Lasāmgabali

«Mūsu senči ir teikuši, ka cilvēkam nav jācenšas apgaismot visu pasauli – pietiks, ja viņš pats kļūs mazlietiņ gaišāks. Un es tam pilnībā piekrītu,» saka Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra (RKT) aktieris Leonīds Lencs. Pirmdien, 23. novembrī, Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, viņš saņems balvu «Par mūža ieguldījumu teātra mākslā».

Vērts redzēt, dzirdēt, izlasīt: Blumbergs un Vītoliņa, Gupalo un Kalniņš, Dailes aktieru karaliste un visi JRT aktieri

Latvijas Republikas proklamēšanas 102. gadadienas godināšanai atbilst Pirmā pasaules kara un tam sekojošo notikumu visa 20. gadsimta garumā atzīšana par nacionālās atbrīvošanās cīņām, nevis par materiālo labumu pārdali starp dažāda kalibra laupītājiem, zagļiem un blēžiem.

Gulbene ir tipiska Latvijas pilsēta ‒ ar 1‒2 stāvu apbūvi, ar padomju tipveida dzīvojamo māju kvartāliem un pilsētas centru, taču neapšaubāmi ar savu īpatnējo noskaņu un skaistumu. Taču tās vēsture mērāma vairāku gadsimtu garumā. Gulbene pirmo reizi rakstos minēta 1224. gadā Tālavas zemju dalīšanas līgumā, kad to piešķīra Rīgas bīskapam. Gulbenes pirmsākumi meklējami Krustalīces ielokā, kur kādreiz atradies latgaļu pilskalns. 14.‒16. gs. šajā pašā vietā bijusi Rīgas virsbīskapa mūra pils.

Gulbenes novads lepojas ar daudzveidīgu un interesantu tūrisma piedāvājumu.

Atzīmējot Latvijas Republikas proklamēšanas 102. gadadienu, valsts galvaspilsētā nenotiks publiski pasākumi, taču svētku noskaņu radīs tiešsaistē skatāmie koncerti, pilsētas noformējums un patriotiskās krāsās izgaismotais Brīvības piemineklis.

Latvijā piecās administratīvajās teritorijās – Daugavpilī, Ludzā, Rēzeknē, Laucesas pagasta Mirnijā un Naujenes pagasta Vecstropos – atrodas 18. novembra ielas. Krāslavā ir 18. novembra laukums. Visas šīs vietas ir Latgalē.

Šīs nedēļas laikā lasītākie Neatkarīgās raksti – intervijas, komentāri, izpētes raksti un lasāmgabali par visdažādākajām tēmām.

Oktobra revolūcijas svētku gājienu dalībnieku skaita sarukums Latvijā no vairāk nekā 100 tūkstošiem cilvēku 1989. gadā līdz mazāk nekā 100 cilvēkiem 1992. gadā saskan ar Jēzus paredzējumu Bībelē, ka “pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi”.

«Kad runājam par kultūru, mēs gribam viens otru sadzirdēt, un tad arī sarunas rit ļoti viegli. Sarežģītība ir mūsu pašu priekšstatos, ko uzsūcam no sabiedrības, ja nepiedalāmies viedokļu veidošanā,» uzskata mūziķis, komponists un dziesminieks Kārlis Kazāks.

Rīta agrumā izcepta maize, tikko noplūkts ābols, dobē salasītas zemenes, Latvijā izaudzēti kartupeļi un vietējo gotiņu piens – tie ir produkti, ar ko labprāt mielotos daudzi Latvijas iedzīvotāji. Un 64% aptaujāto atzīst, ka viņiem ir svarīgi, lai iegādātā pārtika būtu ražota Latvijā. Taču tikai 26% cenšas pēc iespējas biežāk iegādāties pašmāju ražojumus. Galvenais, kas tos attur, ir salīdzinoši augstās vietējo pārtikas produktu cenas.

Vērts redzēt un dzirdēt: Rubiķis un Kinča, Anže un Doveika, Ķibilds un Madernieks

Pandēmijas un ceļošanas ierobežojumu dēļ būtiski palielinājusies interese par atpūtu dabā. Diemžēl komplektā ar šo interesi nāk arī plastmasas pudeles, ietinamais papīrs un citi atkritumi, kas paliek dabā.

Valdības stratēģijai iebilstošais pie Saeimas frakcijām nepiederošais deputāts Aldis Gobzems, visticamāk, saņems sodu par viņam pārmesto aicināšanu neievērot valdības aicinājumus un nelietot mutes un deguna maskas.

Šīs nedēļas laikā lasītākie Neatkarīgās raksti – intervijas, komentāri, izpētes raksti un lasāmgabali par visdažādākajām tēmām.

Jau labu laiku mūzikas industrija zvana bēru zvanus fiziskajam CD formātam, kas ir loģiski, jo aizvien lielāku lomu mūzikas patērētāju dzīvē ieņem digitālais formāts. Pagājušās nedēļas beigās izskanējusī ziņa, ka savu pastāvēšanu beidz viens no latvju senākajiem mūzikas ierakstu veikaliem “Upe”, šo faktu tikai apstiprina.

«Mēs strādājam, lai dzīvotu, nevis dzīvojam, lai strādātu. Un šī personīgi man ir būtiskākā šīs izrādes un šī laika atziņa,» saka Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktrise Marija Linarte.

Ja Latvijas iedzīvotāju kopumam nav pieņemama sociālistiskā revolūcija kā veids atriebībai par salīdzinoši slikto dzīvo kapitālistiskās sistēmas nomalē. Lai šeit noorganizētu vērā ņemamas protesta akcijas līdz pat tagad valdošās šķiras iztrenkāšanai, šādas rīcības ideja jāsakombinē no nacionālisma vai rasisma, reliģijas vai mistikas lozungu krājumiem.

Vērts redzēt, dzirdēt, apmeklēt: Keišs un Pauls, Pecolli un Krovs, Miltiņš un Ieviņš, «Lielais Kristaps» un «Dons Kihots».

„Man piezvanīja kāds cilvēks pēc filmas noskatīšanās un teica: „Ilgi domāju: kāpēc es raudāju filmas laikā?” Un tad pats atbildēja: „Tu mums esi uzdāvinājis bēres ar atvērtu zārku. Mums nekad nav bijusi iespēja atvadīties no strēlniekiem. Mums to „nogrieza”, mēs ar viņiem pat nevarējām izrunāties...” – teic Dzintars Dreibergs, filmas „Dvēseļu putenis” režisors. Viņa veidotajai filmai ir piešķirtas 11 nominācijas, un tās tiks „atvērtas” 15. novembrī notiekošajā nacionālajā kinoforumā „Lielais Kristaps”. Aleksandra Grīna romāns „Dvēseļu putenis” ir iedvesmojis Dzintaru radīt izcilu filmu. Un par jūtu dziļumu un patiesumu ir sirds pateicība un asaras. Arī manējās.

Vēl ne pēc vienas citas revīzijas Valsts kontrole nav tā lamāta kā pēc atbilstības/lietderības revīzijas “Vai Latvijā tiek nodrošināta ilgtspējīga sugu apsaimniekošana un tai atbilstoša medību saimniecības uzraudzība”. Nule veco strīdu starp medniekiem un nemedniekiem uzsildījusi petīcija sabiedrības iniciatīvu portālā “Mana balss”. Tā rosina aizliegt lūšu medības, jo “Latvijā lūši tiek medīti bezjēdzīgi, nepamatoti un vienīgi šauras grupas izklaides vārdā”.

„Pirms ķeramies klāt celtnei, mums ir jāsaprot, cik tā ir svarīga ne tikai kā ēka: mums ir jāzina tās vēsturiskā, sakrālā, arhitektoniskā, izglītojošā nozīme,” teic mācītājs Artis Eglītis. „Ķerties klāt” – tas nozīmē vispirms saglābt to, kas glābjams, respektīvi, izdarīt pašu nepieciešamāko, tālāk jau saprast, ko darīt, lai celtni atjaunotu tiktāl, ka vairs nebūtu jābaidās, ka tā sabruks zem gadsimtu skaita.