Vēl viena nedēļa mūs tuvinājusi saulgriežiem – tam leģendārajam mirklim, kad diena būs visgarākā, nakts vissiltākā, bet meitenes visskaistākās. Pesimisti tad varēs pūst – Jāņi klāt, vasara garām. Optimisti savukārt ņems groziņus un ies bekot, jo siltākais un dzīvespriecīgākais gadalaiks taču pilnā plaukumā. Un jocīgākais tas, ka taisnība būs kā vieniem, tā otriem.
Šī nedēļa kultūrā paliks prātā ar to, ka pirmdien tika nodibināta biedrība Laiks kultūrai. Tās kodolu veido lielo kultūras iestāžu vadītāji – nezinu, vai visu iestāžu, un vai šajā organizācijā valda idilliska vienprātība – baumas pa Rīgu klīst dažādas. Tomēr, salīdzinot ar iepriekšējo vēlēšanu pozitīvisma kampaņām vai vēl senākajiem lokomotīvju vājprātiem, kur augšminētos vadītājus un viņu priekštečus uzmeta par mirkli lētas slavas prasti uzfilmētā reklāmklipā, progress ir acīmredzams. Es gan neizslēdzu, ka arī "poziķivčiks" ar kādu sirsnīgu kultūras darbinieku mūs sagaida pavisam drīz, bet nesteidzināsim lietas, kas pienāks pašas, gluži kā Līgo nakts.
Nav jau noslēpums, ka daļa mūsu iecienīto kultūras administratoru nekad nav izcēlušies ar sevišķu pilsonisku drosmi, kritizējot politiķus. Tāpēc biedrības dibināšana ir ekstraordinārs notikums. Lai saglabātu amatu, (un nepārprotiet, tajā nav nekā slikta) nereti pašu lolotā un sirdij dārgā muzejā, teātrī vai bibliotēkā, nepieciešama spēja laipot, ne varonīga mešanās uz ambrazūrām. Esam jau pieredzējuši pietiekami daudz gadījumu, kad, mainoties politiskajai kliķei, nepaklausīgie un spītīgie vadītāji tikuši aizstāti ar vienkārši labiem partiju draugiem un ielikteņiem, bet attiecīgā iestāde pamatīgi izčakarēta. Latvijas kultūrpolitiskajā realitātē visu nosaka īstie cilvēki pareizajā vietā un viņu nemaz nav tik daudz. Nekādas pārmantotas un loģiskas kultūrpolitikas te nav – tā eksistē vien uz papīra, dažu lektoru un nevienam nevajadzīgu brošūru sacerētāju iedomās, un ierēdņu prātos. Ja, pārvarot indivīda pašsaglabāšanās instinktu, ir radusies biedrība, kas par savu mērķi uzskata cīņu par kultūrai labvēlīgas vides atjaunošanu, tas nozīmē, ka Latvijā vairs nepastāv politiķu sirdij īpaši tuvas vai tālas kultūras iestādes, bet kopējā situācija ir vienkārši katastrofāla. Un tad jau arī mūžsenais jautājums – kāpēc balsot par tiem, kas nīst un iznīcina Latvijas kultūru – ir atkal kļuvis aktuāls. Vai saucēja balss tiks sadzirdēta, vai šim pozitīvajam solim pēc kāda laika nesekos nākamais kāpiens, kas ir tik raksturīgs šim līdzīgu sabiedrības veidojumu ģenēzē – pa galvu pa kaklu mešanās politikā –, to, protams, rādīs nākotne.
Pieļauju, ka par šo uz mani kāds apvainosies. Bet nav jau te ko komplimentus priekšlaicīgi bārstīt vai bēru dziesmas dziedāt. Galvenais ir negaidīt kāda zelta bruņās tērpta un zelta zirgā sēdoša Saulveža nestu saules gaismu un absolūto patiesību. Lūdzu, paskatieties uz sevi spogulī. Un tagad paceliet rokas visi tie, kas savā atspulgā ieraudzījuši daiļo un dzīvei modināmo Saulcerīti. Kaut kā neredzu...
Laiks domāt, spriest un darīt pašiem. Varētu jau saaicināt dažus domubiedrus un nodibināt biedrību ar šādu nosaukumu. Tikai ko tas dos? Diezin vai domas rosīsies aktīvāk, ja paši nesāksim masēt savas kūtrās un rutīnā iegrimušās smadzenes, kas pēdējo reizi ar mazu jaudu un pavāji darbojās vidusskolas matemātikas eksāmenā, pūloties izrēķināt vienādojumu ar pāris nezināmajiem. Diemžēl latvieši atgādina pāraugušus bērnus, kas allaž cer, atnāks kāds cits un mūsu vietā visu izdarīs. Naivi, sirsnīgi, bet bezgalīgi dumji. Šonedēļ Karaliskajā improvizācijas teātrī pirmizrādi piedzīvoja Beketa Gaidot Godo. Nedaudz pārfrāzējot Vladimira un Estragona nebeidzamos absurdos dialogus, mums ir divas iespējas – pakārties vai sākt kustēties. Un beigt gaidīt Godo.
