Tie lasītāji, kas iecienījuši lasīt latviešu pasaules mūsdienu literatūras klasiku, cienot tādus autorus kā Nobela prēmijas laureātus Solu Belovu, Dž.M. Kutzē un Elfrīdu Jelineku, vai aizraujoties ar tādiem kulta tekstiem kā Nekadiene, Vilcienvakte, Bailes un naids Lasvegasā, pēdējā laikā no grāmatnīcām ir spiesti doties projām tukšām rokām – atrast ko jaunu šajā piedāvājumā ir gandrīz neiespējami. Apgāds AGB, viens no spožākajiem Latvijas grāmatniecības zīmoliem pēdējo desmit gadu laikā, viens no retajiem kas sevi reāli varēja dēvēt par intelektuālu un jaunu kultūras pasauli paverošu izdevniecību, ir pārtraucis darboties grāmatu jomā. Kāpēc tā, par to saruna ar izdevēju Andri Bloku.
– Tad, kad tirāžas sevitev patstāvīgi neatpelna, vai atpelna tikaiburtiski retāa, tad, kad jūti krīzes tuvošanos, un es jau 2008. gadā stabili zināju – krīze būs, tad... Tagad, skatoties uz to visu, nožēloju tikai vienu – žēl, ka es to visu nenogriezu jau gadu ātrāk. Jo principā visu jau biju izdarījis – lepni pasaku – iegājis grāmatniecības vēsturē. Acīmredzot, ar to arī bija jāizbeidz.
Galvenā problēma ir Latvijas tirgus. Tu nevari sasniegt kritisko masu, kas sevi atpelna. Atnāk tulkotājs un pasaka – gribu 150 latus par loksni. Šajos apstākļos gribēt jau var, bet tas nav iespējams.
– Faktiski iznāk, ka Latvijas intelektuālā kapacitāte un potenciāls ir tik zems, ka mūsdienu intelektuālā literatūra, mūsdienu svarīgākie teksti Latvijā sevi neatpelna? Tagad pat, Arsenālā rādīja filmu Ceļš, par kuru te intelektuāļi dvesa, bet filmas pirmavots – AGB izdotais Kormaka Makārtija romāns Ceļš – Latvijā faktiski nav vajadzīgs? Tā ir diagnoze Latvijai?
– Mēs esam visu salaiduši grīstē jau no paša sākuma. Grāmatniecībā pirmais ir grāmatnīcas. Tās izdod savas grāmatas, kuras automātiski nonāk tur, kur nonāk. Es ar tām nekonkurēju un nekādi nevaru dabūt tos plauktus, kuros šīs grāmatas ir priekšā. Man ir bijis daudz kļūdu pa šiem gadiem. Teiksim, māarketings! Ir grūti reklamēt labas lietas. Grūti dabūt kādā lielajā izdevumā veselu lapu, kā tas notiek ārzemēs. Ja viena reklāma maksā ceturto daļu no grāmatas tirāžas... Viena reklāma! Ko tur var izdarīt?
Otra lieta – mēs nezinām tirgus lielumu. Tas ir atvērts! Mēs nezinām, kāds ir lasītāju loks krievu, angļu un vācu grāmatām. Es domāju, ka milzīgu lāča pakalpojumu izdarīja daži izdevēji, kas sākotnēji teica – tas nav bizness, tomēr uztaisīja no tā biznesu... Bet visu laiku teica – mēs esam nabadziņi, mēs esam nabadziņi! Tā arī izturējās pret savu ražojumuproduktu. Kad ņem viņu rokās un īsti pat negribas to pašķirstīt. Grāmatas sajūtas nav vispār. Vai arī atver grāmatu, ieskaties pasītē un sāc domāt – kas tas tāds ir – Šarls Bukovskis? Tas attiecas uz Čārlzu Bukovski, vai tomēr kaut kas jauns? Šķir tālāk un lasi – tā kā pasaules bestsellers būtu, kruta grāmata skaitās. Un tad nu ir jautājums, vai novērtētāji ir idioti, vai latviešu tulkojums ir diezgan idiotisks? Ja nepārvaldi oriģinālvalodu, tad jāņem talkā krievu tulkojums, lai to salīdzinātu! Tās ir lietas, kas sākotnēji nogremdēja tirgu.
– Viss tika samests vienā katlā un atšķaidīts ar latvisko žēlību?
– Tā iznāk. Esmu diezgan daudz no kritiķiem lamāts. Neesmu pamanījis, ka tās pašas Atēnas grāmatas būtu tik nežēlīgi dabūjušas. Par to pašu Norvēģu koku, piemēram. Esmu dabūjis pa pilnam! Protams, ir kļūdas, bet neviens cits tik nežēlīgi netika kritizēts, kā mēs. Izdevām divas grāmatas, un tam sāka nākt līdzi – kā jau inteliģenti saka – ai, tur tulkotājs nav, tas nav... Nezinu... AGB vienmēr centās panākt, lai tulkojumā runā pats autors, nevis tulkotājs. Tas bija mūsu princips. Lasīt nevis tulkotāja versiju par autoru, bet pašu autoru. Kaut kur mums tas sanāca, kaut kur nesanāca.
– Tad jau iznāk – tulko daudzi, bet tulkotāju nav? Vai varbūt ir šīs divas nosacītās skolas – vecā padomju, kur gala produkts bija vienādi uzfrizēts – Londons vai Hemingvejs un nosacīti otra, kas apgalvo, ka respektē autoru?
– Skolas ir noteikti! Es tās dalītu, manuprāt, divās lielajās pieejās. Pirmā – autors nav svarīgs, svarīgs ir tulkotājs. Tā ir tulkotāja versija, tulkotāja interpretācija. Otra ir vairāk pieturēšanās pie grāmatas teksta. Nu jā, un tad vēl ir sīkākas... Man ar vienu tulkotāju bija diskusija – vai grāmatā ir jādod informācija par to, par ko mēs nezinām, – zemsvītras piezīmes. Kurā vietā jāpārtrauc, kur ir robeža? Dabīgi, var paskaidrot visu un nepaskaidrot neko. Manuprāt, mēs tomēr vienu brīdi piespiedām latviešu apgādus rēķināties ar to, ka AGB to dara un dod šos paskaidrojumus. Tas nebūt nav slikti, ja uzzinām kontekstu. Tā ir mūsu lasītāju lielākā problēma, ka nezinām šīs detaļas.
– Piekrītu! Bieži vien teksts ir tāds, ka bez paskaidrojuma būtībā nesaproti neko!
– Mums nav izdota vesela kaudze grāmatu, nav pazīstami autori. Ja tekstā ir skaidrojums, tas, protams, palīdz. No tulkotāja viedokļa, protams, vieglāk ir ātri uzrakstīt.
Ja par tulkotājiem sākām... Nu ja. Labākie trāpīja uz to cenu vilni – 150 lati par loksni, citam atkal problēmas, paņem grāmatu un nozūd. Piecu gadu laikā tā arī neesmu grāmatu dabūjis atpakaļ.
– Vai ir pareiza valsts atbalsta sistēma izdevējam? Tā gan vairāk attiecas uz oriģināldarbiem, bet vienā brīdī tā bija nedaudz vērsta uz izciliem tulkojumiem, mērķprogramma bija, nezinu gan vai ne īpašam izredzēto lokam. Kā uz to skaties?
– Nezinu, kurā brīdī tas norāvās. Neinteresējos! Par manām grāmatām – ja redzu, ka tulkojumam vispār kāds atbalsts būtu nepieciešams, tad tas ir obligātais iepirkums bibliotēkās. AGB ļoti maz aizgāja grāmatu uz obligāto iepirkumu. Es varu tikai brīnīties, kāpēc? Tādi uzvārdi (Nobela prēmijas laureāti Kutzē, Jelineka, Belovs, kulta rakstnieki Hanters S. Tomsons, Nīls Geimens, Ērvins Velšs, Džeks Keruaks, Kormaks Makārtijs u. c. –A.J.), bet, kad paskatos, paņemts kaut kāds mēsls. Pašā sākumā es piedalījos tajos konkursos, tad tas pārtrūka, un viss.
Katrs atbalsts, protams, ir tirgus kropļojums. Šajā ziņā man tuvāks ir amerikāniskais. Brīvā tirgū katrs pelna, kā prot. Pēc iespējas mazāk valstij tur jāiejaucas. Cits stāsts ir par latviešu literatūru. Bet arī tur es mainītu sistēmu. Nevis izdevējs iet un meklē atbalstu, bet gan autors iet un dabū savu autorhonorāru. Izdevējs izdod par savu naudu. Kāpēc grāmatas izdošanai kaut kas jādod?
– Ja teksts velk, to izdod, ja neē, tad dāsnā dotācija, slēpjoties aiz rūpēm par augsto kultūru, būtībā mudina drukāt makulatūru?
– Tieši tā! Valsts atbalsta autoru, izdevējs izdod par saviem līdzekļiem. Kā te kādreiz sanāca? Kultūrkapitāls iedod izdevējam autora honorāru. Bet, ja es strādāju par autora aģentu, viņa vietā sarakstot kaudzēm papīru, tad es arī par šo vēlos saņemt atlīdzību! Var teikt – esmu alkatīgs, vai neesmu alkatīgs, bet fakts ir tāds, ka projektu rakstīšana arī ir darbs un tas kaut ko maksā.
– Te jāpaskaidro lasītājiem, ka tieši izdevējs pamatā raksta visus projektus un meklē finansējumu.
– Tieši tā! Es domāju, ja Kultūrkapitāls kādu vēlas atbalstīt, tad tieši autoru, un dara to pēc tam, kad viņš ir atradis izdevēju. Vai viņi vienojaās, ka izdevējs autoram kaut ko piemaksā, vai neē, tā jau ir viņu abu darīšana.
– Un tas, vai grāmata izdota uz krītota papīra vai ofseta, jau ir vistīrākais tirgus nosacījums, nevis fonda eksperta lēmums?
– Tieši tā! Ir gan īpaši jāatrunā par starpnozaru literatūru – kultūrvēsturisko, enciklopēdisko daļu. Tādu kā savulaik AGB izdotās Latvijas pērles. Lai tās izdotu, bija nepieciešama milzīga nauda. Te es saprotu – bez atbalsta tādas grāmatas nav reāli izdot. Bet parastajai daiļliteratūrai – nav šīs grāmatas tik dārgas vai vērtīgas, lai tērētu nodokļu maksātāju naudu. Bet tās ir tādas manas pārdomas, kas radās tajā laikā, kad izdevu grāmatas. Tagad es to vienkārši atstāstu.
– Kā no malas vērtē šo situāciju ar pPievienotās vērtības nodokļa (PVN) paaugstināšanu. Cik reāli ir apgalvojumi par to, ka viena daļa izdevēju vienkārši noies pa burbuli?
– Tas ir vienkārši idiotisms no valsts puses! Labi, es grāmatas vairs neizdodu, bet noliktavā man tās vēl stāv. Pirmais brīdis bija 2009. gadā, kad es pats no savas kabatas kompensēju paaugstinātā PVN radīto starpību. Rezultāts bija kā ar nazi nogriezts! Arī psiholoģiski. Mums ir pateikts – grāmatas maksās dārgi, ir krīze. Viss apstājas! Plus vēl sitiens, ko saņem brīdī, kad atdod grāmatas grāmatnīcai. Pēkšņi tev ir par piecpadsmit procentiem vairāk mēnesī valstij jāatdod. Pie paštreizējās naudas kustības tas bija ļoti nežēlīgi. Labi, pēc tam valsts samazināja PVN likmi, kaut kas atnāca atpakaļ. Bet otrreiz? Droši vien vēl vairāk samazināšu tirdzniecību. Kāda jēga man tagad finansēt valsti?
Nevaru par situāciju runāt no tā viedokļa, ja es izdotu grāmatas – esmu to beidzis darīt. Droši vien, ja grāmatas vēl ražotu, rīkotos mazliet citādinedaudz savādāk. Varbūt varētu kaut kā uz apgrozījuma rēķina turēties. Bet nezinu... Tas ir ļoti nežēlīgs trieciens. Izraksti pavadzīmi par grāmatām, kas aiziet uz grāmatnīcām, un līdz nākamā mēneša 15. datumam jāsamaksā PVN. Kaut gan naudu par šīm grāmatām saņemsi varbūt kaut kad nākotnē, kad tās tiks pārdotas. Bet vai tiks pārdotas, jo veikalā jau arī cena kāps.
– Vai tas nozīmē, ka PVN izdevējs maksā kā priekšapmaksu? Prece atdota, nauda par to nav saņemta, bet vienalga jāmaksā?
– Jā! Respektīvi, kā izraksti pavadzīmi, tā skaitās, ka esi veikalam preci piegādājis. Ja paaugstinātais PVN būtu ielaists sistēmā un katru mēnesi nenāktu kaut kas cits, varbūt to varētu pacelt. Tagad, krīzes apstākļos, būs grūti. Bet cik konkrēti, to es nevaru pateikt. Nezinu cik ir izdevniecību, bet cik ir cilvēki- izdevniecības, kas strādā citādisavādāk. Esmu vienmēr centies izvairīties no tā, lai dieva dēļ nebūtu cilvēks-izdevniecība, bet gan veidotu normālu redakcijas biroja darbu, kā visur pasaulē.
– Bet vai nav tā, ka šajā situācijā tiek sistas tieši tās izdevniecības, kas ir izdevniecības? Kam ir savi štata profesionāli darbinieki, legālā izdevniecību programmatūra, tehnika, kas maksā visus nodokļus? Cilvēks-izdevniecība jau kaut kur pa kaktiņu samuļļās to grāmatu apejot visus šīs civilizētās izdevējdarbības principus. Atradīs kaktu maketētāju, mākslinieku, nopirks Latgalītē pa piecīti kreiso InDesign paku – kāpēc maksāt gandrīz divus tūkstošus, ja var tāpat nokačāt?
– Negribu to komentēt nevienlīdzīgās konkurences problēmas! Katrs cīnās par izdzīvošanu kā prot...To ir vēl daudz vairāk un nopietnākas, nekā vientuļo censoņu cīņa par izdzīvošanu.
Ir jau arī lietas otra puse, piemēram, tādas izdevniecības kā Kontinents. Viņi ir apritē, viņiem ir apgrozījums. Pieņemu arī, ka tagad – labi, nav spīdošs, bet ir! Varbūt var kaut kā izvilkt arī uz tā rēķina. Viegli, protams, nebūs! Galvenā problēma rodas brīdī, kad nauda pārstāj grozīties.
– Kontinents tomēr pamatā strādā ar The New York Times bestselleru topa darbiem, viņi var cerēt, ka, reiz tos pērk pasaulē, varbūt nopirks arī Latvijā. Līdzīgi arī Zvaigzne ABC rīkojas. Diezin vai var cerēt uz lieliem panākumiem, izdodot nepazīstamu latviešu autoru, vai mums nezināmu dzīvo klasiķi.
– Ar tām grāmatām, kuras izdeva AGB, mums vispār nebija nekādu cerību noturēties. Tā jau toreiz drīzāk bija sirds lieta nevis biznesa projekts. Tagadējos apstākļos... Ja nevajag, tad nevajag. Raugos uz to diezgan mierīgi. Un, starp citu, interesanti, ja jāpērk grāmata, vispirms padomāju, vai pirkt to latviešu valodā, vai angļu. Zinot visu, ko esmu iemācījies pa šiem gadiem latviešu grāmatniecībā, nav paļāvības par to, ka būs rezultāts. Nu kurš gan šeit var atļauties samaksāt pieciem redaktoriem, korektoram. Pat ja arī samaksātu, kā tas grāmatas atsauksies uz grāmatas gala cenu?
