Par pēclieldienu nedēļas notikumu kļuva Kremļa propagandas interneta vietnes sputniknews.lv slēgšana. Daļa vērtētāju domā, ka šis fakts visnotaļ trāpīgi atbilstot vecajam, labajam teicienam – gribējām, kā labāk, iznāca, kā vienmēr. Tomēr citi izsakās skarbāk – tā esot Latvijas izgāšanās. Mūsdienu pasaulē nodarboties ar cenzūru, turklāt vēl virtuālajā vidē, ir bērnišķīgi, lai neteiktu pastulbi, jo jebkuru aizliegumu apiet var ļoti vienkārši. Arī sputniknews apsaimniekotāji nomainīja domēnvārdu lv. pret com., piekabinot piedēkli lv pirms punkta nosaukumā, un turpina pastāvēt globālajā tīmeklī, neaizsniedzami Latvijas likumiem, iepriekš sev ierastajā manierē izsūkstījušies vietnes angļu versijā par mūsu valsts nelikumīgo rīcību.
Tomēr nesteigsimies izsludināt, ka sacensībā Latvija pret sputniknews rezultāts ir viens pret nulle sputniknews labā. Latvija izdarīja tieši tik, cik tā varēja izdarīt, pat ja kādam rīcība šķiet nokavēta (tam varētu piekrist), bet aizliegšanas argumentācija baltiem diegiem šūta. Šis nav mediju karš, bet gan ideoloģiska cīņa – propagandistu batālijās godīgus paņēmienus izmanto vienīgi politkorekti naivuļi. Domēna vārds lv. ir noņemts, tas ir maksimums, ko Latvija varēja panākt.
Daudz grūtāk tagad būs tikt skaidrībā pašiem ar sevi. Piemēram, saprast to, kas tad īsti ir vienkārši darbs un cik jāmaksā, lai cilvēks, kaut arī anonīmi, būtu ar mieru darīt lietas, kas ideoloģiski vērstas pret viņa valsti. Vai, vienkārši sakot, saprast, kurā brīdī latvietis par mazu naudiņu būs gatavs pārdot savu zemi? Ir taču pilnīgi vienalga, kuram – Rietumam vai Austrumam. Te nu dažkārt tomēr der atcerēties ne vien Raiņa Daugavu, bet arī Māras Zālītes lugu, kurā viņa pravietiski secina, ka vispirms Lācis jānokauj pašiem sevī.
Mediju kari, tiesa, lokālākā mērogā, risinās arī mūsu valstī. Tikai par tiem neviens neliekas ne zinis, jo situācija ikdienišķa un pirmā degsme par laikraksta Bauskas Dzīve nodomu sūdzēt tiesā Iecavas pašvaldību sen noplakusi un ierindojama kategorijā – kuru vēl tas interesē? Tomēr dažādās avīžu imitācijas, ko jau sen izdod katra sevi cienoša namu pārvalde, nebūt nav tik nekaitīga parādība, kā varētu šķist. LNB statistika liecina par apbrīnojamu daudzumu laikrakstu, kas iznākot mūsu valstī. Pēc tās varētu domāt, ka Latvija ir avīžu Leiputrija. Tikai praksē tā diemžēl ir muļķu zeme, kuras iedzīvotājiem zem laikrakstu birkas bez maksas iesmērē avīžu izstrādājumus. Tās patiesībā nav nekādas avīzes, bet gan sabiedrisko attiecību speciālistu radītas reklāmas lapeles.
Godīgi sakot, neatceros, kad pēdējo reizi savā pastkastītē būtu redzējis kādu Ogres pašvaldības it kā laikrakstu, kurš kritiski runātu par situāciju pilsētā, kurā dzīvoju. Varbūt vien tad, kad domē briest kārtējais galma apvērsums. Tomēr tā gadās reti, un arī tad tiek spārdīti no amatiem patriektie. Dažādos namu pārvalžu, slimnīcu, pašvaldību un partiju līmeņos iebarojot glancētu informāciju par sasniegumiem, mēs jau sen esam pārkāpuši to bīstamo robežu, kur žurnālistiku aizstumj malā sabiedriskās attiecības, kas strādā ne jau sabiedrības, bet gan savu klientu interesēs. Var izlikties, ka tas ir tikai dabiski, tomēr padomājiet, kas, tendencei turpinoties, varētu notikt ar dažu pašvaldību bieži un bez jēgas piesauktā hibrīdkara apstākļos, ja tajā pie varas nāks pareizie cilvēki, kas ar šo it kā laikrakstu starpniecību sāks skalot smadzenes iedzīvotājiem.
Es galīgi neņemos spriest, kā beigsies Bauskas Dzīves un Iecavas pašvaldības tiesāšanās, ja līdz tai lieta vispār nonāks, tomēr neticu, ka Bauska šajā ziņā ļoti atšķiras no pārējās Latvijas. Ja valstī netiks sakārtotas mediju lietas, bet sabiedriskās attiecības turpinās masīvi izspiest žurnālistiku, tas labi nebeigsies. Turklāt cerēt, ka jaunā paaudze šajā ziņā būs gudrāka par mums, ir bezcerīgi, jo skolu programmas neparedz medijupratības apmācību kursus – kur nu vēl skaidrojumu, ar ko tad žurnālistika atšķiras no sabiedriskajām attiecībām. Tad jau pat padomju laiku pedagoģija ar savām muļķīgajām iknedēļas politinformācijas stundām, kurās normāli skolotāji pamanījās ierādīt saviem audzēkņiem, ka toreizējos plašsaziņas līdzekļos bez oficiālās ideoloģijas bija arī interesantas un lasāmas lietas, salīdzinājumā ar šodienas naivuma republiku šķiet teju vai gudrības kalngals, kaut patiesībā, protams, tāds nebūt nebija.