Gadumiju latvju bāleliņi sagaidīja ar uztraukumu un pat baiļu trīsām sirdī – pastāvēja pamatotas bažas, ka svētku uzrunu tautai sadomās teikt nevis no Ziemassvētkiem uzkavēties piekritušais Grinčs, bet Kariņpaps un - lai dieviņš un aizejošā kovidžurka nogrābstās - arī prezidentīgais Levits.
Jau gara acīm varēja skatīt uz špikeriem uzmestos svinīgos tekstus, no kuriem vienā dominēja “Draugi nav labi, čupošanās un kopošanās ir pavisam slikti, ziepes, striķis un divi metri is gūd!”, bet otrā - “Ja kāds vēl nebūs nomiris Ziemassvētkos, var to vēl pagūt izdarīt Vecgada vakarā, un tiem, protams, Jaunā gada nebūs.” Pateicīgā latvju tauta labāk bija gatava abiem piedāvāt publiskās komunikācijas eksperta Mārča Benčika uzmetumus svētku runām. Piemēram, Kariņpapam tika ieteikts pamācīt, ka “mums jāturas kopā, lai arī pa gabalu, jo tomēr tā būs kopā turēšanās, lai arī pa gabalu” un “problēma jau nav tajā, ka ir grūtības, bet gan tajā, ka tās ir jāpārvar, taču grūtību pārvarēšanas process gan var būt grūts”, savukārt Levitam tika ieteikts nemesties šādās sarežģītībās un vienkārši atzīt, ka “mēs nevaram šobrīd kritizēt valdību, jo sanāktu, ka mēs to kritizējam”, uzsvērt, ka “šis vakars jau rīt būs vēsture, tāpat kā rītdiena aizparīt” un tā visa noslēgumā rezumēt, ka “gūt var ņemot, gūt var dodot, tur nu neko nevar darīt.”
Diemžēl šie ieteikumi netika ņemti vērā. Gan Kariņpaps, gan Levits lasīja paši savas, tas ir, paši savu pašu padomnieku pašu sacerētās pašu runas. Lai gan sociālajos tīklos tika rosināts pulksten 23.45 godināt aizejošo gadu ar klusuma brīdi un izslēgt televizorus, beigu galā izrādījās, ka dižrunas dzirdējuši pat tie, kuri stāvot Centrāltirgū rindās pēc karpām bija pielasījuši pilnu maku ar zvīņām un kovidu. Kas tajās bija interesants, neviens gan īsti neatminējās, toties visi bija piefiksējuši, ka prezidentīgajam Levitam fonā burbuļoja upīte, bet pašam šajā ziemīgajā skatā nepakustējās ne mats uz galvas, ka abiem bija karmīnsarkans atribūts ap kaklu, un ka abi runāja par un ap kovidu, tikai Kariņpaps to nosauca vārdā jau trešajā teikumā, bet Levits veiksmīgi no tā izvairījās līdz pat runas beigām. Tā kā netika ne likts mazgāt zeķes un zobus, ne mācīties angļu valodu, ne saspiesties ar mugurām kopā kā pingvīniem, ne solīti septiņi treknie gadi, no 2020. gada runām palika prātā tikai LTV “Neiespējamajā misijā” Kaupera izteiktā vēlme: “Lai nākamais gads ir tik labs, cik vien iespējams!”. Ar to latvju bāleliņi galīgi nebija mierā: “Ja tas būs tik labs, cik vien iespējams, tas būs tikpat nelabs kā iepriekšējais un paziņos, ka tieši tik arī bija iespējams un ne vairāk!”.
Pirms gadumijas valdība jau savlaicīgi izsludināja komandantstundu, kuru gan Kariņpaps tā saukt nevēlējās: “Es drīzāk gribētu teikt, ka tā ir brīvdienu mājsēde ar cietslēdzes, dīksēdes, staigātliedzes, iekšdirnes, gulētlices un dīvānbezdes elementiem.” Šāda bezde tika ieviesta no pulksten 22 līdz 5 visās četrās gadu mijas brīvdienās, kā arī pareizticīgo Ziemassvētku laikā. Pareizticīgajiem gan tas netraucēja, jo viņi savu Jauno gadu Purčikā, Zoļikā un Ķengaragā šoreiz nosvinēja nevis pēc Maskavas, bet gan pēc Kazaņas un Samāras, savukārt piesardzīgākie - pēc Ufas, Permas un Orenburgas laika, lai varētu laikus pagūt mājās. Lielākās problēmas šī iekšdirne radīja tiem, kuriem suņi bija raduši prasīties ārā īsi pirms pusnakts vai puspiecos no rīta, taču pret suņiem policija solījās izturēties lojāli - ja vien tiem līdzi esošais saimnieks būs pavadā, ar uzpurni, dokumentiem, potēšanās pasi vai vismaz sanitāro grāmatiņu, kā arī mikročipu, bet suns varēs parādīt - re, kur es dzīvoju, tepat ap stūri! Bet vistrakāk gāja tiem, kuriem mājiņa ar sirsniņu bija pagalmā - nācās vien savas darīšanas kārtot dzīvoklī zem eglītes, citādi varēja uzrauties uz policistiem vai pat zemesragiem, kuri par atejas lietošanu sevišķi lielos apmēros piedraudēja ar tišmāji.
Jau pirms svētkiem tika pieņemti arī ierobežojumi, kas pašvaldībām liedza rīkot uguņošanas. Veselīgā Viņķele skaidroja, ka šāds lēmums pieņemts vairāku iemeslu dēļ, no kuriem pats galvenais - uguņošanas laikā var gūt savainojumus un pat saspridzināties beigti, bet pēc tam visas šīs ķeskas, zarnas, olas uz vadiem un locekļu atliekas nāksies stacionēt, balzamēt un mumificēt, tādejādi medpersonāls tiks pakļauts riskam inficēties ar Covid-19, kā arī tiks noslogoti slimnīcu un morgu resursi. Viņķele gan piebilda, ka šis lēmums attiecas tikai uz pašvaldībām un privāti var spridzināties uz nebēdu, tikai ķeskas, zarnas, olas un locekļu atliekas kopā jālasa pašam. To tad privātie arī izmantoja, lai gan Viņķele aicināja izmantot brīvdienas lietderīgāk un iepazīties ar informāciju par vakcīnām, kam drošs avots ir SPKC speciāli izveidotais šķirklis, irklis vai urklis. Sociologi atteicās veikt aptauju, ko bāleliņi domā par šo ierosinājumu, jo tad darbā nāktos pieņemt nevis sarkstošas un bālējošas studentītes, bet tantes un onkuļus, kuri savā dzīvē jau visu ir redzējuši un dzirdējuši.
Lielu ažiotāžu raisīja gada pēdējās dienās nacionālo un miljardīgi subsidēto “airBaltiku” repatriācijas reiss no Lielbritānijas uz Rīgas viesnīcām. Lai tiktu lidmašīnā, vispirms vajadzēja atbilst ārlietu Rinkinkēviča prasībām, proti, atgriezties drīkstēja tikai tie, kas pēc 1. janvāra no Britu salām tāpat tiktu izbreksitēti, kuri bija tur iesprūduši komandējuma dēļ, kuriem ir biļete uz Rīgas “Dinamo” spēli, kuriem ir Oksfordā iegūta augstākā izglītība, un kuriem nav nekas pret LGBT. "Mēs runājam par valstspiederīgajiem, kuriem ir sociāli, humāni vai juridiski pamatoti iemesli atgriezties. Tie, kuri būs uz Londonu aizdevušies sveikt sievasmāti vārdadienā vai kuriem Rīgā palicis nebarots kāmītis, atgriezties varēs vien tad, kad Apvienotajā Karaliste atkal iestāsies Eiropas Savienībā. Nu, vai no 2.janvāra," pauda ministrs. Katrai no trim Baltijas valstīm kvota repatriācijas reisā bija tikai 49,812 cilvēki, bet lidotgribētāju daudz vairāk, tāpēc pie lidmašīnas trapa veidojās sirdi plosošas ainas. “Dzer!” Birkenbaums iegrieza rokā un pastiepa to Kārlēnam. “Brauc tu!” vecais Dalda teica Jakovļevam. “Drīzāk tu pēc manis atbrauksi, nekā es pēc tevis!”.
“Vakcīna ir klāt!” agrā 26. decembra rītā, pulksten 7 un 15 minūtēs un 13 sekundēs, reportāžā no Valsts Asinsdonoru centra Sēlpils ielā tviteroja veselīgā Viņķele, pievienojot četrus fotoattēlus, kuros redzams, kā viņa bučo kravas automašīnu ar pingvīniem uz sāniem, bet no mašīnas ēkā tiek nestas kastes, kurās bija “Pinguin” saldējums, “Pittsburgh Penguins” krekli un vēl kaut kas. "Šajā kastēs ir izglābtas dzīvības, nākamie svētki ar draugiem, koru mēģinājumi un deju kurai klātienē, ceļojumi arī tālāk par Limbažiem, frizieru pakalpojumi ne tikai Rozentālei, atkal normāls darbs mediķiem. Šīs kastes satur zinātnes sasniegumus, daudzu cilvēku darbu, šajās kastēs ir "Pfizer Pferder Pifpafmurderer" vakcīna, bet tas nozīmē laimīgu Jauno gadu!" gavilēja viņķelīgā Viņķele. Vakcinēšanās tiešām sākās pilnā sparā, un to tiešraidēs saspringti vēroja tūkstošiem interesentu un Kivičs. Viņu vērīgajām acīm nepaslīdēja garām pat mazākais sīkums, proti, ka nofilmētajā materiālā šļircei adatas galiņš ir par mikromilimetru īsāks nekā nākamajā kadrā redzamajai, cilindra iedaļas atšķiras par multimilimetru, stikla virzulis runā citā valodā, un tās vispār ir citā krāsā, bet viens duramais plecs no otra duramā pleca atšķiras ar dzīmumzīmju daudzumu. “Kurš neskatās, tas neko neredz,” pamācīja Kivičs un novēlēja visiem laimīgu 2021. gadu.
