Šī nedēļas otrā puse atgādina filmu par kara jūrniekiem, kas militāra konflikta laikā kuģo kaut kur ienaidnieka teritoriālajos ūdeņos. Ūdens virsma ir rāma un mierīga, bet šī idilliskā ainiņa ir iluzora, jo jūra ir pilna ar peldošajām mīnām un pretinieku zemūdenēm.
Nezinu, vai lieta, par ko rakstu šai komentārā jelkad nonāks atklātībā. Varbūt tā nogrims dzelmē klusi un nepamanīti, bet saistībā ar kultūru šī ainiņa vienalga izskatās cūciski. Ceturtdien rīta pusē neoficiāli, anonīmi un visādi citādi neizpaužami avoti un strautiņi centās informēt medijus, ka nākamā gada kultūras budžeta situācija nemaz tik rožaina neizskatās. Avoti bija dažādi, cērpjamie procenti arī. Informācijas plūsma – pietiekami masīva. Šo čalu vai varbūt šalkoņas pamatmotīvs bija viens un nepārprotami skaidrs – kāds ir reanimējis skandalozā Valsts Kancelejas funkciju audita idejas, un tas šoreiz visticamāk izdarīts, apejot Kultūras ministrijas ierēdņus un vadību.
Situācija veidojās pietiekami pikanta. No vienas puses, iepriekšējais kultūras ministrs Ints Dālderis un tagadējā ministre Sarmīte Ēlerte publiski ir pauduši solījumus, ka neļaus vēl vairāk apcirpt kultūras budžetu. Kāds to gan sauca par vēlēšanu laika populismu, tomēr drīzāk gan tas dēvējams par nozares pārredzēšanu – ir pilnīgi skaidrs, ka arī 2010. gada budžets atradās aiz veselā saprāta robežas un šogad daudzas kultūras institūcijas dzīvo ne jau nu savilktas jostas, bet drīzāk gan ap kaklu savilktas virves režīmā. Neoficiālās sarunās nozares praktiķi apgalvo, ka pat paliekot 2010. gada režīmā daļai kultūras iestāžu nebūs pa spēkam samaksāt apkures un elektrības izdevumus šoziem, un visticamāk tās sataisīs parādus gluži kā Latvijas Nacionālā opera.
No otras puses, Latvijas Republikā, izrādās, ir spēki, kas pāris reizes bērnībā uz ķinīti aizgājuši, par kultūru zina vairāk un saprot labāk nekā kultūras nozares profesionāļi. Un šiem spēkiem, izrādās ir ekskluzīvas tiesības, klusībā perināt dažādus plānus, kas pēc tam tiek uztiepti valsts līmenī. Nezinu, kā šādas konspiratīvās štellītes iet kopā ar Latvijas Republikas Satversmi un visiem šiem kapeņu stāstiņiem, ka dzīvojam demokrātiskā valstī. Visticamāk, lai šīs nesavienojamās lietas – slepenībā perinātus plānus un demokrātiju – konsolidētu ir jāņem talkā Orvela šņukurotais teiciens par to, ka dažas cūkas ir vienlīdzīgākas, vai arī jāatjauno partijas vēstures institūts. Tie ļaudis, atšķirībā no Hokinga kunga, prata savienot pat matēriju ar antimatēriju.
Samērā nesen nācās uzklausīt divu ekonomikas un finanšu sektora pārstāvju pārmetumus, ka mēs, kultūras cilvēki, to vien darām, kā apsaukājam biznesmeņus, ekonomistus un finansistus par zagļiem un ierāvējiem. Pārmetums tiešām ir vietā, jo dažkārt mūsu kultūras simboli spēj dažu minūšu laikā sagvelzt kaut ko absolūti plānprātīgu. Medaļai ir tomēr otra puse, un tieši tā ir neglābjami sadraņķējusi šķietami saprātīgo saukli – katrs dara savu darbu.
Manuprāt, Latvijas ekenomisti un finansisti paši ir radījuši situāciju, kad daļa tautas viņus vienkārši ienīst. 90. gados, solot visus iespējamos labumus, tieši viņi teorētiski pamatoja Latvijas nacionālās rūpniecības iznīcināšanu, kuru praksē īstenoja politiķu netālredzība. Tieši finansu ekspertu nolaidība izraisīja Bankas Baltija krīzi, kuras sekas nākas strēbt vēl tagad. Šīs pašas jomas speciālisti ķērās pie Parex bankas glābšanas un restrukturizācijas, iedzenot Latviju parādu jūgā. Mums saka – tā bija vienīgā izeja, bet tas skan kaut kā ļoti nepārliecinoši un tā nudien nav masu mediju vaina, ja pilsoņi klusībā lamā tieši finansu sektora ekspertus, kas Parex treknajos gados, gluži kā labi iegriezti vilciņi spindzēja no valdības institūcijām uz amatiem šajā bankā un atpakaļ.
Ja nu kādam vajag vēl vairāk sanaidot radošos intelektuāļus ar ierēdniecību, tad atliek izperināt vēl kādu slepenu plānu. To, ka kultūras cilvēki ir gatavi sākt protesta akcijas te pat nav vērts pieminēt – attiecīgie dienesti to zināja jau gada sākumā. Tad nu atliek vien pavaicāt – uz kurieni mēs virzāmies, vai varbūt – un tas būtu precīzāk – uz kurieni mūs virza?
