Ķēstutim Kemzuram beidzot pa īstam ķeroties pie Latvijas basketbola dresūras, šonedēļ treniņnometni Rīgas Olimpiskā centra zālē aizvada izlases pamatspēku tuvākās rezerves – otrā jeb, kā precīzāk labpatīk izteikties lietuviešu trenerim, – rezervju izlase.
No 14 vīriem, kam dota iespēja atrādīt prasmes, lielajai komandai nākamnedēļ pievienosies mazāk nekā puse, un viņu vidū cer būt arī Raimonds Gabrāns. "Gribētos aizbraukt uz Poliju," neslēpj 25 gadus vecais aizsargs, kuram noteikti palīdzēs pirmā iegūtā ārzemju pieredze – pagājušā sezona aizvadīta Eiropas eksčempionu zemē Grieķijā.
Esi aizvadījis savu pirmo sezonu ārzemēs – kādas mācības iegūtas, un vai šobrīd esi apmierināts ar to, kā viss izvērtās?
– No sportiskā viedokļa esmu apmierināts, lai arī sezonu izmainīja viena epizode – pirms Ziemassvētkiem diezgan pamatīgi pagriezu potīti. Situācija bija tāda, ka komandai vajadzēja, lai spēlēju. Neizārstēju līdz galam, gāju laukumā, un visa sezonas otrā puse tā arī pagāja ar baigām sāpēm. Muļķīgākais, ka arī trenēties nevarēju ar maksimālu atdevi. Līdz ar to atlikušie mēneši līdz aprīlim, kad beidzās sezona, sanāca saraustīti. Korekcijas ieviesa arī treneru maiņas. Sākumā bija tā, ka varēju spēlēt 30 minūtes un justies brīvāk. Tad nomainījās treneris, kuram bija mazliet cita pieeja – viņš mēģināja iesaistīt vairāk spēlētāju, laiks tika sadalīts vienādi, un visi spēlēja pa 20 minūtēm. Arī ar to it kā nebija problēmu, spēles laiks laukumā bija stabils, taču tad nāca trauma. Pēc tās bija grūti.
Nebija variantu vienoties ar klubu, izārstēt savainojumu un atkal spēlēt pieņemami?
– Kluba ārsts pateica – ja viņam būtu izvēle, man iedotu trīs nedēļas pilnīgi brīvas, un pēc tam pamazām viss būtu kārtībā. Taču uzreiz pēc jaunā gada mums bija vairākas svarīgas spēles ar tiešajiem konkurentiem, un komandai vajadzēja, lai eju laukumā. Kājas dēļ simtprocentīgi nebiju gatavs, un tā – līdz pat sezonas beigām. Tiklīdz bija asāka kustība, visu laiku sāpēja. Ja jūti, ka nevari uzspēlēt tā kā iepriekš, visu laiku arī psiholoģiski diezgan stulba sajūta. Taču kopumā čempionāts Grieķijā ir ļoti labs – komandas spēcīgas, atmosfēra lieliska. Par sportisko pusi noteikti nesūdzos.
Spriežot pēc statistikas, pavērsiens bija Īrijas izlases saspēles vadītāja Makgrāta atbraukšana. Kā tas mainīja tavu lomu un uzdevumus?
– Tas jau bija zināms, ka būs vēl viens saspēles vadītājs. Bija skaidrs, ka viens pats es tur nebūšu. Treneris pateica, ka katram no mums saspēle būs jāvada pa 20 minūtēm, taču viņš var spēlēt arī kā otrais numurs, un tur klāt nāca vēl 5–8 minūtes. Spēlējām arī kopā – es kā pirmais, viņš – kā otrais. Ja Makgrāts nebūtu atbraucis, es turpinātu spēlēt pa 35 minūtēm, taču skaidrs, ka visu sezonu tā nevarētu turpināties – tas nebūtu loģiski.
Pirmajos piecos mačos tev bija pa piecām piespēlēm katrā, pēc tam – ne vairs metienu pa grozu, ne piespēļu.
– Tas vairāk bija saistīts ar trenera maiņu. Pie pirmā trenera mums ļāva spēlēt brīvāk, bet pie otrā jau sākās tipiskais grieķu "šaha basketbols", kur saspēles vadītājam nav daudz iespēju improvizēt – bija sava sistēma, katram savi pienākumi, un sanāca mazāk spēlēt ar bumbu. Līdz ar to uzbrukumu grozam retāk, un piespēļu palika mazāk. Tomēr arī spēles laiks saruka – sākumā bija 30, bet pēc tam tikai 20. Diezgan loģiski, ka statistika aizgāja uz leju.
Izaugsmes ziņā jūti, ka šī sezona tev kaut ko devusi?
– Pozicionālajā basketbolā – noteikti. Kā jau pie grieķiem, uzbrukums līdz brīvam metienam, līdz galam, neko nesasteidzot. Sāksies treniņi izlasē, tad varēs redzēt – kas ir kas.
Kā šobrīd ar veselību? Ne tikai likstas ar potīti, bet pagājušajā vasarā bija arī satraukumi par sirdsdarbības problēmām.
– Kājai magnētisko rezonansi radās iespēja uztaisīt tikai pagājušajā nedēļā. Potītē vēl mazliet ir tūska un palicis šķidrums, kas jāizdzen ārā. Nekādām problēmām nevajadzētu būt, vienīgi tagad vasarā vajadzēs padarboties ar īpašiem vingrinājumiem. Taču viss kārtībā, varu trenēties. Uzspēlēju futbolu, paskrienu krosiņus, vingroju, tā ka slodze kājai tiek dota, un nekas iekavēts nebūs. Tas ir laika jautājums. Tā nenotiek, ka vienā dienā šķidrums pazūd un kāja ir vesela.
Un sirds?
– Viss kārtībā. Slodzes treniņos nebija pārāk lielas. Vakaros treniņš zālē, divreiz nedēļā no rītiem – metieni, nekādas pārslodzes nebija.
"Egaleo", šķiet, tomēr neizpildīja mērķi – priekšpēdējā kārtā zaudējāt sīvākajiem konkurentiem, un klubs izkrita no augstākās līgas.
– Sezonas beigas sanāca nepatīkamas. Trenera maiņa, spēlētāju maiņas – laikam jau jāsaka, ka rezultāts beigās bija loģisks. Septiņas astoņas kārtas pirms beigām bijām pārliecinoši priekšā galvenajiem konkurentiem, un likās, ka lejasgala komandas nevinnēs mačus, ko tām vajadzēja. Taču sanāca citādāk, turklāt vēl kārtu pirms beigām zaudējām savstarpējā mačā un pēc punktiem palikām aiz muguras. Tagad klubs pārcēlās uz otro līgu.
Ko tas nozīmē saistībā ar tavu iespējamo palikšanu Atēnās?
– Kad vēl šķita, ka komanda paliks [augstākajā līgā], man piedāvāja palikt arī uz nākamo sezonu. Taču tagad, kad viņiem būs jāspēlē A2, es šaubos. Un es arī negribu tur spēlēt. Domāju, šeit viss ir beidzies, un variantu vairs nav. Ir interese no citiem Grieķijas klubiem, taču ar konkrētiem piedāvājumiem viņi šobrīd iepauzē – kā jau visā Eiropā. Nav jau nekur spoži ar naudām... Sazvanījos ar vienu grieķi no komandas – arī viņš teica, ka šobrīd pie viņiem esot pilnīgs klusums. Neviens neko pagaidām neparaksta.
Visu rakstu lasiet 14. jūlija izdevumā