Nav nožuvusi tinte uz iepriekšējās kultūras ministres Sarmītes Ēlertes «politiskā testamenta», kad idilliskajā kultūras celtnē, kurā gluži tāpat kā vecajā dziesmiņā «viss kārtībā, ak, cienījamā kundze», jau sacēlies skandāls – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mūziķi vērsušies ar atklātu vēstuli (tās pilnu tekstu lasiet www.nra.lv) pie jaunās ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes «to problēmu risināšanai un aktualizēšanai, kuras diemžēl tika ignorētas iepriekšējās ministres Sarmītes Ēlertes laikā».
Nav jābūt Nostradamam, lai apgalvotu, ka šis nebūs pēdējais epistolārā žanra opuss tuvāko mēnešu laikā, jo savulaik, negodīgi sadalot budžeta konsolidācijas smagumu, nejauši gadījās tieši tā, ka tikai kultūrai tika nošņāpti 67% finansējuma, kamēr citi izspruka sveikā ar uz pusi mazāku griezienu, bet daži īpaši vienlīdzīgie drīz vien dabūja pat algu paaugstinājumu. Kopš krīzes sākuma ir pagājuši vairāki gadi, kultūra ir novesta līdz galējai robežai. Turpinot tēlot, ka viss kārtībā, mums drīz nebūs ne LNSO, ne virknes citu izcilu kolektīvu un mākslinieku – viņi vienkārši pārcelsies uz ārzemēm. Jābūt nudien slimiem ar galvu, lai strādātu par 289 latiem pēc nodokļu nomaksas, ja normālā Eiropas, Japānas vai Amerikas orķestrī var saņemt krietni vairāk. Arī tagad, krīzes laikā.
Lielākā daļa Latvijas kultūras cilvēku tāpat kā mūziķi var parakstīties zem šiem vārdiem: «LNSO ir bijis pacietīgs visus šos taupības gadus, gan kopā ar arodbiedrību organizējot kārtējos algas samazinājumus, gan labprātīgi ņemot ik mēnesi divas bezalgas dienas, cenšoties akceptēt krīzes laika apstākļus.» Tomēr visas šīs griešanas, ar tām saistītie pazemojumi un arī acīm redzamās netaisnības ir iespējamas līdz zināmai robežai. To, ka LNSO augonis plīsīs, skaidri signalizēja Neatkarīgajā publicētā saruna ar tā galveno diriģentu, izcilo pasaules mākslinieku Karelu Marku Šišonu. Intervijā Laumai Mellēnai viņš ļoti saprotami pateica mūsu lasītājiem – ar orķestri viss ir kārtībā, bet problēmas ir ministrijas ierēdņu attieksmē. Citēju: «LNSO mūziķi ikvienā pasaules pilsētā, kur mēs sniedzām koncertus [..], bija acīm redzams pierādījums tam, kāpēc Latvija ir īsta lielvalsts – tie ir Latvijas fantastiskie cilvēki un viņu spēja stāties pretī dzīves likstām un tās pārvarēt. Man šķiet, ka tās ir lietas, ko Kultūras ministrijai (KM) vajadzētu prast novērtēt. Taču tā vietā ierēdņu acīs LNSO ir tikai viens no orķestriem citu kultūras institūciju pūlī, it kā visi šie centieni un sasniegumi neko nenozīmētu.»
Starp citu, tā vietā, lai pēc publikācijas sakārtotu lietas ar Šišonu un orķestri, toreiz saņēmām no KM mājienus par šo publikāciju. Tas aizkustinoši saskan ar Sarmītes Ēlertes atvadu rakstu Padarītais un turpināmais (sk. www.km.gov.lv), kurā paustas neviltotas rūpes par sabiedrisko mediju attīstību. Kā rāda praktiskā rīcība, rūpes par vieniem medijiem KM netraucē pamācīt citus medijus, kā lietas būtu jāatspoguļo. Bet lai nu paliek! Salīdzinot ar Helēnas Demakovas reiz Dienā publicēto ģeniālo sentenci par triju šķiru žurnālistiem, tie jau tādi ziediņi vien ir.
LNSO mūziķu atklātajā vēstulē rakstīts, cik nožēlojamā stāvoklī atrodas tā Lielās ģildes daļa, kur ikdienā notiek mūziķu darbs: «[..] ir katastrofāls telpu, ģērbtuvju, instrumentu glabātavu trūkums, ir tikai divas mazas labierīcību telpas 90 orķestra mūziķiem. Viesmākslinieki, kuri ir raduši pie cita komforta līmeņa, ir nepatīkami pārsteigti, ienākot Lielās ģildes dienesta ieejā. Nav lifta, tāpēc stacionārie instrumenti tiek nesti ar rokām, kā arī nespējam būt ēka, kas ir gatava uzņemt cilvēkus ar īpašām vajadzībām. To, kādās telpās mitinās mūsu kontrabasu un citu grupu mūziķi, ir vērts aplūkot, lai kopumā saprastu, cik nožēlojamā stāvoklī atrodas kultūras joma [..]»
Gribu atgādināt, ka pērnajā vasarā Latvija piedzīvoja starptautisku apkaunojumu, kad festivāla Jaunais vilnis pārstāvji pateica, ko domā par Dzintaru koncertzāles mūziķu tualetēm un pēc pelējuma smirdošajām ģērbtuvēm. Varbūt tā derētu rīkoties arī tiem pasaulslavenajiem viesmāksliniekiem, kuri viesojas Lielajā ģildē. Tālajā 2009. gadā, kad smalkajos konsolidācijas procesos alkatīgajam LNSO tika atņemts sapnis par mūsdienīgu koncertzāli un normāliem darba apstākļiem, politiskie populisti muldēja kā pa ķešu. Taisnības labad – arī jaunā kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende tolaik visai aktīvi līdzdarbojās konsolidācijas procesos, turklāt pielika roku bēdīgi slavenajā kultūras funkciju auditā. Viņai nu būs izcila iespēja pierādīt savas ekselentās spējas aizstāvēt latviešu kultūru visnotaļ ekstremālos apstākļos, ko radījuši ne bez viņas palīdzības pieņemtie iepriekšējo valdību destruktīvie lēmumi.
Komentāru noslēdzot, lai man piedod aizgājusī valdība, bet tās pēdējā brīža pūliņi atstāt par sevi labu iespaidu, paveicot steidzamības kārtā kaut ko labu kultūras lauciņā, izskatās diezgan nožēlojami. Citēju Sarmīti Ēlerti, kura jutās aizskarta, kad pirms pāris nedēļām apgalvoju, ka visnotaļ iepriekšparedzamas kultūrpolitiskas padarīšanas KM tiek plānotas kā ar dakšām ūdenī. Bijusī ministre Neatkarīgajā rakstīja: «Kultūras ministrija šī gada 22. septembrī valsts sekretāru sanāksmē izsludināja rīkojuma projektu par Dziesmu un deju svētku sagatavošanu un sarīkošanu – par norises laiku, vietām un finanšu tāmi procesa nodrošināšanai: 2012. gadā – Ls 447 000 un 2013. gadā Ls 3 557 930 [..]. Nākamā gada budžetā jāpanāk arī dotācijas atjaunošana amatierkolektīvu vadītājiem. Tā krīzes dēļ tika pārtraukta 2009. gadā. Dotācija jāatjauno no 2012. gada vidus, tādējādi parādot, ka Dziesmu svētku process, kurā amatierkolektīvu vadītājiem ir ļoti svarīga loma, ir valsts nacionālās nozīmes politika. Kultūras ministrija 12. oktobrī, gatavojoties nākamā gada budžeta diskusijām, Finanšu ministrijai iesniedza papildu līdzekļu pieprasījumu Ls 491 369 apmērā šīs dotācijas atjaunošanai.»
Lai nu paliek nožēlojamās summas, pievērsiet uzmanību tikai diviem datumiem, kas minēti šajā citātā! Tātad 22. septembrī beidzot tika izsludināts rīkojuma projekts par nieka nepilnu pusmiljonu latu Dziesmu svētku sagatavošanai 2012. gadā. Savukārt 12. oktobrī beidzot sākās rosība 2009. gadā likvidētās Dziesmu svētkiem paredzētās dotācijas atjaunošanai. Ir jau labi, tomēr šie lēmumi ir pieņemti pēc Saeimas ārkārtas vēlēšanām, kad bija pilnīgi skaidrs, ka Valdemāra ielas noplukušajā namā drīz vien saimniekos cits ministrs. Kur valdība bija agrāk?
