Nesen notika atvadas no dzejnieces Amandas Aizpurietes, kas mūžībā tika aizsaukta 22.oktobrī 67 gadu vecumā.
Vēsti par mātes nāvi sociālajos tīklos publiēja viņas dēls Aksels Hiršs.
"Šī nebūs epifānija Amandai. Tas nav mans žanrs un nevienam nav noslēpums, cik slikti mēs satikām. Tas nebija dēļ tā, ka viņa būtu kaut kāda nepareiza, nē, vienkārši mēs bijām pārāk līdzīgi un tas mani tracināja. Tracināja viņas gēni manī. Mūžīga drāma, pārspēlēšana, falšās notis. Es visu dzīvi esmu vēlējies tikt no tā vaļā. Šorīt es pamodos un viņa gulēja mirusi uz grīdas rokas stiepiena attālumā. Savā istabiņā, Dubultu rakstnieku namā.
Es nepiegriezu vērību tam, ka viņa atrodas uz grīdas - es tomēr diezgan ilgi ar viņu esmu dzīvojis un zinu, cik ļoti viņa mīl/ mīlēja šos teatrālos trikus. Un es aizgāju pēc cigaretēm. Atpakaļ nākot es sajutu trauksmi - nu, tā arī man nav sveša, bet šoreiz bija kaut kā baisi traki. Es stāvēju uz ielas, pīpēju vienu pēc otras. Tad iespēru sev no iekšienes un liku ātrā solī atgriezties. Ieraugot viņu tur atkal es jau visu sapratu. Bet tāpat purināju, protams. Kliedzu, lai viņa ļauj man aizbraukt un pēc tam jau dara visu, ko grib. Bet viņa bija mirusi jau stundas piecas un palīdzēt man nevarēja. Tāpat, kā es viņai.
Un man ļoti paveicies ar to, ka ir māsas. kas atbrauca, ļoti paveicies ar to, ka tur bija Līce un ne tikai - visi tiešām loti palīdzēja. Viens es būtu sajucis prātā, par to pat šaubu nav. Un es zinu, ka māte lasa manus ierakstus - arī tur - tāpēc es gribu pateikti to, ko Tu tāpat ļoti labi zini. Es ļoti mīlu Tevi. Es Tevi ļoti, ļoti mīlu," viņš rakstīja.
Ievas Valteres materiālā "Atvadu vēstulē lūdz aplaistīt kalanhoju" izdevumā "Kas Jauns" tiek minēts, ka punktu dzejnieces šīs zemes gaitām pielicis pēkšņi "nomaldījies trombs".
