Par Adventa laiku, par Dieva bērna atnākšanu klusumā un mūsu cilvēciskā skaļuma noliegšanu, par to, vai Latviju varētu glābt bērni, par to, kā nepalaist garām pašiem savu dzīvi – intervija ar bīskapu emeritus Pēteri Sproģi.
Pirms dažiem gadiem, intervējot Pēteri, es sāku ar vārdiem: “Pēteri, tev ir pieci bērni...” Un tad sapratu, ka esmu pārteikusies. Pēteris, skumji pasmaidot, noteica: “Kā skaita...” Skaitīt vajag pareizi: Pēterim un viņa mīļotajai sievai Martai ir seši bērni, tikai Belliņa ir citur - debesīs. Pirms divpadsmit gadiem viena no trim Pētera un Martas meitām - mazā princese Izabella - izdzisa Pēterim uz rokām, un tāda viņa mūžam paliks - četrgadīgā meitenīte, tēta lolojums.
Pēdējā laikā esmu satikusi daudzus cilvēkus, kuri apgalvo, ka šis tumšais laiks viņus smagi nomāc, turklāt - daudz spēcīgāk nekā citus gadus. Kāpēc tas tā notiek?
Dabā šis laiks ir tumšs: Kurzemes pusē, kur mēs dzīvojam, sniega nav, debesis apmākušās, zemi mākoņi, mitrums un dubļi. Tomēr visvairāk šis drūmais noskaņojums saistīts ar fonu, kas dominē cilvēku dzīvē. Jāskatās, kāds ir izejas stāvoklis un sākotnējā temperatūra. Un tur atrodams netaisnīgais Krievijas karš Ukrainā un cilvēku bezjēdzīgā bojāeja.
Ja sekojam līdzi procesiem Latvijā un redzam dažādus statistikas datus, neatradīsim daudzus pozitīvas iedvesmas avotus. Laikapstākļi un politiskais fons summējas un spēj radīt drūmu noskaņojumu.
Bet varbūt uz visu, kas notiek, vajag paskatīties no savas atbildības pozīcijām. Ja istaba ir tumša, vai mums minorīgos toņos katrā ziņā vajag apdzejot tumsu? Varbūt labāk meklēt kādu sveci? Un ja nu tumšie apstākļi dāvā mums iespēju meklēt to dziļākos slāņos un saskatīt būtisko, mūžīgo, kas ir pāri laika apstākļiem un politiķu sniegumam. Tieši par to mums stāsta Adventa laiks.
Vārds “Advents” nāk no latīņu valodas (adventus - atnākšana). Ar šo vārdu mums tiek pateikts kaut kas ļoti nozīmīgs. Nereti mūsu dzīve mums pašiem šķiet kā viendimensionāla staigāšana, kas ietver manu nākšanu, manu iešanu, te es nāku, te es eju, kā man iet, kā man ies un kā man gāja. Un te pēkšņi iestājas Ziemsvētku laiks, tiek pieminēts kristīgās ticības noslēpums, un kāds man liek saprast: kaut kas notiek ārpus manis, iespējams, pat priekš manis, bet tas ir kaut kas lielāks, tas, kas nav manis kontrolēts un manis izdomāts, tam nav uzlikti manis izdomātie ierobežojumi. Notiek kaut kas dievišķs. Runa vairs nav tikai par to, kā man iet, bet notiek lielāka atnākšana. Tā ir fundamentāla fokusa maiņa.
Kā jau mēs zinām, lielajā Ziemsvētku stāstā tas notiek caur bērnu. Esam taču pamanījuši: piedzimst bērniņš, un šis vismazākais pēkšņi kļūst par vissvarīgāko cilvēku telpā. Prioritātes tiek pārkārtotas. Bērna piedzimšana mūs atpestī no mūsu pašu iedomātā svarīguma. Cilvēks nav pieaudzis, kamēr viņš nepiedzīvo to mirkli, kad kāds cits top svarīgāks par viņu pašu. To nodrošina bērna atnākšana - gan mūsu personīgā dzīvē, gan kosmiskā mērogā - Kristus piedzimšana.
Ja cilvēkam kaut kādu iemeslu dēļ nevar būt bērnu, tomēr ir iespēja, ka viņa dzīve var kalpot kādam citam. Kad cilvēks to saprot, viņš pamostas, viņš atveras dzīvībai, un tas ir ļoti skaisti.
Kad ģimenē ienāk bērns, viņa vecāki ir gatavi pārkārtot savu dzīvi - ne tikai vienu vai divas dienas, vai nedēļu, bet visu savu turpmāko dzīvi.
Bet ja tādas gatavības nav?
Tad gadās, ka vīrietis aizmūk no atbildības, reizēm pat sieviete. Tad skaidrs: kaut kas nav kārtībā ar šā cilvēka dabu - tā ir sabojāta, un pat bērns viņu nespēj atpestīt. Bet normāls cilvēks spēj pārslēgties no sevis uz svarīgāko - uz bērnu. Tas, kurš tāds nav, ir iegrimis pats sevī un nespēj pamosties.
Tas ir viena cilvēka dzīves griezumā. Bet mēs varam skatīties Rietumu civilizācijas un Rietumu kultūras griezumā, kas balstās kristīgajā Ziemsvētku - Jēzus piedzimšanas stāstā. Jāuztver šis signāls: nāk bērns! Tu noliec malā apsēstību pats ar sevi un atveries Lielajam stāstam, dzīvībai un Dievam, tu tiec atpestīts pats no sevis.
Tas nav stāsts par tavu atnākšanu un aiziešanu, tas ir pārpasaulīgs stāsts. Ja tev izdodas apklust šīs atnākšanas brīdī, tad notiek kaut kas lielāks par tevi, tad aug tava piederība, notiek atmošanās, tad sāk piepildīties priekšnosacījumi tam, ko Svētie Raksti dēvē par pestīšanu. Cilvēks, aizejot no pārņemtības ar sevi, ierauga kaut ko daudz lielāku.
Tu runā par bērniem, tev tas ir svarīgi. Vai Latviju varētu glābt bērni?
Tu to pateici pilnīgi precīzi. Un tas attiecas ne tikai uz Latviju vien, tas attiecas uz jebkuru kultūru. Ja kāda kultūra nespēj saskatīt dievišķo atnākšanu bērnā, bet fokusējas tikai uz savu iešanu un nākšanu, tad tas viss pārvēršas par skumju aiziešanu. Bet ja tu spēj ieraudzīt un ilgoties, godāt un atvērties, sagaidot bērna atnākšanu, tad tas tevi izglābs. Šis viens likums darbojas vairākos līmeņos.
Dievišķais bērns - tā ir mūsu sirdsapziņa, morālais kompass, patiesībā - vissvarīgākais, kas mums pieder. Bet, analizējot - kā tu sākumā teici - politisko fonu, nākas secināt, ka mūsu varturi diez vai dara visu iespējamo, lai bērni nāktu un glābtu Latviju.
Viennozīmīgi - nē. Viņi to nedara. Protams, risinājumi nav viegli. Bet par to vajadzētu būt nopietnai, atbildīgai diskusijai. Tās nav. Taču ģimene ir valsts pamatšūna! Ģimene un arī valsts sākas ar bērna piedzimšanu. Bērna dzimšana ietekmē daudz ko: tā ir atbildība, tas ir cits dzīves ritms, bērns zināmā mērā ierobežo mūsu brīvību, pieaugušais nevar iegādāties to, ko varbūt citādi gribētu un varētu. Mēs daudz no kā atsakāmies, toties mēs audzinām bērnus. Kādā vienā plāksnē mēs atsakāmies un zaudējam, bet kādā daudz svarīgākā nozīmē iegūstam un topam patiesi bagāti. Neviens nav patiesi bagāts, kas nav piedzīvojis bagātību caur atteikšanos.
Ar valsti ir līdzīgi: no kā valsts ir gatava atteikties? Taču es nedzirdu šīs sarunas, es neredzu šos meklējumus. Neredzu izmisumu par to, ka tauta izmirst, neredzu arī vīziju ar risinājumu. Tauta par to runā, bet vai valdībai tas vienalga?
Finansiāls atbalsts ir viens no risinājumiem, bet ne jau tā, ka jāmaksā cilvēkiem, lai viņi radītu bērnus, un ne jau tādi vecāki mums vajadzīgi, kuri rada bērnus tikai naudas dēļ. Mums ir vajadzīgi atbildīgi vecāki, tādiem ir jānāk palīgā.
Bet ir stāsts par elektroauto, kura pircējiem valsts piešķir atbalstu no 4500 līdz 9000 eiro. Rodas pārliecība, ka elektromašīnas mums ir vajadzīgas. Šīs idejas vārdā valsts dod vēl papildu atvieglojumus: elektroauto īpašnieki var nemaksāt par stāvvietām, var pārvietoties pa sabiedriskā transporta joslām. Kāpēc? Acīmredzot tāpēc, ka tā ir iedomāta vērtība. Bet meklēt vērtību bērnos? Līdz tam nespējam aizdomāties? Katrs bērns, kad izaugs, ienesīs naudu mūsu ekonomikā.
Piedzims bērni, tad tās skolas nevajadzēs vērt ciet, pagastos dzīvos cilvēki, turpināsies kultūras norises. Bet tik daudz skolu un bibliotēku aizvērts! Ejam pa iznīcības ceļu, taču parlamentu un valdību, tā vien šķiet, tas neinteresē. Vajadzētu būt politiskajai gribai, taču tās nav. Jā, vieglāk ir risināt pseidoproblēmas.
Ja mums šodien ir bērnu tēma… Vai tu atceries, kas par ko tu gribēji kļūt, kad biji bērns?
Viena no skaidri noformulētām vēlmēm bija: es gribu būt daiļdārznieks. Mēs dzīvojām Ventspilī, mājā, un manā pārraudzībā bija viena dobe, kur es kaut ko stādīju. Domāju, ka šajā vēlmē stādīt un kopt izpaudās manas ilgas pēc skaistā un dabiskā. Aicinu visus: uzdāviniet saviem bērniem katram vienu dobi!
Bet tu arī tagad kop un stādi. Tu stādi cilvēkos labestību, rimtumu, pateicību.
Jā, iespējams. Atceros, kad bijām bērni, ilgu laiku mājās nebija televizora, un tad, kad man bija garlaicīgi, es gāju uz mājas otru galu, kur dzīvoja mana vecmamma ar vectētiņu. Vecmāmiņa uz plīts kaut ko vārīja, un es lūdzu: izstāsti man kādu stāstu.
Šodien mēs paņemtu pulti un ieslēgtu TV. Bet man bija vecmāmiņa. Un viņai bija trīs stāstu krājumi: reizēm viņa man stāstīja kaut ko no Bībeles, citkārt viņa man stāstīja par brīvo Latviju, jo tajā pagāja viņas jaunība kopā ar vīru un diviem bērniem. Trešais stāstu krājums bija par izsūtījumu Sibīrijā.
Stāsti par brīvo Latviju un dzimtas mājām Užavas pusē radīja manī tādas vīzijas, ka es gara acīm redzēju ziedošus ceriņus, avotu un upi, dārzu un četrus zirgus, govis un sarkanu ķieģeļu māju. “Krievu laikos” tur bija slēgtā zona, uz turieni nevarēja aizbraukt. Vēlāk mēs ar tēvu uz turieni aizbraucām, un es ieraudzīju nezāles pāri galvai, neko nevar redzēt - ne avotu, ne upi… Viss aizlaists postā. Īpašums tika atgūts, visu atjaunojām.
Bet tad es piefiksēju to, ka bērnības stāsti, kuros iztēlojos šo māju skaistumu, caurstrāvoja visu manu turpmāko darbību. Manī iemājoja ilgas pēc skaistuma, tīrības un kārtības standarta: tas attiecas gan uz baznīcas remontu, gan uz cilvēciskām attiecībām. Šis standarts attiecas uz visu.
Tad, kad nomira mana vecmāmiņa, kura bija padomju sistēmas aplaupīts cilvēks, viņa nevarēja man atstāt mantojumā dzimtas mājas, jo viņa aizgāja pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas. Bet viņa man atstāja lielo stāstu, kas faktiski ir vērtīgāks par visu materiālo. Jo viss materiālais bez tā lielā stāsta var būt pat lamatas, kurās mēs iekrītam un kas mūs var pazudināt, taču stāsts un tajā iekļautās ilgas attiecīgā brīdī var materializēties. Un tas atved mūs atpakaļ pie Adventa stāsta - ja mēs tam stāstam esam atvērti.
Ziemsvētkiem ir ļoti plašs tēmu loks. Bet viens ļoti svarīgs vēstījums, manuprāt, ir tas, ka brīnums notiek vienkāršībā. Ir Hēroda pils, taču tur nav vietas brīnumam, jo tur ir cilvēks, kurš ir pārlieku pārņemts ar savu iešanu un nākšanu, un visu, kas notiek ārpus un īpaši pāri viņam, viņš uztver kā apdraudējumu. Tur, kur ir vara un materiālais, bieži nav atvērtības tam, kas notiek ārpusē. Rokas ir tik pilnas ar varu un materiālo, ka būtisko vairs nevar satvert, būtiskais nokritīs pie kājām un ies bojā.
Bet būtiskais notiek vienkāršībā, bērns piedzimst kūtiņā, un tur - nevis pilī - tiek piedzīvots kaut kas patiesi dziļš. Klusumā, pazemībā un vienkāršībā mēs piedzīvojam būtisko - Jēzus piedzimšanu.
Cilvēki dažkārt sūkstās: ak, es jau nevaru neko izdarīt, it kā visa dzīve notiktu tajās glancētajās žurnālu lappusēs, kur tie lielie cilvēki stāsta par sevi, tās lielās sarunas notiek skaistajās mājās, klosteros, kur apgaismotie mūki dzīvo, ak, ko nu es… Varbūt ir pavisam citādi: daudz kas ir palaists garām tāpēc, ka tev ir nevis par maz, bet par daudz.
Pirmie, kuri kūtiņā piedzīvo Ziemsvētku brīnumu, ir gani - visvienkāršākā darba darītāji. Eņģeļi viņiem pirmajiem par to izstāsta: mēs jums paziņojam lielo prieku, kas tiks dots visiem cilvēkiem. Reizēm mēs palaižam kaut ko garām nevis tāpēc, ka mums ir par maz, bet tāpēc, ka mums ir par daudz - liekas rūpes un dusmas, lieka skaudība un salīdzināšanās, lieka nepiedošana un liekas ambīcijas, lieka vēlēšanās pierādīt savu taisnību. Un mēs palaižam garām mūsu dzīvi, kas pārvērtusies par mūsu pašu iešanu un nākšanu, palaižot garām Adventa laiku, kas ir kaut kā lielāka atnākšana.
Un šajā vienkāršībā notiek visdziļākās lietas. Šī lielā Atnākšana dod mums patiesu cerību un pasaka: tev nekā netrūkst, lai tu to piedzīvotu - tu dzīvo vismaz kūtiņā, un tev ir vismaz gana statuss.
