Tūkstošiem sveču gadā, vairāk nekā simt sveces ik dienu – neatlaidīgi biedrība “Latvijas kustība par neatkarīgu dzīvi” soli pa solim iet savas idejas – jauniešu ar smagiem attīstības traucējumiem grupu mājas – īstenošanas virzienā. Lai gan šis Covid-19 zīmē aizejošais gads ir pārbaudījums arī dienas centra darbnīcai, sveču liešana nav apstājusies, un darbnīcā ir liela rosība.
Kustības par neatkarīgu dzīvi vadītāja Inga Šķestere un dienas centra ergoterapeite Dita Rituma Neatkarīgajai atklāj, ka šā gada lielākais notikums ir zemes iegāde grupu mājas izveidei. “Mēs nekādā ziņā neesam atteikušies no idejas izveidot šo grupu māju, jo, ja mēs atteiktos, mums nekas cits neatliktu kā braukt prom no Latvijas, kur mūsu pieaugušie bērni būtu novērtēti un dzīvotu kā pilnvērtīgi sabiedrības locekļi,” saka Inga Šķestere.
Sveču darbnīcā rosība neapstājas
Sveču darbnīca, kas izveidota dienas centrā jauniešiem ar smagiem attīstības traucējumiem, šogad nosvinējusi piecu gadu jubileju, un šajā laikā tā var lepoties ar tūkstošos saskaitāmām svecēm. Darbs pie sveču liešanas nav apstājies nevienu mirkli, pat ne Covid-19 epidēmijas dēļ. Dita Rituma stāsta: “Protams, strādāt un realizēt sveces ārkārtas apstākļos mums bija liels izaicinājums, taču darījām to, stingri ievērojot drošības noteikumus un ieviesām arī jaunumus, piemēram, sveču pasūtīšanu attālināti un nogādāšanu pa pastu.”
Sarunā Dita Rituma atklāj, ka pēc svecēm ir liels pieprasījums, taču, no otras puses, arī jauniešu iespēju maksimums nav sasniegts, proti, jaunieši, kuri strādā sveču darbnīcā, pierādījuši, ka var paveikt vēl vairāk. “Galvenais, lai mēs, pārējie, tiktu līdzi, jo sveču darbnīcā ir darbi, ar kuriem mums jāpalīdz, piemēram, liet karsto parafīnu,” atklāj Dita. “Lielākais prieks un gandarījums mums ir par jauniešu izaugsmi. Mēs redzam, kā viņi aug savā neatkarībā, savās prasmēs, un mums ir patiess iemesls lepoties ar viņiem un viņu paveikto.”
“Visu vasaru cītīgi strādājām un domājām, vai vispār varēsim pārdot visas sveces, vēl septembrī skatījāmies uz kastēm, kuras bija pilnas ar krāsainām svecēm, un domājām, ko nu lai iesāk? Bet rudens atnāca ar jaunu sparu, un mēs ne tikai varējām pārdot visas sveces, bet bija jāsāk strādāt tādā tempā un apjomā, kāds parasti ir pirms Ziemassvētkiem,” atklāj Dita, neslēpjot gandarījumu par jauniešu paveikto. Turpināt cītīgi strādāt jauniešus un citus dienas centra cilvēkus īpaši mudina lielā cilvēku atsaucība - ne tikai to cilvēku, kuri iegādājas sveces, bet arī daudzu brīvprātīgo palīdzība, bez atalgojuma palīdzot sveces pārdot, palīdzot ar padomu un ar ziedojumu vākšanu, kas ir ļoti būtiski ceļā uz mērķi - jauniešu grupu māju. “Liela slodze, bet ļoti liels gandarījums, kad tu vakarā atver neizlasītos e-pastus, un tur ir fotogrāfijas, kur ģimenes galda vidū deg mūsu sveces. Jā, es bieži raudu, bet tās ir aizkustinājuma asaras,” neslēpj Dita un saka lielu paldies visiem atbalstītājiem.
Mūsu vērtība - jauniešu roku darbs
“Mūsu jauniešu roku darbs ir mūsu vērtība. Iedomājieties, mēs nopirkām zemi, un lielākā daļa naudas, kas bija nepieciešama, ir mūsu jauniešu nopelnīta, katrs eiro ir viņu roku darbs, viņu izgatavotās sveces. Tāpēc šai zemei ir daudz lielāka vērtība nekā jebkuram citam pirkumam. Mums kādreiz teica: vai tad jūs ar svecēm varēsiet kaut ko panākt? Jā, mēs jau esam nopirkuši zemi un tādā veidā esam soli pretim idejas realizācijai,” saka Dita.
“Ikviena svece ir tapusi ar lielu piepūli, tas ir jauniešu roku darbs, un šie jaunieši, kuriem ir smagi traucējumi un kuriem patiešām ir nepieciešama diennakts aprūpe, tas ir kaut kas, ko viņi dod sabiedrībai. Tā ir ziņa sabiedrībai: jā, viņiem ir nepieciešams liels atbalsts, bet viņi dod mums pretim no sevis to, ko viņi var un spēj. Tā ir apziņa: es varu, man sanāk kaut kas, ko tu labprāt vēlies sev mājās. Mums jaunieši nav aprūpes objekts, viņi ir personības, viņi var dot kaut ko gaišu tavās mājās, īpaši tagad, šajā tumšanā laikā. Sveces gaisma dod cerību, ka mums viss sanāks.” Inga Šķestere un Dita Rituma uzsver, ka ļoti palīdz sabiedrības atbalsts, tas dod pleca sajūtu. Sabiedrības atbalsts ir tas, kas pierāda, ka šis ceļš ir pareizais, jo visi, kas atbalsta kustību, saprot, par ko tā iestājas, kādas ir tās vērtības. “Nav tā, ka mēs vēlamies jauniešiem kādu luksusa dzīvi, nē, mēs vēlamies tikai to, kas ir normāli ikvienam cilvēkam ‒ savu dzīvi, savu personīgo telpu, lietas, kas sagādā prieku, nodarbošanos, nekādu ekstru. Un mēs to izdarīsim,” saka Dita. Nākamais gads būs izaicinājumiem pilns, turpinot attīstību gan sveču darbnīcā, gan dienas centrā, gan grupu mājas izveidē.
Vislabāk sveces pieteikt, sazvanoties ar sveču darbnīcu vai uzrakstot e-pastu (kontakti ir pieejami biedrības “Latvijas kustība par neatkarīgu dzīvi” mājaslapā www.lkndz.lv/lv/svecu-darbnica). Neatkarīgā viesojās sveču darbnīcā, kad tajā tik tikko pie sienas bija pielikts “miljons” - sveču skaits, kuras jāizlej un jāpārdod, lai jauniešiem būtu grupu māja. Šodien šis skaitlis ir sarucis gandrīz līdz 970 000.
Neklusē par problēmām sociālajā aprūpē
Kustība par neatkarīgu dzīvi nekad nav klusējusi par problēmām, kādas ir sociālajā politikā Latvijā, īpaši par tām, kas saistītas ar cilvēkiem, kuriem ir smaga invaliditāte un kuri dzīvo institūcijās. Tieši tāpēc biedrībai ir mērķis izveidot grupu māju - tādu sociālo pakalpojumu, kas nodrošinātu cilvēka cienīgi dzīvi jauniešiem ar smagiem attīstības traucējumiem. Inga Šķestere norāda, ka biedrība nav atteikusies no savas idejas, jo “ja mēs atteiktos, mums nekas cits neatliktu kā braukt prom no Latvijas uz valsti, kur mūsu pieaugušie bērni būtu novērtēti kā pilnvērtīgi sabiedrības locekļi. Otrkārt, mums ir svarīgi, lai šādi pakalpojumi jauniešiem Latvijā būtu. Diemžēl daļa atbildīgo amatpersonu joprojām uzskata, ka institucionālā aprūpe ir kas labs un atbalstāms”.
Taču notikumi, kas risinās Latvijā, neliecina, ka būtu pozitīva virzība sociālās aprūpes un sociālo pakalpojumu reformēšanas virzienā. “Pēdējo gadu laikā es redzu deinstitucionalizācijas projektu, kurā kaut kas tiek un tiks izdarīts, bet es neredzu, ka būtu kāda vēlme mainīt sistēmu kopumā, pagriezt šo sistēmu uz sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem, tajā virzienā, kādā tas būtu nepieciešams. Mēs neredzam ilgtspēju un pēctecību,” situāciju kritiski vērtē Inga Šķestere. Šo jautājumu aktualizējis arī tiesībsargs, pretim saņemot aizrādījumus, ka viņš pārkāpj aprūpes centros dzīvojošo un strādājošo tiesības… .
“Pēdējā gada laikā esam tik bieži dzirdējuši institucionālās aprūpes slavinājumu tieši no amatpersonu puses, bet ne reizi neesam dzirdējuši domu ‒ jā, mums ir institucionālā aprūpe, tā ir mūsu vēsture, mums būs ar to kādu laiku jāsadzīvo, bet mēs darīsim visu, lai nākotnē dzīve cilvēkiem būtu labāka. Nevienu reizi to mēs neesam dzirdējuši. Tā vietā redzam, ka institucionālā aprūpe tiek ļoti atbalstīta, arī finansiāli. Pakalpojumu attīstība tiek atstāta novārtā ‒ ja nu mums tik ļoti tos pakalpojumus vajag, tad paši arī veidojat. Mēs paši to arī darām un darīsim, bet diemžēl sajūta ir tāda, ka mūsu ģimeņu un mūsu jau pieaugušo bērnu vajadzības tiek noliegtas no valsts puses,” sarunā ar Neatkarīgo atzīst Inga Šķestere. Lielākais Ziemassvētku brīnums būtu, ja Latvijā pēkšņi būtu amatpersona, kura degtu par to, lai šī sistēma mainītos, lai visiem būtu tiesības dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.
