Jurģis ar rūgtumu atceras, kā bijis spiests “lidot” no Kolumbijas, lai tikai pagūtu atgriezties Latvijā, līdz robežas slēgtas, un iztērēt milzu naudas summu par biļetēm mājup. Savu stāstu vīrietis atklājis raidījumam "Bez Tabu".
Esot Kolumbijā, Jurģis saņēmis ziņu, ka jāpagūst atgriezties Latvijā pāris dienu laikā, jo lidojumi būšot vien līdz 17. martam. Biļete atpakaļceļam bija dažas dienas vēlāk. Nācies lielā steigā pirkt lidojumu, lai apgūtu atgriezties Latvijā, līdz slēdz robežas.
Rezultātā atpakaļceļš vien no Kolumbijas uz Rīgu izmaksājis 1810 eiro, nu kuriem gandrīz pusi, proti, 887 eiro, nācies samaksāt par 4 stundu lidojumu no Madrides uz Rīgu.
Kamēr es atgriezos viesnīcā, cenas jau bija izaugušas līdz 1270-1400 eiro. Bija pieejami divi reisi: ar izlidošanu svētdien plkst. 20.43 vai 21.30 (Reisi - Bogota-Madride ar vietējo aviokompāniju “Avianca”, tad Madride-Rīga, ar ielidošanu Latvijā pirmdien 16. martā plkst. 22.05 ar nacionālo aviosabiedrību “airBaltic”). Ir jāsaprot, ka Kolumbija ir aptuveni 10 000 km attālumā no Latvijas. Nokļūšana nav ātra, vēl jāņem vērā, ka Latvijā laika josla ir 7 stundas uz priekšu, kas nozīmē vēl 7 stundas mazāk laika nokļūt mājās.
Man jau bija rezervācija uz atpakaļlidojumiem, ielogojos aģentūras mājaslapā, caur kuru tos rezervēju, lai noskaidrotu, vai ir iespēja šos reisus samainīt. Mājaslapā vīdēja informācija, ka saistībā ar koronavīrusa izplatību un daudzajiem pieprasījumiem viņu e-pasti un telefona sistēmas ir pārslogotas un lūgums nezvanīt un nerakstīt e-pastus, jo atbilde būs ne ātrāk kā 6-8 nedēļu laikā. Gan es, gan sieva no Latvijas mēģinājām sazvanīt “airBaltic”. Arī tas nevainagojās ar panākumiem. Maksas numurs visu laiku lika gaidīt, mēs iztērējām naudu, bet neviens mums neatbildēja. Kļuva skaidrs, ka gluži vienkārši ir jārezervē jauns lidojums atpakaļ uz mājām.
Manā kartes kontā bija tikai aptuveni 500 eiro. Paralēli sarunājām, lai radinieki ieskaita vēl 1500 eiro. Latvijā bija sestdienas vakars, paveicās, ka starp manu un otru banku bija iespējams zibmaksājums. Tātad kopējā pieejamā summa bija 2000 eiro.
Sāku pildīt lētākās aģentūras mājaslapā detaļas (vārds, uzvārds, pases dati utt). To darot, pēkšņi izlēca paziņojums: atvainojiet, šis ceļojums tik tikko kļuva dārgāks par 340 eiro, spiediet pogu “turpināt” vai “atcelt”. Protams, spiedu “turpināt”, pabeidzu pildīt visus datus. Ceļojuma summa nu jau bija pieaugusi līdz 1 810 eiro (atgādināšu, pieejamā naudiņa bija 2000 eiro). Lūdzu Dievu, lai tik tā cena nepieaugt vēl. Mājās palika sieva ar divām mazām meitiņām, man gluži vienkārši vajadzēja tikt mājās. Vēl pēc brīža iegāju sistēmā, tai brīdī cena uz šo pašu lidojumu uz Latviju jau bija pārsniegusi kosmiskus apjomus virs 5400 eiro.
Tajā brīdī nebija absolūti nekādas runas ne par iespējām reisus samainīt (atgādināšu, ka nebija iespējams sazvanīt nevienu - ne aviokompānijas, ne tūrisma aģentūras, pat ne Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta diennakts tālruni), tāpat nebija nekādas runas par repatriācijas reisiem. Tas bija sestdienas vakars, un, lai tiktu mājās laikā (jo kurš var garantēt arī, ka 14. aprīlis būs ārkārtas situācijas gala termiņš), vienīgais pieejamais risinājums bija jaunas biļetes iegāde.
Nebija iespējams reisus samainīt, jo aģentūra, caur kuru tika veikta oriģinālā rezervācija, nebija sasniedzama. Savukārt gan aviosabiedrības “Avianca”, gan “airBaltic” sūtīja atpakaļ uz aģentūru, jo rezervācija tika veikta caur viņiem. Sanāca tāda futbolēšana turp un atpakaļ.
Rezultātā atpakaļceļš izmaksāja 1800 eiro, no kuriem mūsu nacionālā aviosabiedrība “airBaltic” par aptuveni 4 stundu reisu no Madrides uz Rīgu iekasēja 832 eiro par lidojumu un 55 eiro par bagāžu, kopsummā 887 eiro. No šīs summas, gan jāpiebilst, aģentūra noteikti saņēma kādu komisijas maksu. Cik daudz, to gan jau ir iespējams noskaidrot, bet diezgan droši apgalvot, ka lauvas tiesu saņēma tieši “airBaltic”.
Ir skaidrs, ka lidsabiedrību cenu politika ir nemainīga. To biļešu cenu sistēmās ir ielikti automātiski algoritmi cenu celšanai gadījumos, kad ir liels pieprasījums, tomēr, ņemot vērā esošo situāciju, ka Latvijas pilsoņi bija spiesti visu mest pie malas, meklēt risinājumus, kā tikt uz savām mājām, tikt atpakaļ pie savām ģimenēm, cik šai brīdī ētiski bija no aviosabiedrības gūt milzu papildu peļņu uz nelaimē nonākušu cilvēku rēķina?
Jo būtībā šādu reisu vismaz tiem pasažieriem, kuri šādā brīdī un šādu apstākļu dēļ bija rezervēt spiesti, var uzskatīt par repatriācijas reisu. Un, atsaucoties uz satiksmes ministru Tāli Linkaitu intervijā ar Jāni Domburu, repatriācijas reisu izmaksas nedrīkst pārsniegt vidējo tirgus cenu. Es pieļauju, ka daudziem Latvijas pilsoņiem nācās samaksāt daudz augstāku maksu par tirgus cenu.
Seko jautājums, vai nacionālā aviosabiedrība ir gatava Latvijas Republikas pilsoņiem kompensēt pārmaksāto naudiņu? Vai valsts varētu palīdzēt finansiāli saviem pilsoņiem, kuri bija spiesti neplānoti atgriezties mājās? Tā summa noteikti nebūtu nekāda astronomiskā, bet tas būtu tomēr taisnīgi, kā arī parādītu, ka mūsu valsts tiešām rūpējas par saviem pilsoņiem," ar savu stāstu dalās Jurģis.
Ārlietu ministrija jau saņēmusi no atsevisķām grupām iesniegumus kompensēt atgriešanās izdevumus, taču pagaidām tas neesot plānots.
