Valsts prezidents – citu varas atzaru vārguma piesegšanai?
 
©F64

Uzskatu, ka Egils Levits Valsts prezidenta amatā būtu cilvēks savā vietā. Taču ar favorītismu (šajā gadījumā, primitīvi izsakoties – ar publisko personu vēlmi dabūt savus mīluļus valsts amatos), atšķirībā no dažiem simtiem pilsoņu, es te nenodarbošos.

Tas ir labi, ka virkne Latvijas ļaužu pauda savas domas, taču Latvijas varas summārā kvalitāte šobrīd man šķiet pārāk sarežģīta, lai tās risinājumam pietiktu ar viena, pieņemsim, īstā cilvēka nominēšanu.

Turklāt tiem, kuri nupat teica - mēs esam par tevi, Egil, ņemot vērā esošo Latvijas situāciju, būtu jāpasaka vēl - mēs esam, mēs būsim ar (!) tevi, Egil! Proti, mēs būsim kaut kas vairāk nekā tie, kuri tik vien kā izstūma sev tīkamo cilvēku uz politiskās skatuves, lai pēc tam uzskatītu, ka viņu darbiņš ir pilnībā paveikts un turpmāk viņi var atļauties šajā teātrī būt tikai skatītāji. Ar šādu sava «pilsoniskuma» izpratni, ar šādu attieksmi to vai citu cilvēku atbalstītājiem te jau ir gadījies visai smagi aplauzties.

Un vārdu «favorītisms» es te minēju tīši, apzināti. Jo gan sabiedrības attieksmē pret varu, gan pašas varas kombinācijās Latvijā laika gaitā pārlieku daudz kas bijis tieši favorītisma, nevis profesionāli apsvērtas nepieciešamības, racionālu, pārdomātu slēdzienu noteikts. Šis varbūt nav īstais gadījums, kad to akcentēt, tomēr es uzskatu, ka ir nepieciešams analītisks, kulturoloģisks, psiholoģisks... aptverošs šī fenomena ietekmes vērtējums mūsu politikā. Galu galā atgādināšu, ka viens no vārda «favorītisms» radiniekiem ir vārds «korupcija».

Liels atbalsts Egilam Levitam kā prezidentam nāktu tad, ja viņa kvēlie atbalstītāji, piemēram, uzņemtos atjaunot Latvijā inteliģenci. Vismaz tiktāl, lai antiintelektuālisms te nevalda pār intelektu, kā uzskata filozofs Igors Šuvajevs (es viņam piekrītu). Prasot un veicot nepieciešamās izmaiņas gan izglītībā, gan mūsu pilsoniskuma, tā kvalitātes aktivizācijā visās tautas un valsts izpausmēs. Atgādināšu arī čeha Tomāša Masarika sacīto, ka demokrātija paredz izglītotu cilvēku. Ja tā notiktu, tad varētu panākt tādu sabiedrības kvalitāti, kas ļauj pilsoņiem brīvās un demokrātiskās vēlēšanās nodrošināt arī kvalitatīvu likumdevēja varu. Tad arī no Valsts prezidenta izpausmēm varētu pazust palaikam varbūt pat nepieciešamais dekoratīvisms un estrādisms. Vārdu sakot, ja valsts varas spēle būtu patiešām kvalitatīva, tad tikai skata pēc taisītas labas grimases taptu liekas. Taču pagaidām es uzskatu, ka gan par mūsu likumdevēja, gan izpildvaras kvalitāti te vēl ļoti daudz jādomā.

Un, pirmkārt, es te tā rakstu tāpēc, ka prezidenta institūts mūsu valstī nav apveltīts ar tām lielākajām pilnvarām citu varas atzaru vidū. Tāpēc man ļoti negribas pieredzēt situāciju, kad Valsts prezidentu, lai cik spēcīga figūra viņš mums arī būtu, citi varas atzari faktiski izmanto tik vien kā sava vārguma un atkarības piesegšanai. Vārdu sakot, es vēlētos, lai Levita kungs vai kāds cits, būdams Valsts prezidents, spēj izmantot savu profesionālo potenciālu visā pilnībā, nevis top tik vien kā par politisku statistu.

Pieļauju gan, ka Levita kungam Valsts prezidenta amatā tomēr varētu izdoties visu varas atzaru kvalitatīvo kontekstu kaut cik pavilkt uz augšu. Taču, lai to panāktu, otrkārt, ir jānovērtē, vai konkrētajā Latvijas gadījumā gan prezidentam, gan citiem varas atzariem pietiek tam instrumentu. Proti, ir jābūt vismaz konceptuālai diskusijai, kuras iznākums būtu vienošanās par katram darāmo. Tajā skaitā - par izmaiņām varas līmeņu attiecībās. Vārdu sakot - manā izpratnē ir beidzot skaidri jādefinē, vai mūsu valsts sociālais saturs ir adekvāts tās politiskajai sistēmai.

Treškārt, arī no Levita kunga es gribētu dzirdēt pilnīgi skaidri definētu nostāju attieksmē pret Latviju kā nacionālu valsti. Kādas korelācijas starp nacionālajām un tā sauktajām Eiropas vērtībām nepieciešamas, lai tās savstarpēji bagātinātos, lai latvieši par savu nākotni justos droši gan Eiropas, gan pasaules kontekstā?

Un - starp citu - Levita kungs nav vienīgais cilvēks, kuru es uzskatītu par atzīstamu Valsts prezidentu. Man tādu ir kāds desmits. Nosaukšu trīs - Uldis Pīlēns, Andrejs Ērglis, Ivars Kalviņš.... Ne vienmēr esmu viņiem piekritis, taču viņu prāta apjoms un situācijas redzējuma mērogs mani iedvesmo.