“Atceros dienu, kad manā kabinetā ienāca kāda draudzes locekle, kura nu jau ir mūžībā, un silti, mātišķi uzraugoši mani lūdza aizlūgt par cilvēkiem, kuri apbedīti viduslaiku kapsētā pie baznīcas, un izlūgties viņiem dieva mieru,” sarunā ar Neatkarīgo saka Tukuma evaņģēliski luteriskās Sv. Trīsvienības baznīcas mācītājs Mārcis Zeiferts. “Tobrīd sapratu, ka mērķis – atjaunot baznīcu – nav un nebūs vienkāršs, jo baznīca nav tikai ēka un mūra sienas, tā ir gadsimtiem sena vēsture, kas mums ikdienā paliek arī neieraudzīta.”
Neieraudzītā, bet ik dienu klātesošā vēsture ir viduslaiku kapsēta, kurā nupat jūlijā noslēgušies arheoloģiskās izpētes darbi. Sarunā ar Tukuma baznīcas mācītāju, kurš ir arī baznīcas atjaunošanas fonda vadītājs, runājam par to, kāds ir baznīcas atjaunošanas ceļš.
Meklēt savu identitāti
“Baznīcas atjaunošanas darbu mērķis ir kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana, jo tas saistīts ar mūsu identitāti, piederību šai zemei un vēsturiskās ainas aptveršanu un izzināšanu,” sarunā uzsver Mārcis Zeiferts. Vienlaikus mēs visi saprotam, ka baznīca nav tikai ēka un mūra sienas, tā ir draudze, kurai tāpat kā novadpētniekiem un vēsturniekiem ir vēlēšanās uzzināt, kādas vēstures liecības sniedz ne tikai rakstītie avoti par baznīcas vēsturi, bet arī viduslaiku kapsēta.
“Es atnācu kalpot uz Tukuma draudzi 2004. gadā, un tobrīd mana galvenā uzmanība bija pievērsta kalpošanai draudzē, jo draudze ir baznīcas pamats,” stāsta M. Zeiferts. “Uzsākt baznīcas atjaunošanu ‒ tas nav tik vienkāršs uzdevums, to mēs sapratām jau pašā sākumā.” Tukuma baznīcas vēsture sniedzas līdz pat 16. gadsimtam, un tā apkopota un aprakstīta pašas draudzes izdotajā Intas Dišleres grāmatā “Ar ticību, cerību, mīlestību cauri gadu simtiem”, kas klajā nāca 2017. gadā.
Baznīcas zvana stāsts ierosina
2012. gadā baznīca nodibināja atjaunošanas fondu, un ar to laiku saistīts interesants baznīcas zvana stāsts. 2013. gadā Tukuma baznīca ieguva jaunu baznīcas zvanu. Stāstam ir priekšvēsture. Tukuma baznīcas tornī vairāk nekā 60 gadus kalpoja Ērgļu baznīcas zvans, kuru padomju laikos no izpostītās Ērgļu baznīcas paglāba un lūdza izmantot Tukumā kādreizējais Tukuma mācītājs Arvīds Ustups. Ērgļu baznīcas zvans bija paslēpts draudzes priekšnieka mājā. Konsistorija, un tie bija padomju laiki, izdeva atļauju lietot zvanu Tukumā, bet neatkarīgajā Latvijā, atjaunojoties Ērgļu baznīcai, tā palūdza savu zvanu atpakaļ.
“Šis notikums bija kā pamudinājums baznīcas atjaunošanai - 2012. gadā sākām ar baznīcas zvana atjaunošanu, par baznīcas un tukumnieku saziedotajiem līdzekļiem pasūtījām jaunu zvanu Vācijā, Karlsrūē un vienlaikus nodibinājām baznīcas atjaunošanas fondu. Jutām, ir īstais brīdis. Soli pa solim veicām baznīcas arhitektoniski māksliniecisko un tehnisko izpēti,” turpina M. Zeiferts.
Atjaunošanas darbi rit pakāpeniski. Kad baznīcai jau bija nomainīti logi, bija skaidrs, ka ir jāsakārto baznīcas pamati, jo ēku laika gaitā bija būtiski ietekmējis mitrums. Finansējumu izpētes un tehniskiem darbiem draudze piesaistījusi no dažādiem fondiem, proti, rakstot projektus. Vaicāju, kādas baznīcas draudzei ir iespējas finansēt šādus darbus baznīcas ēku atjaunošanā un saglabāšanā, un M. Zeiferts atbild: “Projektu rakstīšana mūsdienās jau ir uzskatāma par baznīcu ikdienu, tiesa, ir dažas baznīcas, kurām ir lielāka rocība pārdoto īpašumu dēļ, bet mēs esam izvēlējušies iet citu ceļu - gatavojam projektus līdzekļu piesaistei, tikai minimāli esam kaut ko pārdevuši. Projekti gan nav viegls ceļš, jo tu nekad nezini, vai to konkursu izcīnīsi. Visādā ziņā mēs esam nolēmuši visu darīt lēnām, bet pamatīgi - vai tā būtu izpēte vai būvdarbi. Lietas ir jādara pareizā secībā un īstajā brīdī.”
Kopā ar arheologiem
Lai veiktu baznīcas pamatu siltumizolācijas darbus, bija nepieciešama arheoloģiskā izpēte, jo pie baznīcas atrodas viduslaiku kapsēta, un remontdarbu laikā neapšaubāmi tiktu skarts arheoloģiskais mantojums. Jāpiebilst, ka pirmos arheoloģiskos pētījumus pie Tukuma baznīcas 1940. gadā veica arheologs Pēteris Stepiņš, bet apjomīgākus darbus 2003. gadā organizēja Mārtiņš Ruša (kas arī bija pārbaudes izrakumi pirms pilsētas siltumtrases ievilkšanas darbiem). Tā gada izrakumos ieguva 1069 indivīdu osteoloģisko (kaulu) materiālu. Savukārt 2019. gada rudenī arheoloģisko uzraudzību nodrošināja Una Cine, iegūstot ziņas par 312 apbedītajiem. Pērn atrasts Ziemeļkurzemes pilsētu baznīcu kapsētām netipiski daudz monētu, rotas lietu un nažu, kas doti līdzi mirušajiem. Ļoti rets atradums bija krustakmens ar iekaltu teitoņu krusta attēlu. Šogad arheoloģiskie izrakumi noritēja Dr. hist. Rūdolfa Brūža vadībā (intervija ar arheologu tiks publicēta nākamajā laikraksta sestdienas numurā).
“Protams, mēs zinājām, ka šeit ir kapsēta jau no 14. gadsimta, un sapratām, ka šis aspekts ir jāņem vērā, atjaunojot baznīcu. Esmu ļoti pateicīgs arheologam Rūdolfam Brūzim par sarunām, kas sniedza priekšstatu par mums ikdienā blakus esošo, bet neredzamo. Tas, ko esmu mācījies un sapratis, ka katrs apbedīšanas notikums ir bijis ar simbolisku nozīmi - cilvēki apbedīti noteiktā veidā, pēc noteiktām tradīcijām ar noteiktām līdzi dotām lietām, kas svarīgas aizgājējam un tradīcijai. Veicot šo arheoloģisko izpēti, mēs pietuvojamies šīm atbildēm par apbedīšanas tradīcijām,” stāsta M. Zeiferts. Piemēram, apbedīšana pie baznīcas sienas norāda uz zināmu mirušā statusu, tāpat kā priekšmeti, kas viņam doti līdzi. Runājot par Tukuma baznīcu, jāatgādina, ka kādreiz mirušie apglābti arī baznīcas iekšpusē, taču 18. gadsimtā, kad Krievijas imperatore Katrīna II izdeva rīkojumu jeb aizliegumu apbedīt baznīcas iekštelpās, mirstīgās atliekas no baznīcas iznestas, bet, kā stāsta M. Zeiferts, ne vienmēr ētiski pieņemamā veidā. Par to liecina arī vēsturnieku atrastie rakstiskie avoti, kas apkopoti arī grāmatā par baznīcas vēsturi. Mirušo kauli vienkārši izsvaidīti vai sakrauti, kur nu kurš.
Mūsdienās mēs neiedomājamies, ka, iespējams, ik dienu staigājot pa pilsētu, zem mūsu kājām ir senā kapsēta. “Mēs redzam skaistus attēlus no 19. gadsimta Tukuma centra, tirgus laukuma, kur vairs nekas neliecina, ka tur kādreiz bijusi kapsēta, - zirgu pajūgi, kungi, dāmas ar skaistiem saulessargiem,” saka M. Zeiferts.
Attēli labi parāda, kā pilsētas ikdienas dzīve un pilsēta pārņem visu dzīves telpu.
Mūžības dimensija
Zeiferts atzīst, ka ne viss bijis pārsteigums, kas atklājies arheoloģiskajos izrakumos, tomēr visas liecības ir unikālas ‒ ikviena detaļa ievieš vēl lielāku skaidrību un kopainu. “Brīdī, kad uzlūko cilvēkus, kuri devušies mūžībā un kuri šeit apglabāti, ir liels emocionāls pārdzīvojums, jo es viņus uztveru kā draudzes locekļus,” saka draudzes mācītājs. “Un lai arī sajūti ciešanas - tā ir gaiša sajūta. Dievs nav mirušo Dievs, bet dzīvo Dievs, jo Dieva priekšā visi ir dzīvi. Tu redzi “mētelīti”, kas ir nolietojies, bet patiesībā ir notikusi iekšēja garīga transformācija. Tu sajūti, ka viņi dod mums atļauju veikt gan šos darbus, gan atjaunot baznīcu, jo baznīca nav tikai ēka vai mūris, bet tā ir vieta, kur draudze pulcējas, lai arī mēs sagatavots mūžībai. Tā ir dziļuma dimensija, kurā ir izdevies ieskatīties un piedzīvot dziļāk to līmeni, kas mums ikdienā nav redzams.”
Tagad plānots veikt apbedījumos atrasto kaulu bioarheoloģisko izpēti, savukārt baznīca iecerējusi pārbedīt aizgājēju pīšļus pie baznīcas. “Viņi paliks tepat pie baznīcas, jo te viņi ir bijuši apglabāti un viņi ir šai draudzei piederīgi. Tā vairs nebūs kapsēta, bet dārzs,” saka M. Zeiferts. Nereti sabiedrībā izskan jautājums, kāpēc mirušie jāizceļ laukā, pat ja tie ir arheoloģiskie izrakumi, uz ko M. Zeiferts no mācītāja skatpunkta atbild: “Pārbedīšana nav nekas unikāls. Daudzās pasaules valstīs pārceltas pat kapsētas, pilsētām paplašinoties. Jādomā arī no cita skatpunkta ‒ ja mēs neko nedarītu, mūsu baznīca ietu bojā, jo bez arheoloģiskās izpētes mēs nevaram veikt remontdarbus. Turklāt mēs, varētu tā teikt, sakārtojam šos apbedījumus. Piekrītu, mums vienmēr ir jāatbild uz jautājumu, kāpēc mēs veicam šo darbu, kāpēc arheologi veic savu darbu. Tas nevar būt pašmērķis. Lielākais mērķis ir kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana, jo tas ir cieši saistīts ar mūsu identitāti, piederību. Mums ir svarīgi nostāties ar abām kājām uz zemes un saprast, kāpēc mēs uz šīs zemes vispār esam. Tukums padomju laikos bija militāra pilsētiņa, pelēka, noslēgta, kur pilsētas vēsture bija izņemta no ikdienas, pazudusi, tagad mēs to ceļam to laukā.”
INTERESANTI FAKTI
BAZNĪCAS TORNIS ‒ AUGSTĀKĀ VIETA PILSĒTĀ
Tukuma evaņģēliski luteriskā Sv. Trīsvienības baznīca dibināta kā draudzes baznīca ar hercoga Gotharda Ketlera 1567. gada 28. februāra lēmumu, tā celta Sv. Markus kapelas vietā un bijusi no koka.
Vai jauno mūra baznīcu patiesi sākta celt 1609. gadā, nav zināms, taču būvdarbi nevedās. Iemesls - vairākkārtēja miestiņa izpostīšana zviedru iebrukuma dēļ. 1624. gada landtāga lēmums noteica, ka Tukumā jābūvē baznīca un tam jāpieved materiāli. Tukuma mūra baznīcas celtniecība iesākta tikai ap 1644. gadu. 1665. gadā baznīcas notārs ziņojis, ka baznīca ir gatava, vienīgi tornis sliktā stāvoklī. Baznīcas būve tika pabeigta mācītāja Matiasa Frīdriha Fērnera (Fährner) amata laikā. 1687. gada 25. jūlija inventāra sarakstā par jauno dievnamu teikts: „Baznīca ir uzmūrēta, tai sarkans jumts, bojāts vētrā, divi zvani [..].” Šo gadu Tukuma evaņģēliski luteriskā draudze kopš tā laika uzskatījusi par sava dievnama dzimšanas gadu.
2001. gadā Tukuma baznīcas tornī uzstādīts atjaunotais pulkstenis ar elektronisko zvanu, bet vakaros vecpilsētas fonā izceļas izgaismotais dievnama tornis.
ŠOVASAR
Tukuma baznīcas tornī iesāka skanēt jaunās pulksteņa melodijas. Noteiktās stundās dievnama tornī skan dažādi baznīcas dziesmu melodiju motīvi. Melodijas aranžējis pianists un novadnieks Vestards Šimkus.
Skaņu ierakstu studijā pavisam kopā ierakstītas 19 dažādas digitālas pulksteņa melodijas. Starp aranžētajām melodijām ir izvēlētas dziesmas atbilstoši dienas un nedēļas ritējumam. Katru trešo stundu skan aptuveni 15‒20 sekunžu melodija. Nakts stundās pulkstenim noteikts klusuma režīms. Izvēlēto dziesmu vidū ir melodijas „Dona nobis pacem”, „Ņem manu sirdi, Žēlotāj”, „Paceliet balsis, slavējiet”, „No saules lēkta”, „Jau mierā visas lietas” u.c. Savukārt dienas vidū skan pazīstamais korālis „Dievs, Kungs ir mūsu stiprā pils”.
ARHEOLOĢISKĀ IZPĒTE
14.‒18. gs. kapsēta aizņēmusi arī daļu no tagadējās Lielās ielas un Brīvības laukuma. Arheoloģiskā izpēte šobrīd turpinās zonā, kur 19. un 20. gs. mijā cieši blakus sakristejai atradies zivju tirdzniecības paviljons.
Arheoloģiskie izrakumi aptvēra 80 kvadrātmetrus lielu teritoriju pie baznīcas ziemeļu un austrumu daļas.
Starp neparastākajiem atradumiem izceļami divi lāču nagu piekariņi, kas 15.‒16. gs. bija kuršu sievietēm raksturīga rotaslieta. Tas vēlreiz apliecina pie Tukuma baznīcas esošā miesta piederību Kurzemes novada kultūrtelpai. Arheoloģiskais materiāls citur Kurzemē liecina, ka lāču piekariņus kā greznumlietu nēsāja kuršu līgavas un sievietes. Šādas rotas atrastas arī Užavas, Jūrkalnes Drēbnieku, Darvdedžu, Engures u.c. kapsētās, kā arī Zemgalē - Dobeles viduslaiku kapsētā.
Jāatzīmē, ka divos 17 un 25 gadus vecu sieviešu apbedījumos atrasti vainagi, kas izgatavoti no dārgā un reti izmantotā sudraba brokāta. Vienam vainagam konstatēts zelta diegu iepinums.
Ļoti rets atradums ir par riņķsaktu pārveidota 15. gs. pakavsakta.
Ziemeļu pusē, starp kontrforsiem un ap sakristeju 30-40 cm dziļumā atklāta bruģa apmale ar ķieģeļu un grīdas flīžu norobežojumu, kas ierīkota 19. gs. pirmās puses veiktajos baznīcas remonta darbos.
Avots: Tukuma baznīca, Dr. hist. R. Brūzis
