Kad premjeram Valdim Dombrovskim lēmumi jāpieņem pašam, darbi pagalam neveicas.
Jaunās koalīcijas tapināšana vairāk izskatās nevis pēc negribēšanas, bet jau pēc hroniskas nevarēšanas pieņemt nozīmīgus, drosmīgus lēmumus, tāpēc notiek ietekmēšanās no paša apvienības, no citu partiju pārstāvjiem, ambiciozām dāmītēm, varbūt kādiem citvalstu pārstāvjiem, avīžrakstiem. Kopš vēlēšanu nakts vērojama nemitīga mētāšanās, viedokļu maiņa, atbildības nogrūšanas mēģinājumi, lai kāds cits izdara izvēli, un V. Dombrovskis tad tikai pieņems sauso atlikumu. Sākumā premjers pats runā par vismaz viena ministra amata piedāvāšanu Saskaņai, tad parādās versijas par sadarbības līguma dažādām izpausmēm, tad jau saskaņiešiem tiek prasīti zvēresti, ar kuriem tie tiek pazemoti. Lai arī SC līderis Jānis Urbanovičs atzinis, ka viņš jau ne reizi viens atzinis okupācijas faktu, Vienotība turpina spīdzināt ar šo jautājumu arī citus. Tas būtu tāpat kā gadījumā, ja koalīciju veidotu kāds cits un nemitīgi prasītu Vienotībai atzīt ļaunprātību leģendārajā pensiju samazināšanas lietā, lai arī Solvita Āboltiņa reiz kautri atvainojās. Bet kāpēc nepasālīt vēl brūces?
Nevarot izdomāt, ko iesākt ar VL!-TB/LNNK, kā iespējami pieklājīgāk to "atšūt", tiek lietoti dažādi manevri – te saistīšanās ar Saskaņu, te Vienotības pārstāvju bažas gan par ievēlēto VL!-TB/LNNK deputātu sastāvu, gan starptautiskās sabiedrības reakciju, gan par spēju vienoties par valdības darbiem. Te cerība, ka par vienu vai otru ko teiks un premjera izšķiršanos atvieglos ZZS, bet tā vēl viltīgāk – vienkārši V. Dombrovskim atraksta atpakaļ epastu, ka tā "neliks šķēršļus Vienotības centieniem paplašināt iespējamo koalīciju". Par to, ka VL!-TB/LNNK varētu nepaņemt koalīcijā, apvienības līderis Roberts Zīle manāmas nervozitātes pazīmes izrādīja jau vēlēšanu naktī. Lai gan pēc Saskaņas noraidīšanas vai pašnoraidīšanās (kā nu kurš to traktē) šķēršļi vecās koalīcijas teorētiskai atjaunošanai būtu novākti, tie atkal tiek meklēti no jauna, prasīta atteikšanās no VL!-TB/LNNK identitātes – valsts valodas, naturalizācijas, repatriācijas, krievu skolu jautājumu aspektiem. Protams, vēl pirms valdības izveides tās vadītājam jāsaprot, vai nacionālā apvienība uzstās uz programmā minēto faktiskā valsts finansējuma atņemšanu mazākumtautību izglītībai, kriminālatbildību par okupācijas fakta noliegšanu, uz iejaukšanos darba tirgū, apkalpojošā jomā liekot pieņemt cilvēkus bez krievu valodas zināšanām, kā tā izpratīs attālināšanos no "krievu pasaules". Iespējams gan, ka ne mazāks klupšanas akmens abu partiju apvienību sadarbībai var būt VL!-TB/LNNK solījums ievērojamai neapliekamā ienākumu minimuma celšanai par katru apgādājamo, bērnu, izdevumiem par medicīnu un izglītību. Uz atšķirīgajiem uzskatiem ar Pilsonisko savienību, par naturalizāciju, kas, pēc vislatvijiešu domām, nevis jāveicina, bet jāierobežo, kā arī ar JL nacionālajos jautājumos, VL! norādījusi jau pirms pašvaldību vēlēšanām savā priekšvēlēšanu avīzē, tajā SCP savukārt asociējot ar Alekseja Loskutova izteikumiem, "noliedzot okupācijas faktu". TP, LPP un ZZS bāztas vienā maisā kā oligarhu partijas. Izskatās, ka VL! būtu krietni jāpaloka savs mugurkauls, lai pievienotos Vienotības un ZZS koalīcijai arī bez SC. Turklāt lielas vajadzības nav, kā izteicies viens no JL līderiem, Dzintars Zaķis, nacionālās apvienības astoņas balsis "stipri daudz to proporciju neizmaina". Ja ZZS ar kaut ko nebūs vienisprātis ar Vienotību, VL!–TB/LNNK atbalsts nepalīdzēs.
Ja Vienotība nebūtu pati sevi priekšvēlēšanu laikā ieķīlājusi reklāmās pret J. Urbanoviču, tā varētu izveidot plašu koalīciju vai ko līdzīgu "nacionālās vienotības valdībai", par ko savulaik tik kaismīgi runāja Solvita Āboltiņa, toreiz būdama vēl opozīcijas partijas līdere.
Līdzīgs kā pašlaik, veidojot koalīciju, V. Dombrovskis bija arī kā premjers: mierīgs starptautiskā aizdevuma menedžeris, aizdevēju ieteikumu moderators, labs izpildītājs, bet ne līderis – vadītājs, stratēģisko lēmumu pieņēmējs. Ja pēc gadiem pajautās, ar kādiem būtiskiem jaunievedumiem, drosmīgiem lēmumiem V. Dombrovskis kā premjers palicis vēsturē, atmiņā, nez vai vairumam cilvēku rastos jelkādas asociācijas.
Arī tagad V. Dombrovskis vāji paudis vēlmi peldēt vienā virzienā, galu galā tomēr ļāvis nest sevi straumei. Koalīcijas paplašināšana esot bijusi Dombrovska iniciatīva. Straume pieņēmās spēkā, iniciatīva aizpeldēja, Dombrovskis palika. Bez iniciatīvas. Un ar ļoti šauru izpratni par politiku kā kompromisu mākslu, to piekopjot tikai savas apvienības iekšienē, bet ne plašākā skatījumā. Vai šādi – domājot tikai par Vienotības pārāk raibās publikas mākslīgās vienotības maskas saglabāšanu un, stiepjot gumiju, futbolējot atbildību, premjers rīkosies, arī pieņemot sarežģītos lēmumus par valsts ekonomiku, budžetu?