«Es būšu basketbolists,» tā vecmāmiņai Janīnai reiz teica mazais puika Krišs, kurš trenēties šajā sporta veidā Gulbenē sāka vienlaikus ar mācību uzsākšanu skolā 1.klasē. Vecmāmiņa toreiz mazliet neticīgi bilda: «Tad būs jāizaug garam.» Un Krišs izauga, sasniedzot 1,83 metrus. Pārauga savu tēti Jāni par galvastiesu. Krišs iestājās Sporta pedagoģijas akadēmijā, beidza to un kļuva par pedagogu. Tāpat kā viņa tētis.
Atšķirība tikai tur, ka Jānis Matisons bērniem māca tautiskās dejas. Un dara to jau vairāk nekā 30 gadus. Bet Krišs ir sporta skolotājs, basketbola treneris. Viņš ar to nodarbojas jau 13 gadus un ir iemantojis autoritāti. Dēls ir gājis tēva pēdās. Viņam piemīt tā pati aizrautība, prasme ieinteresēt un virzīt savus audzēkņus uz sasniegumiem. Tas ir komandas darbs. Bet katrai komandai ir vajadzīgs cilvēks, kurš pārējos prot iedvesmot. Krišam piemīt šis talants.
Nekas tik labi neraksturo cilvēku, kā viņa paša darba augļi, šajā gadījumā Rīgas basketbola skolas trenera Kriša Matisona basketbolisti no komandas «Vilku Banda».
“Treneris ir pats labākais. Viņš ir izpalīdzīgs un viņam var uzticēties. Treniņos viņš ir stingrs, prasīgs, vēlas, lai esam labākie, viņš strādā, lai mēs kļūtu labākie. Dzīvē viņš ir draudzīgs pret mums, ar labu humora izjūtu, mīļš pret mums, kā tēvs, ar viņu varam parunāt par visu. Esam kā otrā ģimene. Treneris māca aizstāvēt citam citu, nevis apbižot, palīdzēt dažādās dzīves situācijās. Treneris audzina mums disciplīnu, basketbolu un vasarā, kad mums ir nometne, treneris māca dzīves skolu. Treneris vēlas, lai mēs izaugtu par labiem cilvēkiem.”
Atzīmējot Skolotāju dienu, saruna ar Krišu Matisonu, kuram aizritējis devītais gads sporta skolotāja amatā Rīgas 6. vidusskolā. Paralēli Krišs trenē arī jauniešus Rīgas basketbola skolas centra nodaļā. Tur viņš sevi attīsta jau 13 gadus, kas apliecina, ka basketbols ir ne tikai viņa vājība, bet arī kaislība, un, ieliekot darbā sirdi, panākumi neizpaliek.
Pat tad, ja tas ir prasījis gadus, jo viens no nozīmīgākajiem notikumiem šoruden ir nominācija, ko trenerim piešķīra Latvijas Jaunatnes basketbola līga, titulējot viņu par «2023/2024. gada basketbola treneri». Un šis gods, kā sarunā atzīst Krišs, ir nozīmīgs atspēriens iesāktajam, skolojot un trenējot, iespējams, kādu nākamo olimpieti.
Pirmais skolas mēnesis aiz muguras, vai esi ieskrējies?
Vēl nē, jo septembris gan basketbolā, gan skolā vienmēr ir ieskriešanās mēnesis. Gan treniņos, kad saliek treniņu laikus, gan skolā, kad top stundu saraksti, kas arī vēl var mainīties. Vai es septembri gaidīju? Es gaidīju, jā.
Gaidīji, jo sāka pietrūkt bērnu? Sāki ilgoties?
Tā ir tā īstā sajūta, kas pietrūkst. Vēlos redzēt viņus ātrāk, kā viņi pa vasaru ir izauguši, izmainījušies, jo pa trīs mēnešiem bērni ļoti izmainās.
Gribās ar jauniešiem pavadīt laiku stundās, nevis audzināt viņus. Un tad septembris paiet, iestājas darba ritms, kur atkal esmu gatavs skriet un darīt, lai visiem viss ir labi.
3.septembrī Latvijas Jaunatnes basketbola līga tev pasniedza balvu kā gada trenerim 2023/2024. gada sezonā. Kādas sajūtas?
Biju ļoti pagodināts un pārsteigts, saviļņots. Tikai pozitīvas emocijas. Tas ir patīkami, ka esmu novērtēts.
Tagad varu būt vēl pārliecinātāks par sevi un staigāt ar vēl taisnāku muguru.
Saņēmu arī apsveikumus un atzinīgus vārdus, arī citi treneri mani apsveica, tas bija ļoti nozīmīgi. Tieši tas liek saprast, ka esmu uz pareizās takas un negribu apstāties. No otras puses tas man tagad dod lielāku slogu, jo tagad ir pienākums pierādīt sevi.
Ja esi nominēts par gada treneri, tu vairs nevari dot sev atlaides. Arī maniem audzēkņiem, kurus uzskatu par savu otro ģimeni, manuprāt, tas ir iedevis lepnumu un pienākuma apziņu, jo tagad viņi trenējas pie gada trenera.
Protams, pa gadiem šī atzinība mainās, un es neesmu vienīgais basketbola treneris, kas saņēma šo atzinību šogad, bet tāpat, ir patīkami.
Cik svarīgs ir novērtējums un atzinība?
Ja godīgi, tad ļoti. Un ne tikai pieaugušajiem, kas strādā vadošajos amatos. Es saņēmu atzinību no Basketbola savienības, kas man ir svarīga dzīves sastāvdaļa. Runājot par bērniem un skolēniem skolā, atzinība viņus motivē. Sakot viņiem labus vārdus un rakstot zaļās pozitīvās piezīmes, tas pirmajās klasēs un pat vidusskolā ir ļoti svarīgi. Bet man ir bijuši gadījumi, kad e-klasē uzvedības žurnālā rakstu ne tikai zaļās, bet sarkanās piezīmes. Un arī negatīvās piezīmes skolēnus motivē vēl vairāk.
Sarkanā piezīme ir paraugs, kas ļauj saprast, kā būs. Esmu uzrakstījis negatīvas piezīmes, piemēram, kad pusei no klases sporta stundā nebija līdzi sporta tērpa. Ieliku sarkanās piezīmes, un skolēni paši ātri saprata, ka manās stundās tā nebūs, jo būs disciplīna.
Cieņa ir tā, ko savās stundās prasu pirmo. Nākamajā sporta stundā sporta tērpi bija visiem. Skolēni šīs piezīmes ņem vērā, tas nozīmē, ka viņi saprot.
Kad saprati, ka vēlies skolot bērnus un strādāt skolā?
Pats nāku no Gulbenes, un jau tad, kad biju mazs, populārākais sporta veids pie mums bija basketbols. Tajā laikā leģendāri bija «Gulbenes Buki». Tolaik neizlaidu nevienu spēli. Kopā ar opi un vecākiem gāju skatīties spēles vecajā, slavenajā Gulbenes «Zilajā putnā». Zināju visiem spēlētājiem numurus, vārdus, uzvārdus, ne tikai «Bukiem», bet arī pretiniekiem.
Basketbols man ir sirdī kopš mazotnes. No septiņu gadu vecuma pats sāku spēlēt basketbolu. Sākumā - pie treneres Vijas Kalniņas, pēc tam - pie Arvja Stecka. Viņš šobrīd ir mans kolēģis, kuram varu jautāt jebko un kurš padomu neatteiks.
Dažus gadus pēc Gulbenes ģimnāzijas absolvēšanas aizgāju mācīties uz Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju (LSPA), taču pirms LSPA mācījos Biznesa koledžā. Ne velti bija tā, ka gāju uz koledžu ar nepatiku, man bija grūti piecelties, aiziet uz matemātiku. Tāpēc varu godīgi secināt un aicināt jauniešus pēc 12. klases izvērtēt, kam veltīt savu laiku. Jo, kad sāku mācīties LSPA, viss bija pavisam citādāk.
Biji nonācis savā vietā?
Jā, jo uz LSPA gāju ar aizrautību un interesi, pats svarīgākais - ar prieku, ar sajūtu, kas mani šodien sagaida, ko es iemācīšos. «Gulbenes Bukos» spēlēju 11. un 12.klasē, bet, atnākot uz Rīgu vairs basketbolu nespēlēju. Kad es spēlēju «Bukos», līmenis bija pavisam cits, viņi spēlēja Latvijas otrajā basketbola divīzijā. Godīgi sakot, nebiju tik labs basketbolists, lai spēlētu profesionāli, tāpēc sameklēju amatieru komandu.
Mani pārsteidz, cik viegli tu tikko pateici, ka nebiji tik labs basketbolā, lai gan var just, ka basketbols ir tava dzīve.
Tas tāpēc, ka pa šiem gadiem, esmu izaudzis kā treneris.
Ja tu man jautātu 12. klasē vai vēl 1. kursā: «Vai esmu labs basketbolā?» Es atbildētu, ka esmu labs, bet treneris neko nesaprot, jo mani nepaņēma komandā. Tagad apzinos un saprotu, redzot kādi ir citi spēlētāji, ka katram jāzina sava vieta.
Mans augstākais punkts bija sasniegts, jo man priekšā bija ļoti labi spēlētāji, pat līdz izlasei izsitās, piemēram, Ingus Jakovičs. Viņš šogad spēlē Eiropas spēcīgākajā basketbola līgā «ACB» un jau pirmajā spēlē parspēja titulēto Eiropas klubu «Madrides Real». Ingus kaldināja uzvaru ar 18 punktiem, malacis.
Tā nu es meklēju komandu Rīgā un atradu to pie trenera, kas ir mans tagadējais kolēģis Bruno Kārlis. Tieši viņš uzaicināja mani strādāt ar bērniem šeit, Rīgas basketbola skolā (RBS) centra nodaļā. Viņš atrada pareizos vārdus, lai es sāktu strādāt skolā. Esmu pateicīgs viņam, jo jau 13 gadus šeit strādāju.
Sākot strādāt ar bērniem man palīdzēja studijās LSPA. Varēju doties praksē mierīgi, jo citiem bija tā, ka rokas trīcēja, bet tas jau ir saprotami.
Un tagad tu trenē basketbola komandu «Vilku Banda».
Tas ir mūsu personīgais projekts kopā ar 3x3 basketbola olimpisko čempionu treneri Raimondu Feldmani. Mēs šodien esam izveidojuši savu zīmolu, jo «Vilku Bandu» basketbola aprindās jau atpazīst. Turklāt pats būtiskākais ir tajā, ka pašiem puišiem patīk tas, ka viņiem ir kaut kas interesantāks, citādāks par citām basketbola komandām.
Kāds tavās acīs ir labs treneris?
Tāds, kurš spēj iemācīt disciplīnu. Tas ir pats svarīgākais, jo, lai treniņos, īpaši sākumā, būtu kārtība, lai audzēkņi klausītu, lai viņi zinātu noteikumus. Pirmkārt, kādas ir manas prasības, ko var darīt, ko nevar darīt, kad var runāt, kad nevar runāt, zina elementārus noteikumus, kas ir jāievēro treniņu procesā, tā visa ir disciplīna. Un tikai tad seko basketbols un pārējais.
Labam skolotājam, labam trenerim ir jāiemāca disciplīna, tas ir ļoti svarīgi. Nākamais ir komunikācija ar bērniem - mācēt ar viņiem runāt.
Tas, ko es vēlos savās komandās panākt, ir tas, ka es esmu ne tikai treneris, pedagogs, bet arī viņiem draugs un uzticības persona. Piemēram, mums ir tā, ka mēs varam kaut kur doties, kaut vai pastaigā, un varam runāt par jebkuru tēmu - meitenes, draugi un viss pārējais. Nekad neesmu vēlējies, lai viņi no manis baidītos. Vēlos, lai viņi ciena mani, ciena manu darbu, manu ieguldīto, viņi to zina. Un pagaidām, ceru, ka tā arī tas paliks, jo mūsu savstarpējā mijiedarbība ir laba.
Runājot vēl par trenera pozīciju «Vilku Bandā», vai esi prasīgs?
Esmu prasīgs. Man tas ir svarīgi. Ja es būšu prasīgs, tad viņi visus noteikumus ievēros gan treniņos, gan arī nometnēs, ko organizēju vasarās. Mums ir noteikumi, kas ir jāievēro, ja viņi neievēro, tad tas nav skarbs vārds, bet drīzāk kāds papildu apskriets aplis un saruna, kāpēc tā notika, jo mēs visi ejam uz vienu mērķi, lai sasniegtu labāko. Atklāti sakot, darbu skolā un darbu treniņos nevar salīdzināt. Treniņos un basketbolā bērni un jaunieši ir ieinteresēti, viņi nāk un trenējas. Tā ir viņu sirdslieta, gluži kā bija man, tāpēc varu viņiem iedot vēl vairāk.
«Vilku Bandā» esmu izveidojis otro ģimeni, puiši man ir otrā ģimene, pat viņu vecākiem saku, ka viņi man ir kā dēli, kā bērni.
Esmu sapratis, lai varētu viņiem kaut ko iemācīt, man ir jāizturas pret viņiem gluži kā pret saviem bērniem, viņiem ir jādod pats labākais, tikai tad kādu dienu rezultāts parādīsies. Es varu 100% pateikt, ka basketbola treniņos, manās komandās un ne tikai basketbolā, bet, ja viņiem kaut kur citur neies, centīšos no sevis iedot pašu labāko, lai viņiem viss sanāk. Tas man ir svarīgi. Tajā pašā laikā es varu godīgi pateikt, ka būt par skolotāju un treneri, to kurš katrs nevar.
Varbūt gēni iedzimst, bet tam ir jāpatīk.
Skolotājam, trenerim varētu maksāt kaut miljonu, bet tu jebkuru šajā profesijā neieliksi. Šī profesija ir jājūt. Tam ir jābūt aicinājumam, dzīvesstilam, ir jābūt labai komunikācijai.
Daži var iet un gribēt, ka iešu un būšu labs skolotājs, bet tad, kad aizej un pamēģini novadīt vienu stundu skolā vai basketbola treniņā, tā realitāte ir cita. Ārpus treniņa mēs varam iet un būt draugi, runāt par jebko, mums ir labas attiecības, bet tad, kad sāksies treniņš?
Būs diena pret nakti?
Īsti tā nē, bet atšķirība ir liela. Piemēram, nesen 6. vidusskolā bija Sporta diena, un mēs aicinājām 12. klases skolēnus tiesāt spēles. Pēc tam pie manis nāca klāt jaunieši un prasīja: «Skolotāj, kā ar tiem bērniem tiekat galā?» Te ir atbilde, ka bērniem ir jāieaudzina disciplīna. Tas ir pamatu pamats. Un jau pirmajā stundā es saku: «Ja jūs cienīsiet mani, es cienīšu jūs!»
Pirmajā stunda uzreiz, kā jauni bērni atnāk pie manis, man ir jāparāda, ka te būs noteikumi un būs disciplīna. Nevarēs šeit darīt to, ko vēlies - spēlēties un rotaļāties, bet, ja jūs ņemsiet vērā manus noteikumus, tad stundas beigās mēs varam uzspēlēt kādu spēli. Tas ir par pamatskolu.
Runājot par vidusskolas posmu, man ir jāmāk ar jauniešiem runāt, man ir jāpazīst viņu vecumposma īpatnības. Vidusskolā jaunieši visu prot. Sākumā izdarām visu, kas ir nepieciešams, izdarām manas stundas saplānoto. Un tagad jau ir tā, ka daudziem vidusskolēniem ļoti populāri ir doties uz sporta zāli, un es daru to pašu. Cenšos atrast iespēju, lai ar vecākajām klasēm varētu aiziet uz svaru zāli, arī stundas viņiem notiek Rīdzenes sporta zālē, kur tāda ir.
Esmu sapratis, ka man pašam arī ir jāpaiet pretī audzēkņiem, ja vēlos sasniegt kādu rezultātu, jo vidusskolā nestrādās tikai tas, ka pateikšu savus noteikumus, lai gan disciplīna un noteikumi ir būtiski jebkurā vecumā.
Būt par skolotāju ir viegli?
Es vairs neteiktu, ka tas ir grūti - būt skolā un strādāt ar bērniem un jauniešiem. Man ir daži draugi, kuri ir teikuši, ka pieceļas un negrib doties uz darbu. Es pieceļos un dodos uz darbu ar patīkamām emocijām, ar piedzīvojumu, kas mani pašu sagaida. Un vēl tas, ka skolā un basketbola treniņos nekad nebūs divu vienādu dienu. Arī tas, ka nezinu, kas notiks šodien, rītdien, kāda būs tā klase, kāds būs bijis pilnmēness.
No otras puses apzinos, ka tā ir milzu atbildība, jo sports ir traumatisks, basketbols ir traumatisks sporta veids, bet arī, ejot pa ielu, ar tevi var kaut kas atgadīties. Tas ļauj apzināties, ka tev ir jābūt gatavam uz visu.
Šajā profesijā var sagaidīt visu, jo kāds ar kaut ko sastrīdēsies, sakašķēsies. Arī bulings un mobings - tās ir lielas problēmas skolā. Tev, skolotājam vai trenerim, ir jāmāk nolasīt situācija, kāda ir klasē un komandā. Un jārūpējas, lai stundas beigās visi smaidītu, aizietu saģērbties un būtu gatavi doties uz nākamo stundu.
Kad es mācījos, man patika skolotāji, kas savās stundās mācīja dzīves skolu. Ko tu vēlies iemācīt?
Dzīves skolu daudz mācu basketbolā, jo ar puišiem bieži braucam uz turnīriem, tad esam visi kopā, paliekam pa nakti. Arī nometnes, ko nedēļas garumā puišiem organizēju vasarās, ir lauku piedzīvojums un dzīves skola, jo komandā gandrīz visi ir Rīgas puikas.
Šodien esmu sapratis, ka to pat nevaru praktiski nosaukt par nometni, jo tā vairāk ir kopā sanākšana vasarā, kad veidojam komandas ķīmiju.
Saliedēšanās, jo puiši atbrauc uz laukiem, palīdz kūts darbus, skalda un zāģē malku, mācās iekurt ugunskuru un dara vēl citas lietas. Paši taisa brokastis, pēc sevis nokopj galdu, pusdienas mums gan atved, bet vakariņas taisām paši. Un katru dienu viņiem ir kāds uzdevums, kas ir jāizpilda.
Klausos un smaidu! Tik vērtīgi! Tā bija tava ideja un iniciatīva?
Tā bija mana ideja, ko jau trīs gadus realizēju. Prieks, ka ir labas atsauksmes.
No vecākiem droši vien arī?
Vecāki ir priecīgi atbraukt uz Gulbenes pusi un atvest savus bērnus. Arī vasaras nometnes veido komandas garu, mēs iepazīstam cits citu vairāk. Šeit viņi mācās dzīves skola. Šis ir projekts, par ko stāstu citiem tuvākajiem treneriem. Visi kā viens, atbild, ka ideja ir ļoti laba, ja būtu iespējas, tad arī darītu to pašu. Vēl tas, ko novērtēju šajā vasaras nedēļā un basketbolā ir draudzība. Man dzīvē pašam ir tā, ka mani labākie draugi, kas vēl tagad man ir, viņi visi ir no sporta skolas laikiem, vairums no basketbola komandas.
Basketbola komanda veido arī manu audzēkņu attiecības un draudzību nākotnē. Tas saliedē un rada atmiņas, kas paliks prātā, kad viņi pabeigs sporta skolu, jo lielākā daļa jau nebūs basketbolisti, kāds būs arhitekts, kāds sevi piepildīs citā profesijā, bet basketbolists būs reti kurš.
No otras puses - var gadīties, ka tu tagad trenē kādu olimpieti!
Jā, tā arī ir varbūtība!
Sarunas turpinājums sekos.
