Sarunātā valdības spēle

Valdības veidošana šķiet gluži vai kā sarunātās futbola spēles – bez azarta un mērķtiecības, ar kaut kur iepriekš sarunātu, nopirktu rezultātu un pārliecību, ka nepieķers.

Par to, ka rezultāts nebūs ilglaicīga valdība, liek domāt vairākas zīmes. Vispirms jau pirms vēlēšanām Laimdotai Straujumai pasprukusī atziņa par to, ka labs premjers varētu būt Andris Piebalgs, kam beidzas eirokomisāra pilnvaras un kurš nesen uzņemts Vienotībā. Katrā ziņā, no Straujumas runām nav nolasāma vēlme premjerēt «ilgi un laimīgi». Ne mazāk atklāti izrunājies ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis, prognozējot, ka šī nebūs vienīgā valdība šajā Saeimā, un agri vai vēlu ZZS vadīšot Vides un reģionālās attīstības ministriju (VARAM). ZZS piekritusi ministriju sadalījumam ultimāta dēļ, līdz ar to konflikts ielikts jau valdības pamatā.

Paradoksāli, bet neapmierināta šajā valdībā nav tikai ZZS, bet visas koalīcijas partneres. ZZS nav dabūjusi VARAM, pret pašas gribu tai ieskapēta uz grunti nolaistā veselības nozare. Iepriekš Vienotība uzņēmās vadīt veselības nozari, cerot, ka komplektā ar finanšu ministra portfeli varēs rast atbalstu finansējuma palielināšanai. Ja tas neizdevās šādā kombinācijā, tad ko varēs panākt Guntis Belēvičs, kam Straujuma jau publiski piekodinājusi nesatrakoties un negraut! Sak, labāk turpinām veģetēt, jo nez vai būtiska papildu nauda nozarei būs. Bet neizskatās, ka Belēvičs būs tas, kurš gribēs tā mierīgi pārziemot, attiecīgi iekšējie konflikti ir paredzami.

Neapmierināta ar Izglītības un zinātnes ministrijas nedabūšanu ir Nacionālā apvienība, kurai ir Latvijas politikā reti novērojama vēlme vadīt ministriju ideoloģisku apsvērumu dēļ, un, iespējams, tieši tas biedē Vienotību. Vismaz Eiropas prezidentūras laikā kašķi par mazākumtautību skolu aizklapēšanu vai kādām radikālākām izmaiņām šajā jomā, kas varētu sašūpot arī visu valdību, nav vēlami. ZZS otru rūpju bērnu nevar iešķiebt, nacionāļiem dot nedrīkst, tad nu nākas to ņemt pašai Vienotībai, atdodot NA Saeimas vadību. Iespējams, ka ar šādu rokādi Vienotība risina arī savus iekšējos konfliktus. Pēc nelāgi smakojošās Jāņa Junkura mandāta nodošanas vēlētāju izbrāķētajai Solvitai Āboltiņai viņai ieņemt Saeimas spīkeres amatu būtu nepiedodami gan kā politiķei, gan partijai. Bet atdot to iekšējai konkurentei, reformistei un vīriešu kārdinātājai Inesei LībiņaiEgnerei arī negribas, tāpat kā ministriju atstāt vadīt vēlēšanās nepārvēlētajai Inai Druvietei, kura pēc vēlēšanām viltīgi atkārtoja Straujumas pozīciju, ka par ministriem nevajadzētu virzīt tos politiķus, kas nav guvuši vēlētāju atbalstu. Tātad arī Āboltiņu. Tagad gan redzam, ka šis princips vieglu rokas kustību atmests. NA izraudzītais vides ministrs Kaspars Gerhards vēlēšanās nekandidēja, bet, kad pēdējo reizi kandidēja, netika ievēlēts. Vienotības pārsteigums – izglītības ministre Mārīte Seile nav nedz kandidējusi, nedz partijā esoša, nedz nozares autoritāte. Nožēlojami, ka lielākā varas partija savās deputātu un biedru rindās nevar atrast nevienu izglītības ministru un pamet zem riteņiem politikā un nozarē nepieredzējušu cilvēku! Izglītības ministra amata tīkotāji varbūt arī būtu, bet tie noēsti iekšējās intrigās vai sirgst ar paškritikas trūkumu.

Iekšējās intrigas, šķelšanās plosa Vienotību, kas arī var būt viens no valdības nestabilitātes faktoriem. No Vienotības kodola – Jaunā laika dibinātājiem, šajā Saeimā pārvēlēts vien Ainars Latkovskis, Jānis Reirs, kuram kļūstot par ministru Saeimā nāk reformists Vjačeslavs Dombrovskis, kā arī Dzintars Zaķis, kurš vairs nav Vienotības biedrs un varbūt arī nebūs deputāts. Viņa vietā nāktu Janīna Kursīte, kas ir Daugavpils domes deputāte no Latgales partijas, nevis bijusī Saeimas deputāte, kas ar domubiedru pulciņu pameta Vienotību un nu ievēlēta no NA.

Papildu faktors ir tas, ka šoreiz koalīcija nav bez alternatīvas. NA aizvietošanai un citas vairākuma koalīcijas izveidei pietiek ar vienu no opozīcijā palikušajām partijām – Reģionu apvienību vai No sirds Latvijai, savukārt Vienotības vai ZZS aizvietošanai būtu vajadzīgas abas. Iespējams, pēc Eiropas prezidentūras parādes vietējā varas katla burbuļi sāks iet pāri malām.