi tie cilvēki, kas ir Latvijas pilsoņi un dzīvo Latvijā, ir mūsējie. Tas ir jāatceras.