Rakstnieks un politisko procesu apskatnieks Jurģis Liepnieks TV24 akcentēja faktu, ka pusotra gada laikā joprojām nav izveidota Baltijas aizsardzības līnija. Viņš ir sašutis par Latvijas vilcināšanos gan likumu pieņemšanā, gan citu svarīgu aizsardzības pasākumu risināšanā, to skaidrojot ar vienaldzību, paļaušanos, ka nekāda kara nebūs, un pat sabotāžu un tīšu vilkšanu garumā.
Jurģis Liepnieks minēja piemēru, ka 2024. gada janvārī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aizsardzības ministri noslēdza vienošanos par Baltijas aizsardzības līnijas izveidošanu. Vēlāk tām pievienojās arī Polija. Skaidra ideja, mums ir Ukrainas kara mācība, un nav šaubu, ka tas ir jādara. Ir pagājis pusotrs gads.
Sākumā PR nolūkos kaut ko sāka darīt, pašu vienkāršāko daļu, no betona kaut ko izgatavoja, parādīja “Panorāmā”, parādīja prettanku ežus. Bet tālāk īsti neko nevar darīt, jo vajadzīgs likums par zemju atsavināšanu, jo jābūvē uz privātām zemēm. Aizsardzības ministrija šobrīd tiešām ir tādu likumu izstrādājusi, un tas atrodas nulltajā lasījumā Saeimā, nav sācis pat virzību utt., stāstīja J. Liepnieks.
Ir 2025. gada otrā puse, bez šī likuma mēs nevaram, un J. Liepnieks sacīja, ka nemana, ka mums būtu kāda steigas sajūta. Viņš kā pilsonis sagaidītu, ja 2024. gada janvārī vairāku valstu valdības noslēdz vienošanos, tad, vēlākais, martā steidzamības kārtā parlaments pieņem šādu likumu un citus dokumentus, lai var rīkoties, bet nekas tāds nenotika un nenotiek.
Un tā visās lietās. Piemēram, par izstāšanos no Otavas konvencijas parlaments nobalsoja tikai un vienīgi pēc kaimiņu spiediena, kad kaimiņi jau bija pieņēmuši lēmumu. Un šajā gadījumā tas, kas bija jāizdara Aizsardzības ministrijai, bija jāaizsūta vēstule uz ANO.
Dronu mūris ir Iekšlietu ministrijas kompetencē, tur arī ir vienošanās ar kaimiņvalstīm, bet nekāda dronu mūra mums nav, ar nožēlu atzina J. Liepnieks, piebilstot, ka šādu piemēru ir daudz. Arī NATO atsūtīja jaunās prasības katrai dalībvalstij.
“Tur galvenā problēma ir cilvēku trūkums armijā, par maz cilvēku, un nekādi droni viņus nevar aizstāt. Latvijai jāpalielina cilvēkresursi armijā,” uzsver politikas apskatnieks.
Kā milzīgs panākums tika pasludināts fakts, ka mēs atrodam papildu finansējumu 500 cilvēkiem, bet nekas cits nenotika, jo, viņaprāt, šeit būtu jākomunicē ar sabiedrību, lai pārliecinātu cilvēkus, jauniešus, izvēlēties šo ceļu.
Pēc J. Liepnieka teiktā, situācija ir paradoksāla - vai nu domā, ka to nevajag, nekāda kara nebūs, un ko mēs te ņemamies, vai arī līdz sliktākajam, ka ir tik daudz sabotieru ir visās malās, ka vienkārši velk garumā.
