“Cilvēku, kuram diagnosticēts ļaundabīgs audzējs, aicinu sākt aktīvi ārstēties, jo arī Latvijā mums šajā jomā ir labi rezultāti,” saka onkoloģe ķīmijterapeite Signe Plāte. “Kaut arī Covid-19 diemžēl ir saasinājis pacientu agresiju, mēģiniet saglabāt racionālo kodolu, nevainot ne dzīvi, ne mediķus, ne situāciju, bet noskaņoties nopietnam ārstniecības procesam.”
Pēdējā laikā, runājot par onkoloģiju, bieži dzirdam terminu “personalizētā medicīna”. Ko īsti tas nozīmē?
Plašākā kontekstā personalizētā medicīna nozīmē efektīvāko terapiju konkrētajam cilvēkam konkrētajā situācijā. Bieži pacienti neizprot, ka, paejot pusgadam vai gadam, situācija ir atkal pilnīgi cita un arī terapija ir cita. Bet par personalizētu medicīnu onkoloģijā mēs šobrīd vairāk runājam tāpēc, ka pēdējos 20 gados ir atklāti daudzi dažādi mehānismi audzēja šūnā. Līdz ar to katra konkrēta pacienta audzējs tiek pārbaudīts, tiek konstatētas noteiktas mutācijas un pacients saņem terapiju tieši šai mutācijai, nevis vēzim kā tādam, piemēram, plaušu vēzim, jo pašlaik mēs vienkāršojot varam teikt, ka ir vismaz septiņi plaušu vēža veidi.
Kāds ir ieguvums no personalizētas vēža gēnu kartes veidošanas?
Ieguvums var būt ļoti liels. Minēšu atkal plaušu vēža piemēru: kādreiz tā bija viena diagnoze, visi saņēma vienādu ārstēšanu un rezultāti bija slikti. Tagad plaušu vēzim ir konstatēts daudz ģenētisko apakštipu un, atrodot konkrētu mutāciju pacienta audzējā - vistipiskākā ir saistīta ar epidermālā augšanas faktora receptoriem -, varam lietot medikamentu, kurš ir vērsts jau uz konkrētu mutāciju, ir mazāka toksicitāte un daudz lielāka efektivitāte. Un tādēļ, piemēram, plaušu vēzim noteikt audzēja ģenētisko spektru, ja tā var teikt, ir ārkārtīgi svarīgi, jo tad pacients saņem ļoti konkrētu terapiju.
Ko tad, ja neviena no šīm ģenētiskajām mutācijām nav zināma?
Tad pacientam ir jāsaņem ķīmijterapija, bet šāda pieeja mūsdienās tomēr netiek akceptēta pēc pasaulē pieņemtajām vadlīnijām. Pēc jebkurām visvienkāršākajām vadlīnijām ir jānosaka kaut vai minimāli rādītāji, kuru gadījumā ir standartizēta terapija.
Kā atšķiras šī parastā ķīmijterapija no jaunās - mērķterapijas?
Atšķiras kardināli, jo ķīmijterapija ir šūnu inde, kas nogalina jebkuru šūnu ļoti aktīvā dalīšanās fāzē, un tādēļ ir arī ļoti daudz blakusparādību, ir asinsrades nomākums, jo ķīmijterapija neatšķir audzēja šūnu un organisma šūnu. Savukārt mērķterapija darbojas tikai uz konkrēto mērķi: ja mēs esam konstatējuši, ka ir noteikta mutācija, tad medikaments ir konkrētās mutācijas nomācējs un tas netraucē citas šūnas, kurām nav šīs mutācijas. Vienīgi gribu uzsvērt, ka ir gadījumi, kad pacientam vislabāko rezultātu var iegūt, kombinējot gan ķīmijterapiju, gan šo mēķterapju, un tādēļ, protams, katra konkrēta pacienta personalizētā ārstēšana būtu jāizrunā ar viņa ķīmijterapeitu, jo variantu ir ārkārtīgi daudz. Nevajadzētu vienkāršoti uztvert, ka tagad atliks vien veikt vēža gēnu analīzi un tad būs vajadzīgas tikai vienas zāles un nebūs nevienas blakusparādības, jo blakusparādības, protams, ir arī mērķterapijai. Bet šī ģenētiskā izmeklēšana un tās tālāka attīstīšana ir svarīga, jo tas krasi maina dzīvildzes rādītājus, tiek uzzinātas jaunas ģenētiskas modifikācijas, pacienti turpina ārstēties un, kā mēs, ķīmijterapeiti, mēdzam teikt: katrs gads, ko pacients nodzīvo, ir ieguvums arī tajā ziņā, ka varbūt būs jauni atklājumi, viņš saņems jaunu medikamentu un tādējādi ceturtās stadijas audzējs kļūs par hronisku slimību, kur pacients ilgtermiņā ārstējas, bet viņš ir dzīvs.
Tātad vēža gēnu karte tiešām dod labākus rezultātus dzīvē?
Pavisam noteikti. Piemēram, pacientiem ar nesīkšūnu plaušu vēzi agrāk vidējā dzīvildze bija 9-12 mēneši, tas ir, saņemot ķīmijterapiju. Tagad, kad zināms, kura no gēnu mutācijām ir atrasta, kādā kombinācijā, rezultāts krasi uzlabojas. Skandināvijas valstīs, kur vēža gēnu kartes ir jau pietiekami ilgu laiku, ir ļoti liels pacientu skaits, kuriem šī dzīvildze jau pārsniedz 10 gadus. Protams, no finansiālā viedokļa tas ir milzīgs slogs valsts budžetam, jo visi jaunie medikamenti ir ļoti dārgi, bet principā, pateicoties šiem izmeklējumiem, iespējama specifiska mēķterapija vai imūnterapija, kas ir kardināli izmainījusi ārstēšanas rezultātu un pacientu dzīvildzi.
Zināms, ka diagnozes noteikšanai veic audu paņemšanu - biopsiju, bet ir situācijas, kad tas nav iespējams, un tādā gadījumā iesaka izmantot šķidruma biopsijas metodi. Vai esat ar to saskārusies, un vai tās rezultāti varētu būt vērtīgi arī tālākā nākotnē?
Šķidruma biopsija ir ļoti vērtīga jebkurā situācijā. Mēs esam to izmantojuši, jau pirms valsts sāka šo izmeklējumu kompensēt, jo bija pacienti, kuri par to maksāja paši. Kompensācijas sistēmā tas ir kopš septembra sākuma, pagaidām tikai ļoti konkrētām indikācijām. Valsts apmaksā šķidruma biopsiju 3.-4. stadijas plaušu vēža pacientiem, kuriem tā ir indicēta un to apstiprina ārstu konsīlija lēmums. Citos gadījumos, kad mēs to uzskatām par lietderīgu, izrunājam ar pacientu iespēju maksāt pašam. Visā pasaulē ir standartizētas tās šķidruma biopsijas metodes, kuras ir devušas rezultātu. Plaušu vēža diagnostikā šķidruma biopsiju plaši lieto jau vismaz piecus gadus, dati tiek apkopoti, tiek salīdzināti audu biopsijas un šķidruma biopsijas dati, analizētas sakritības vai atšķirības. Tas ir milzīgs izrāviens. Protams, nevajag uzskatīt, ka šķidruma biopsija atrisina visas problēmas, bet tā ir viena no diagnostikas metodēm, kas dod lielu iespējamību iegūt adekvātu atbildi un jau sākt ārstēšanu. Nav nepieciešama liela kropļojoša operācija, kā arī gadījumos, kad nekāda operācija neļauj iegūt izmeklējumam vajadzīgo audu materiālu. Domājams, ka pēc dažiem gadiem mūsu valstī tā būs pavisam parasta prakse un visiem būs skaidrs, ka pacientam tiek paņemts noteikts daudzums asiņu, lai var iegūt noteiktu analizējamo materiālu un nav nekāda kaitējuma. Nav jāveic ne bronhoskopija, ne operatīva biopsija. Turklāt šķidruma biopsiju visā pasaulē izmanto arī slimības gaitas monitorēšanai. Mēs, protams, ceram, ka ar laiku tiks kompensēta šķidruma biopsija katram pacientam, kuram tā ir nepieciešama, neatkarīgi no audzēja lokalizācijas.
Jūs minējāt, ka ir situācijas, kad pat ceturtās stadijas audzējs kļūst vienkārši par hronisku slimību, ar kuru pacients ārstējoties sadzīvo un izdzīvo. Tas skan cerīgi, bet vai tad nav iespējams audzējus atklāt agrāk?
Ir tādi audzēji, kurus grūti atklāt agrīni, tāpēc ceturtās stadijas audzējs var gadīties arī ļoti apzinīgam cilvēkam. Bet nesaprotama mūsu cilvēku nevērība pret sevi ir tā, ka viņi neizmanto valsts piedāvātos bezmaksas krūts vēža, dzemdes kakla vēža un kolorektālā vēža skrīninga izmeklējumus, jo skrīninga aptvere Latvijā ir ļoti zema. Es zinu, ka cilvēki ir noguruši no mūsu pamācībām, tomēr vajadzētu visiem draudzīgi saņemties un veikt šos izmeklējumus, jo ārstēt audzēju 1.-2. stadijā ir pilnīgi cita lieta nekā 4. stadijā.
