Vienotībai, kas nāca ar jaunās politiskās kultūras un vecās kliķu politikas kritikas karogu, pēc pārliecinošās uzvaras 10. Saeimas vēlēšanās bija reāla iespēja šo politiku arī iedzīvināt, mazināt katastrofālo sabiedrības neuzticēšanos varai. Sākt jaunu ēru. Diemžēl jaunā vara ar Vienotību priekšgalā un ZZS samiernieciskumu līdzās šo iespēju sabradāja jau pašā sākumā.
Balsojums vēlēšanās bija ne tik daudz par Vienotību, cik pret veco eliti un tās politikas tradīcijām. Tā vietā, lai šos trauslos uzticības asnus koptu un laistītu, tie tika bradāti jau no vēlēšanu nakts līdz pat Kristovska-Sluča epopejai.
Pirmais uzmetiens: netika izveidota nedz pašu sludinātā vecā koalīcija, nedz savulaik proponētā plašā "nacionālā izlīguma valdība", turklāt potenciālie partneri nedēļām tika vazāti aiz deguna un beigās upurēti iekšpartejisko ambīciju un Vienotības nevienotības dēļ. Arī profesionalitātes kritērijs tika upurēts Vienotības partiju proporcijas un cilvēku ambīciju vārdā. Vienotības pārstāvji pinās skaidrojumos, pielokot argumentus pēc vajadzības, kāpēc vienā gadījumā svarīga ministru pēctecība amatā, bet citā – ministru nomaiņa, turklāt to ministru, kurus paši uzteica par labu darbu – Imanta Lieģa, Inta Dāldera. Savukārt ticamu stāstu, kādēļ par ārlietu ministru izvēlēts Ģirts Valdis Kristovskis, bet aizsardzības ministru – Artis Pabriks, nevis otrādi, iebarot bija neiespējami, jo kā āža kāja līda cauri Kristovska neremdināmā amatu apetīte par katru cenu. Sluča lieta bija tikai neapmierinātības aisberga redzamā daļa ar Kristovski.
Jo vairāk – Sluča lieta ir kā stigma, kas dakteriem norāda uz patoloģijām. Pirmām kārtām divkosību. Kamēr jautājums nebija publisks, Aivars Slucis un viņa nauda – 22 442 latu ziedojums – bija pieņemama un smakot sāka vien tad, kad tas skāra Kristovska ministra krēslu. Pilsoniskās savienības valde jautājumu par Sluci jau skatīja pērn, bet nedz Sluci nosodīja, nedz izslēdza no partijas, jo "domas dalījās". Kas mainījies pa šo laiku? Valde nav mainījusies. Pēc Kristovska teiktā: politikā jaunie cilvēki "mācās un gūst pieredzi". Ja paraugās uz PS valdes sastāvu, nevarētu gan teikt, ka tajā dominētu politiski dumji jaunuļi (Kristovskis, A. Ašeradens, I. Druviete, I. Čepāne, R. Irklis, S. Kalniete, K. Kamradzis, D. Konuševskis, J. Kursīte-Pakule, Līvija Pļavinska, K. Šadurskis, A. Vītola, I. Vergina, I. Viņķele). Un vēl – ja iepriekš valde lēmusi Slucim labvēlīgi, vai tas nozīmē, ka PS vairākums ir vai bija ar Slucim līdzīgiem uzskatiem, kurus viņš paudis ne tikai sarakstē ar PS biedriem, bet arī publiski? Vai Kārļa Šadurska no Saeimas tribīnes paustais, ka Sluča "diferencēta attieksme pret pacientiem varētu būt valodas barjera", ir PS patiesais viedoklis vai kārtējā divkosība?
Pēc Kristovska vārdiem Saeimā "sarakste Sluča un ĢVK starpā nav bijusi" klātesošie aizrautu elpu gaidīja, kad ministrs paziņos, ka no viņa e-pasta nosūtītā vēstule nemaz nav bijusi viņa rakstīta, un sniegs tam neapgāžamus pierādījumus, bet turpinājums izrādījās kārtējā tukšvārdība: "Bija tikai viens mans komentārs, nevis sarakste."
Vēl viena stigma balsojumā par Kristovski – atbalsta trūkums pašā Vienotībā. Saeimas tribīnē kāpa tikai uzticamākie Kristovska trubadūri no PS – Šadurskis, Druviete, Čepāne. Neviens no SCP un JL, ja neskaita Mūrnieces īso repliku pēc viņas pieminēšanas kā sēdē klāt neesošas!
Tā pati neremdināmo ambīciju stigma manāma arī situācijā ar apakškomisijas izveidi korupcijas novēršanai, lai to varētu vadīt Aleksejs Loskutovs (V), kuram neizdevās kļūt par Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītāju, turklāt nevis ZZS pretenziju dēļ. Tad varbūt atsevišķi izveidot arī Aizsardzības komisiju, Iekšlietu komisiju?
Divkosības un dubultstandartu stigmas izpausmes spilgts piemērs bija arī Lolitas Čigānes lakatiņu lieta. Atklātības un caurspīdīguma sludinātāja nebija pacentusies par savu sodu par kontrabandas ievešanas mēģinājumu informēt vēlētājus, piesegusi melus, kam nākot klajā nerunāja par būtību, neatzina vainu, turklāt pāris dienas pēc tam, kad bija nosodījusi savas partijas kolēģes Silvas Bendrātes nepubliskoto Kurzemes radio līgumu ar Ventspils mēru. Kā panaceja tiek piesaukta Vienotības Ētikas komisija. Visticamāk, ja Pindacīšas lietu tā skatīs, nekas nosodāms netiks saskatīts un līdz ar to, pārfrāzējot Čigāni, "epizode būs beigusies".
Atklātības karogs nolaists pusmastā, arī veidojot šīs valdības deklarāciju, ķīlējot nākamā gada budžetu, kas nu jau, neievērojot pašu iedibināto valdības sēžu atklātību un sabiedrības intereses budžeta plānus neuzzināt tikai post factum, sākts skatīt aiz slēgtām durvīm, bet solījumi necelt nodokļus var izrādīties vien kārtējā kā var nesolīt sērija.
Var saprast ZZS, kas negrib kļūt par šīs valdības gāzējiem, neatbalstot ministra demisijas pieprasījumu, par kura atbilstību viņiem ir šaubas (A. Brigmanis), bet nevar arī tik samiernieciski akceptēt visas koalīcijas partnera nejēdzības.