Kristīgā baznīca simtiem gadus piepildīja dievnamus ar cilvēkiem un ziedojumu traukus ar naudu, Ziemassvētkos parādot Dievu, kurš kā jaundzimušais neatšķiras no jebkura cita jaundzimušā un ļauj palūkoties uz sevi jebkuram tā, kā to drīkstētu tikai viņa vecāki.
Kristietībai vietu pasaulē izkaroja skarbi ļaudis, kuri turējās pie uzskata, ka cilvēka dzimšana ir sākums ciešanām un neziņai, kura cilvēka dzimšana būtu jāapsveic, bet kura - jānolād. Svinēšanas vērta tādā gadījumā ir nāve, kas cilvēkus atbrīvo no ciešanām un dod galīgo slēdzienu par viņu dzīvi. Tikai nāve parāda, kurš tiešām pelnījis tikt pieminēts ar labu vārdu. Kurš tādus vārdus nopelnījis, tas no miroņiem augšāmcēlies. Šāda sabiedrību ļoti labi organizējoša domu gaita nebija kristiešu jaunatklājums un monopols, taču akcentēta pirmo kristiešu kopienās tā tika un ļoti iespējams, ka tai bija vislielākā nozīme, lai šīs kopienas izturētu vajāšanas un galu galā uzvarētu. Šīs domas pārraidīšanas rīks bija un joprojām ir Lieldienu rituālu kopums. Būtu pārspīlējums apgalvot, ka kristiešu ikgadējie pārdzīvojumi par viņu Dieva nāvi par citu, t.i., par viņu grēkiem piespiestu viņus vairs nekad mūžā negrēkot, bet salīdzinājumā ar pagāniem viņi tiešām grēkoja mazāk, ja jau spēja pārņemt no pagāniem valsts varu. Tāpat kā vienmēr šādos gadījumos, arī kristiešiem nācās samaksāt par varu ar atkāpšanos no principiem, kas bija devuši viņiem iespējas tikt pie varas. Viens no šādas atkāpšanās piemēriem ir dzimšanas dienas svinību ievazāšana kristietībā.
Dzimšanas dienu svinēšana ir senāka un plašāka nekā nesvinēšana, kas cilvēku garīgās disciplinētības nozīmi nemaz nevarētu iegūt, ja šādas svinības nenotiktu riņķī un apkārt. Kristiešu izlobīšanās no ebrejiem ir iemesls, kāpēc kristiešu Svētajos rakstos ietilpināti ebreju piedzīvojumi ilgi pirms Kristu dzimšanas. Ebreju tautai nozīmīgs bijis gadījums Ēģiptē, kad “bija faraona dzimšanas diena, un tas rīkoja dzīres visiem saviem kalpiem un paaugstināja gan dzērienu devēju, gan maizes cepēju savu kalpu vidū” tādā veidā, kādu iepriekš bija paredzējis Jāzeps (1. Moz., 40;20 un tālāk), tādējādi apliecinot, ka Dievs viņu izraudzījis būt par tautas vadoni. Pašiem ebrejiem arī dzimšanas dienas svinēšana bija parasta lieta, kas Jaunajā derībā atzīmēta kā “izdevīga diena” ļoti nelāgam gadījumam. Reiz ebreju valdnieks “Hērods savā dzimšanas dienā saviem lielkungiem un virsniekiem, un augstākajiem vīriem Galilejā rīkoja dzīres” ar tādām izdarībām, kas noveda līdz galvas nogriešanai Jānim Kristītājam (Marks, 6;21 un tālāk). Šādā atmosfērā pašsaprotama bija Kristus dzimšanas dienas svinēšanas ieviešana tad, kad par reāliem valdniekiem kļuva tie, kuri par savu valdnieku sauca Kristu. Tādējādi kristietība tika pārkārtota atbilstoši gan kristietībā jau ieplūdušo, gan ārpus tās vēl palikušo pagānu izpratnei par normālu lietu kārtību. Kā iepriekš jau skaidrots ar kāda tagadējā luterāņu mācītāja vārdiem, kristīgā “baznīca Ziemsvētkus sāk svinēt tikai pēc 4. gadsimta, kristietībai kļūstot par impērijas oficiālo reliģiju, saplūstot ar pagānismu un devalvējot tās saturu, tāpēc arī radusies šo svētku sasaiste ar ziemas saulgriežiem, kam maz sakara ar vēsturisko Jēzus dzimšanas dienu.”
Lai gan devalvētu, bet tomēr kristietību, kurā Ziemassvētkiem jau bija neatņemama vieta baznīcas gada rituālos, līdz tagadējās Latvijas teritorijai atgādāja krustneši 13. gadsimtā. Uz šo gadsimtu attiecas pirmā reize, kad Ziemassvētki pieminēti Latvijā izdotajā presē. Protams, protams, 13. gadsimtā nekādas preses šeit nebija. Līdz avīzēm vēl nācās pagaidīt vairāk nekā četrus simtus gadu. 1761. gadā iznākt sākusī avīze “Rigische Anzeigen” drīz vien paplašinājās ar zinātnisko rakstu pielikumiem (“Gelehrte Beytrage”) un šādu pielikumu 1764. gada 3. laidienā (“III. Stuck”) pieminēja Ziemassvētkus kā vienu no gandrīz divdesmit rituāliem gadā, kuros Rīgas arhibīskaps pēc īpašas Romas pāvesta 1255. gadā izdotas atļaujas drīkstējis parādīties ar tādu apmetni, kam latīņu valodā savs nosaukums “pallium”, kādu pastāvīgi nēsāt drīkst tikai pāvesti.
1764. gada publikācijā vācu valodā Ziemassvētki apzīmēti ar vārdiem daudzskaitlī “Weihnachten” un “Weihnahstage”. Vārdu nozīmes skaidrojošas vārdnīcas informē, ka vārds ir saliktenis. Tā pirmā daļa “weich” cēlusies vidusaugšvācu valodas vārda ar nozīmi “svēts”, bet “nacht” tik tiešam nozīmē to pašu, ko “nakts” nozīmē latviešiem. Otrajā vācu variantā vārdam piekabināta vēl trešā daļa ar droši vien daudziem saprotamu nozīmi “diena” arī tagadējā vācu valodā, kas kopā veidotu salikumu “svēto nakšu dienas”. Vācu valodā ir atrodami arī tādi apzīmējumi Ziemassvētkiem kā “Heiligen Abend”, “Heiligabend”, “Heilige Nacht”, “Christnacht” un “Weihnachtsabend”, kur visur iepīti uz tumsu norādošie vārdi “nakts” vai “vakars”. Uz abu šo vārdu izmantošanu vāciešus iedvesmojis Kristus dzimšanas apraksts Lūkas evanģēlijā. Tur Bībeles tagadējā tulkojumā latviešu valodā vārds “nakts” atrodas 8. pantā, ko iespējams saprast tā, ka tieši Kristus dzimšanu brīdī “gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus”.
Vērtējot četrus evanģēlijus kopumā, Kristus dzimšana naktī tomēr nav ne tik viennozīmīgi aprakstīta, ne tik ļoti uzsvērta, lai šo notikumu nedrīkstētu apzīmēt tā, kā to dara angļi, t.i., angļvalodīgie visā pasaulē, kuriem Ziemassvētki ir vienkārši “Christmas” vai - pretēji vāciešiem - “Christmas Day” bez nekādas mudžināšanās ap “nakšu dienām”. Kristus dzimšanas atzīmēšanai ļoti piemēroti vārdi ir angļu “nativity” un krievu “Rožģestvo”.
Latviešu idejai saukt Ziemassvētkus par Ziemassvētkiem (arī Ziemas svētkiem, arī Ziemsvētkiem un šo pašu vārdu lietošanai arī ar mazo burtu) nav cita avota, kā vācu eksperiments, pārsaucot “Weihnact” par “Winterfest”, no kura latviešu “Ziemasvētki” ir tiešs pārcēlums. Pirmo reizi tagadējā Latvijā “Winterfest” atrodams avīzes “Rigasche Stadtblatter” 1810. gada 24. decembra numurā. Tur apgalvots, ka “nekas nevar būt mīļāks par to, ja skaistie pavasara un vasaras ziedi atbilstoši prasmīgai aprūpei iepriecina mūsu acis pašās pelēcīgākajās ziemas dienās. (...) Ja mums būtu kaut daži ziediņi, kas izplaukušie tieši uz Ziemassvētkiem (zum Winterfeste), tad mums tie jau būtu svētīgāki svētki (festlicher das Fest).” Tajā reizē raksta datējums un kopējais saturs pārliecina, ka runa tik tiešam bijusi par Ziemassvētkiem vācu “Weihnacht” nozīmē, taču ļoti drīz vācu un pēc tam arī latviešu valodā šī nozīme izplūda laikā attiecībā uz visvisādiem sarīkojumiem no novembra līdz martam, kas - jā - visi ir svētki ziemā tās astronomiskajā vai Latvijas apstākļiem pirms globālās sasilšanas atbilstošā klimatiskajā nozīmē.
Nav iespējams uzrādīt avotu vai autoru, kurš būtu uzņēmies apgalvot, ka viņš izpētījis un var pastāstīt, kad un kādā veidā pirmo reizi nosaucis Ziemassvētkus pat Ziemassvētkiem latviešu valodā. Nacionālā bibliotēka (LNB) digitalizētais Latvijas teritorijā izdotās periodikas krājums rāda, bet, protams, nepaskaidro, kāpēc vesela zalve ar ziemassvētkiem latviešu publikas virzienā pēkšņi izšauta 1884. gada decembrī. Visaktīvāk rosījies Rīgas latviešu teātris ar reklāmām “Baltijas Vēstnesī”, ka paredzētas “divi svetku izrādes I. zeemassvetkos” un “II. zeemassvetkos”, bet Pēterburgas Ārrīgas (tagadējā valodā - Vidzemes priekšpilsētas) dziedāšanas biedrība informēja par garīgās mūzikas koncertu “pirmajos zeemas svētkos”. Avīzē “Rota” Pleskavas latviešu savstarpējas palīdzības biedrība centusies piesaistīt apmeklētājus un ziedotājus pasākumam “pirmajā zeemas-svetku vakarā”. Ap to pašu “Baltijas Vēstnesis” ārzemju ziņu sadaļā informēja, ka vācu sūtnis Itālijā izvairījies “pa feemas svētkiem” iegriezties Vatikānā, kas liecina par Vācijas pārvaldnieka Oto fon Bismarka (1815-1898) kārtējo saķildošanos ar Reihstāgā kupli pārstāvēto katoļu, pēc oficiālā nosaukuma Centra partiju.
Šeit ar tagadējās rakstības kropļošanu mēģināts kaut daļēji atveidot to, ko redzēja un labi saprata latviešu avīžu lasītāji 1884. gadā, bet ko grūti uztvert gan tagadējo cilvēku acīm un prātam, gan mākslīgajam intelektam, ja tā trenēšanā uz latviešu rakstu valodas izmaiņu atpazīšanu nav ieguldīti papildu resursi. Tāpēc pilnīgi iespējams, ka periodika blāķi palikušas agrākas vai pat daudz agrākas reizes, kad latviešu rakstu valodā par Ziemassvētkiem rakstītais atbilst šā vārda mūsdienu nozīmei pēc jēgas, bet izteikts ar grafiski novecojušām rakstu zīmēm.
Vadoties pēc automātiski atpazītajiem Ziemassvētku pieteikumiem, pirmais mūsdienīgais vārdu salikums “Ziemas svētki” nodrukāts avīzes “Jaunais Vārds” 1916. gada 20. decembra numurā, atkal pateicoties Rīgas Latviešu teātra māksliniekiem, jo šie vārdi izmantoti sludinājumā, ka teātra operas artisti sniegšot koncertu Maskavas konservatorijas zālē “otrajos Ziemas svētkos, 26. decembrī”. Pirmo reizi vārdu “Ziemassvētki” noformējusi Tukuma pašvaldība 1921. gada 6. augustā “Valdības Vēstnesī” publicētā atļaujā attiecīgās pašvaldības teritorijā Ziemassvētkos tirgoties un sniegt pakalpojumus kā darba dienās pretēji citām brīvdienām un svētku dienām, kad šāda darbošanās ļoti ierobežota. Par vārda “ziemsvētki” (ar mazo z) debiju latviešu rakstos parūpējies Āronu Matīss (1858-1939) pētījumā par kāda 18. gadsimta luterāņu mācītāja gaitām. Žurnāla “Izglītības un Zinātnes Mēnešraksts” 1921. gada aprīļa numurā publicēts referāts, ko Āronu Matīss nolasījis tā paša gada 19. februārī toreizējās Latvijas augstskolas Filologu biedrības pasākumā.
Periodikas digitalizācija dod arī vārda “Ziemassvētki” un tam līdzīgu vārdu (no kopskata meklēšanas viedokļa labi, ka dators nesaredz šo vārdu atšķirības) lietojuma biežumus gadā starp deviņām reizēm 1921. gadā un 1412 reizēm 1996. gadā, ar kuru pētījums jābeidz tāpēc, ka beidzas pētīšanai pieejamais, t.i., digitalizētais materiāls.
Ziemassvētku jēdziena lietošanas biežums Latvijas valsts vēstures kopējo tendenču atspoguļojums. Valsts pastāvēšanas pirmie gadi bija kara gadi, kad avīzēs, cik nu tām izdevās iznākt, Ziemassvētku apcerēšanai nebija ne iemeslu, ne vietas. Kopš 1921. gada šādas iespējas pavērās, Ziemassvētku piesaukšanas biežums lēcienveidīgi pieauga, kad latviešu 'Ziemassvētki” nomainīja vācu “Weihnachten” sprediķos, pētījumos un komercsludinājumos, taču drīz vien atdūrās pret 500 lietošanas reizēm gadā. Tālu virs šīs robežlīnijas Ziemassvētku piesaukšanu uzvilka Kārļa Ulmaņa diktatūras laiks, kad avīzēm vajadzēja gan informēt sīki un smalki, kā Vadonis Ziemassvētkos aplaimojis bāreņus un kara veterānus, gan arī aizpildīt ziņu vakuumu pēc publiskā politiskā procesa izbeigšanas. Tādējādi sasniegtais 1848 vārda lietošanas reižu rekords noturējās līdz 1993. gadam, kad Atmodas un dažnedažādu tradīciju atjaunošanas inerce sakrustojās ar svētku komercializāciju un summā deva 1924 reizes, kad piesaukti Ziemassvētki.
Ar minimumu kaut pa mata tiesu zem 100 reizēm pamanāms ir 1976. gads, ko varbūt varētu izskaidrot kā paaudžu maiņas pazīmi latviešu trimdas kopienā, kuras preses izdevumi laikā no Otrā pasaules kara beigām līdz Atmodas sākumam producēja lauva tiesu no Ziemassvētku pieminēšanas latviešu presē.
Par Otrā pasaules kara gadiem vajadzīgs skaidrojums, kas spēja piesaukt Ziemassvētkus 884 reizes 1940. gadā, kad okupētajā Latvijā bija jāsvin Padomju Savienības diktatora Staļina dzimšanas diena 21. decembrī un nekādi Ziemassvētki, bet latviešu trimdas preses vēl praktiski nebija. Atbilde tāda, ka praktiski visas šīs reizes ir 1939. gada Ziemassvētku svinēšanas atskaņas līdz Latvijas okupācijai. K. Ulmaņa varas laikā Ziemassvētku tēma tiks izstiepta gandrīz pusgada garumā, vairākus mēnešus pirms gadu mijas svētkiem gatavojoties un vairākus mēnešus pēc gadu mijas - atskaitoties par paveikto. Nākamajos, 1941. gada Ziemassvētkos Latvija bija nonākusi jau cita okupācijas režīma varā, kas Ziemassvētkus pieminēt atļāva ar aprēķinu, ka tādā veidā iespējams labāk pakļaut latviešus vāciešiem.
Padomju okupācijas laikā Latvijā bija aizliegts Ziemassvētkus svinēt, bet nebija aizliegts pieminēt vairākās standartizētos variantos. Vietējo komunistu avīzei “Cīņa” bija atļauts atgādināt par Ziemassvētkiem biežāk nekā citur. Pirmkārt, avīzes raksti par padomju ārpolitiku izskatījās ticamāki, ja tajās atradās norādes uz ārvalstu politiķu un institūciju došanos Ziemassvētku brīvdienās, kas lasītājus pārliecināja vismaz par to, ka rakstītais tiešām attiecas uz ārzemēm. Otrkārt, “Cīņai” vajadzēja dot vadlīnijas antireliģiskajām kampaņām, kad tās tika rīkotas. Treškārt, “Cīņai” uzticēja noteikt homeopātiskās devas kaut kam pozitīvam par reliģiju un tieši par kristietību, ja ārzemēs tika tika atrasts garīdznieks, kas apjūsmojis PSRS cīņu par mieru. Ziemassvētki deva ieganstu izcelt gan labos, gan sliktos garīdzniekus, kuri tika padarīti par žurnāla “Dadzis” karikatūru objektiem, jo bija savos sprediķos aicinājuši baznīcēnus cīnīties pret Dieva ienaidniekiem.
Padomju propagandai izdevīgā redakcijā tika atkārtots stāsts par Ziemassvētku kaujām.
Gadu desmiti pēc Otrā pasaules kara gāja, bet nemainījās nekas un arī ne tas, ka Ziemassvētki latviešu presē tika pieminēti līdz 200 reizēm gadā attiecībā 1:10 starp Latvijas PSR izdevumiem un trimdinieku izdevumiem. Starp faktoriem, kas veicināja Ziemassvētku atgriešanos Latvijā valsts svētku statusā, vairāk nekā trimdinieku raksti jāizceļ trimdinieku manieres sūtīt saviem Latvijā palikušajiem radiem un draugiem Ziemassvētku dāvanas, kam izrādījās lielāks iedarbības spēks nekā padomju propagandai, kas šādas izdarības nosodīja. Latvijas iedzīvotājiem bija iespējas pārliecināties, cik materiāli labi klājas kapitālistiskās valstīs nokļuvušajiem tautiešiem. Viņi atjaunoja kapitālismu arī Latvijā, tiklīdz šāda iespēja radās.
Jo ilgāks laiks pagājis kopš kapitālisma atjaunošanas, jo vairāk gribas piekrist “Cīņas” publikācijai 1962. gada 27. decembrī, ka ar kapitālismu kaut kas īsti labi nav un ka Ziemassvētki to skaidri parāda ar reklāmām “uzdāviniet savam sunim kažokādas jaciņu un kaklasaiti ar briljantiem”, un atkal “uzdāviniet”, “uzdāviniet”, “uzdāviniet”, tas ir “pērciet”, “pērciet”, “pērciet”, pērciet visu, kas pārdošanā.” Attieksmes maiņai pret kapitālismu saskatāmi divi motīvi. Viens, ka mēs vairs neskaitāmies mazie nabadziņi, kuru vienīgais pienākums ir būt pateicīgiem par dāvanām. Tagad Latvija skaitās attīstīta valsts, kam jāapdāvina Āfrikas bēgļu un nebēgļu bērni. Otrs, ka kapitālisms sabojājies. Par Latviju daudz bagātākās valstīs skan žēlabas, cik viss tur tagad slikti tagad, bet pagājuša gadsimta 50. vai 60. gados kapitālisms vēl zēlis un plaucis neatkarīgi no tā, ka komunisti to aprunājuši.
Kristietības un kapitālisma sasaiste ir ļoti daudz pārrunāta tēma, kas tagad notiek vainīgā meklēšanas režīmā. Kapitālisms, lūk, vainīgs arī par to, ka pārvērtis Ziemassvētkus par gada laikā saražoto preču pārpalikumu izpārdošanas pasākumu. Tikpat labi iespējams raidīt pārmetumus pretējā virzienā, ka baznīca ar savu dzīvo Dievu un gadu tūkstošos krāto pieredzi sabiedrības pārvaldīšanā nav apjēgusi, cik kaitīga sabiedrības pastāvēšanai ir Ziemassvētku aizbīdīšana priekšā Lieldienām. Garīdzniekiem ir vieglāk piepildīt dievnamus ar cilvēkiem un ziedojumu traukus ar naudu, parādot Dievu jaundzimušā rakursā. Tas glaimo cilvēkiem, ka Dievs tādā gadījumā neatšķiras no jebkura cita jaundzimušā un pie tam ļauj palūkoties uz sevi jebkuram tā, kā to drīkstētu tikai viņa vecāki. Šobrīd kristīgajā pasaulē populārākā Ziemassvētku dziesma “Klusa nakts, svēta nakts” savā vācu valodas oriģinālā mudina iztēloties, kā tikai (nur) vissvētākais pāris (hochheilige Paar) uzmana (wacht) jauko puisēnu sprogainos matos (holder Knabe im lockigen Haar). Latviešiem tas tiešā veidā liegts, jo mūsu Kristum autiņi tīri sedz paši ziniet ko, taču šāda aizsegšanas metode pret grēku ir tikai palīglīdzeklis, kas neatstāj būtisku ietekmi uz cilvēkiem, kuru garīgajā dzīvē galvenais nav Lieldienas.
