Tā vietā, lai izmantojot karstumu, nomierinātos un izsludinātu spānisko vai latīņamerikānisko siestu, kas ļautu svelmējošās dienvidus saulē nosnausties un pie viena uzlabot Latvijas demogrāfisko stāvokli (gandrīz kā Markesa vai Ljosas romānos), aizejošās nedēļas debates medijos dažubrīd liek atcerēties veco, labo, bet mūsdienās piemirsto latviešu valodas darbības vārdu - čūkst.
Nez kurš un nez kādā saules skartā brīdī, piemēram, izdomājis, ja Rīgas t.s. Ziemeļu koridora celtniecības rezultātā vismaz 20 metru dziļumā tikšot izbūvēts tunelis, tas noteikti apdraudēšot Miķeļa kapos guļošo piemiņu. Par laimi, savu viedo vārdu šoreiz pateica kardināls Pujats - neviens tāpēc augšā necelsies un traucēts netiks! Tomēr neesmu īsti drošs, ka vēl kaut kur pagultēs un skapjaugšās jau netiek meklētas noputējušas nozīmītes ar uzrakstu metro, kura burtiņš t nepārprotami atgādina kapa krustu. Bet kurš gan vairs atceras šo veco dziesmu!
Galvenās nedēļas debates, protams, ir par Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem 2010. Tās kā ierasti cilā vairākas labi zināmas un, vēsturē paraugoties, pietiekami apnicīgas lietas: repertuāra jautājumu un organizācijas problēmas. Protams, neviens pasaules meteorologs nevarēja paredzēt, ka tieši šo svētku laikā Latviju pārņems kaut kas līdzīgs normālai vasarai - un pat ja arī spētu - tiklab nākamreiz varbūt lietus gāzīs un būs plus desmit. Tik liela pasākuma rīkošana, kas prasa neskaitāmas saskaņošanas un akceptus, automātiski ir smagnēja un gausa. Loģiski arī, ka šādas pašsaprotami gausas sistēmas dēļ mazie dejotāji un dziedātāji šogad dabūja pamatīgi ciest svelmi. Kā izeja šajā situācijā tagad tiek pieminēti alternatīvie scenāriju modeļi un fleksiblie lēmumi. Tomēr, jāņem vērā, tas, piemēram, varētu nepatikt biļešu pircējiem, sist pa kasi un radīt citus tračus. Iedomājieties arī situāciju - jūs esat gadus trīs cītīgi gatavojies šim notikumam, atbraucis uz Rīgu un tad jums pasaka - mēs te visu atceļam vai pārceļam. Ja, kā teiktu viens plikpaurains marksisma teorētiķis, palūkojamies «problēmas saknē» - stāsts taču joprojām ir vecais. Ar dziedāšanu un dancošanu esam lepni kā pāvi vietā, kur Latvijā mēdz izvēlēties prezidentus, tomēr pieklājīgas un atbilstošas bāzes tam visam tā īsti nemaz nav - jau kuro gadu desmitu. Diezin vai kaut ko glābs šonedēļ izskanējusī ideja, ka pirms nākamajiem svētkiem visiem dejotājiem būšot jāsagādā izziņa par veselības stāvokli. Tad vēl varbūt būtu jārada to kaišu reģistrs, ar kurām uz dziesmu svētkiem turpmāk nemaz nelaidīs. Un cik izmaksās šāda izziņa?
Šonedēļ partiju apvienības Par labu Latviju mājas lapā gadījās izlasīt pēc mediju ziņām ne īsti uz Londonu traukus mazgāt, ne īsti uz Āfriku lauvas medīt aizbraukušā skandalozā libretista Nila Saksa interviju bijušo kultūras ministri Helēnu Demakovu. Viņa tagad «zina, kas ir politiskā atbildība». Visu cieņu ministrei, kuras veikuma iznīcināšana, lieliski apstiprina manu iecienīto tēzi - šajā valstī kultūrpolitika ir tikai uz papīra un dažu ierēdņu prātos (piemēru te tik daudz, ka varētu par to tīri vai grāmatiņu uzrakstīt). Cita starpā, sarunā tiek nosaukts galvenais bijušās kultūras neveiksmju cēlonis. Tas esot bijušais kultūras ministres padomnieks Mārtiņš Vanags - viens no tiem cilvēkiem, par kuru kultūras aprindās gadiem ilgi runāja, ka viņš « par neko saņemot milzu naudu, sniedzot mistiskus padomus vairākām kultūras ministrēm».
Kā cilvēks, kas netic Latvija kultūrpolitikas esamībai, varu piebilst, ka ne jau Vanaga kungā slēpjas minētā «sakne», bet gan rūpīgi atstrādātajā siļu sistēmā. Tajā masas gadiem sitas par grašiem konkursos, bet daži izredzētie, sēžot uz priviliģētas informācijas, bīda prodžektus, kuros divas nullītes atalgojumā ir vistīrākais cilvēktiesību pārkāpums. Kas gan tur par brīnumu, ja valstī, kurā neviens ne par ko neatbild, dažādi ministriju slepenie padomnieki saņem vairāk par pašu ministru un kūrē miljoniem latu vērtus projektus. Tāpēc jau dzīvojam tā, kā dzīvojam.
