Lai arī dzimstība un emigrācija joprojām ir aktuālas problēmas, kuru dēļ pēdējos gados zaudējam ap 1% iedzīvotāju gadā un kā dēļ cieš arī ekonomika, politiskās varas tīkotājus šī tēma īpaši neuztrauc. Acīmredzot nav tik spožs vizulis, ar kuru būtu cerības pievilināt lielu zivju baru vai arī panākt rezultātu.
Reti kuras partijas programmā atrodami nopietni, efektīvi, konkrēti un reāli izpildāmi priekšlikumi demogrāfijas veicināšanai, jauno ģimeņu atbalstam. Bet, lai šajā jomā notiktu progress vai vismaz mazinātos regress, ir jābūt konsekventai, prognozējamai un ilgtermiņa programmai, lai jaunie cilvēki nebrauktu uz ārvalstīm pēc bērnu pabalstiem, bet tieši otrādi - brauktu pēc tiem uz Latviju vai tie noturētu viņus te, lai bērnu skaits nebūtu nabadzību veicinošs faktors. Nevar uz dažādiem ģimeņu pabalsta instrumentiem skatīties pārāk šauri, tikai kā uz šā gada izdevumu pozīciju, lai gan, protams, arī pabalstu apmērs vien nav dzimstības pieauguma garants.
Vienalga, priekšvēlēšanu kontekstā vai citā un ne bez ārēja mudinājuma, no šīs šaurās domāšanas rāmjiem rausties ārā sāk arī labklājības jomas kūrētāji.
Lielā mērā pēc Latvijas Darba devēju konfederācijas un māmiņu organizāciju pamudinājuma, darba grupa apsver ideju nākamajā gadā ļaut bērna kopšanas atvaļinājumā strādājošam vecākam saglabāt pilnu bērna kopšanas pabalstu, strādājot ne vairāk kā ceturtdaļslodzi. Pašlaik strādājošam vecākam pabalstu atstāj vien 30% apjomā.
Šis ir skops piedāvājums. Bez sankcijām varētu ļaut strādāt vismaz pusi vai pat visu slodzi, ja tāda ir vecāka izvēle un iespējas. Ceturtdaļslodze ir tikai divas stundas dienā, pusslodzes gadījumā tās būtu četras stundas, kuras nav neiespējami ziedot darbam, nenodarot pāri bērnam. Jo īpaši, ja ir blakus dzīvesbiedrs vai vecvecāki, kas palīdz aprūpēt bērnu, ja strādāt var mājās, attālināti, bet dažkārt tieši iziešana sabiedrībā, profesionālajā vidē palīdz jaunajām māmiņām pārvarēt pēcdzemdību depresiju. Situācijas, vajadzības un iespējas ir dažādas, un aktīvākai vai limitētākai strādāšanai nav liekama vienādības zīme ar pāri darīšanu mazulim. Rūpes par mazuli ir cilvēkam gēnos un uzsūktos sociālās uzvedības standartos, bet tiem, kam to nav, tās neradīsies, vienalga - strādājot vai nestrādājot. No morālā aspekta neredzu nepieciešamību ierobežot slodzes apjomu. Tie, kas laiž pasaulē bērnus, ir jau sapratuši, ka nauda nav primārā dzīvē, bet tā ir vajadzīga. Ticu, ka jaunie vecāki šajā bērna dzīves pirmajā pusotrā gadā nepametīs novārtā zīdaini, lai tikai nepalaistu garām lieku eiro. Pelnīs tik, cik atļauj bērns un cik prasa bērns. Toties tiem vecākiem, kuri nespēj vai nevēlas strādāt bērna pirmajā pusotrā gadā, ir būtisks šis pabalsts.
Un nav pamata nodokļu maksātājiem čīkstēt, ka tiek izniekoti viņu nodokļi pabalstos strādājošiem vecākiem! Jā, pabalsts domāts, lai uz laiku aizvietotu ienākumu trūkumu. Bet Satversme paredz vienlīdzības principu - ja reiz tas paredzēts visiem, tad visiem, vienalga nabagam vai bagātam. Turklāt vecāka strādāšana valstij, nodokļu maksātājiem nesagādā papildu izdevumus, bet rada tikai ieņēmumus - no darba algas nodokļiem, no radītās vērtības pārdošanas, no ģimeņu lielāku ieņēmumu tērēšanas, no līdz šim esošas, bet oficiāli neuzrādītas strādāšanas legalizēšanas. Un, protams, iegūst problēmās iestigušais darba tirgus, iegūst vecāki, biežāk māmiņas, kuras šajā periodā būs arī krājušas savu pensijas kapitālu, nevis vecumdienās attapušās bēdu ielejā. Iegūst ģimene, kura var sakrāt mājokļa pirmajai iemaksai un, nenokļuvusi nabadzības tīklā, plānot nākamo bērnu. Šis ir mazākais, ko valsts varētu darīt ģimeņu labā, turklāt bez papildus budžeta tērēšanas! Iedzīvināt vai, pareizāk, atdzīvināt šo normu var tikai skaudība un vēlme valstij nopelnīt uz strādājošo vecāku rēķina.
Bet ar to vien demogrāfijas problēmas netiks atrisinātas! Un nebūtu veselīgi noticēt tādiem utopiskiem priekšvēlēšanu solījumiem Latviešu nacionālistu izpildījumā kā ģimeņu atbalstam budžetā 2% no IKP, bērnu pabalstam 110 EUR mēnesī par katru bērnu», vai «visas jaunās ģimenes nodrošināt ar dzīvojamo platību». Lielākus pabalstus sola arī Rīcības partija un JKP, bet, skatoties JKP tās apvienotās Labklājības un veselības ministrijas prioritāšu sarakstā, labklājības vajadzības ir pazudušas veselības problēmu jūrā. Esošās koalīcijas partijas runā par mājokļu programmu jaunajām ģimenēm un dažiem nedaudz uzlabotiem jau esošiem pasākumiem, Saskaņa dzimstību cer veicināt ar otrā bērna dzimšanas stimulēšanu, lai gan mums vairāk vajag jaunos cilvēkus, kam vispār dzimtu bērni. NSL sola ģimenēs ar trim bērniem vienu no vecākiem atbrīvot no IIN, bet piecu bērnu ģimenēs - abus. Savukārt, KPV LV zem mērķa «panākt būtisku Latvijas pilsoņu skaita pieaugumu», lai 2050. gadā Latvijā dzīvotu vismaz 2,5 miljoni Latvijas pilsoņu, kā pirmos uzdevumus min dažādas valsts pārvaldes un politiskās sistēmas reformas un bērnudārzu pārņemšanu valsts pārziņā, cerot tā likvidēt rindas. Kā tie pilsoņi tik strauji savairosies, laikā, kad ik dienu valsti pamet 50 cilvēku, piedzimst 38 un nomirst uz pusi vairāk, skaidrs nekļūst, ja nu vienīgi varam minēt, ka par Latvijas pilsoņiem tiks pārvērsti nepilsoņi vai imigranti.
