Saeimas vairākums pirmdien nobalsoja, ka Varakļānu un Murmastienes pagastiem būs būt Latgalē un tie būs Rēzeknes novadā. Taču vakar pēc Valsts prezidenta Egila Levita piedraudējuma atlaist Saeimu un aicinājuma respektēt Satversmes tiesas lēmumu Saeimas vairākums izlēma, ka Varakļānu novads pašlaik paliks kā atsevišķa pašvaldība Latgales sastāvā.
Izrādās, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), Satversmes tiesa (ST) un Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) ir sēdējušas pie viena galda un, pirms Saeima izlēma par izmaiņām likumos, roku rokā plānojušas, kā un kad rīkot vēlēšanas Madonas un Rēzeknes novadā.
Ar to ST stipri vien ir diskreditējusi pati sevi, jo šāda jauka sadarbība izskatās pēc tā, ka pazūd robežas starp tiesu varu (ST) un izpildvaru (VARAM, valdību). Taču viena no demokrātiskas valsts pamatpazīmēm ir tāda, ka tiesu varai jābūt neatkarīgai no izpildvaras, no likumdevēja un politikas.
Agrāk ST uz Krišjāņa Kariņa (JV) valdības fona izskatījās kā stipra klints vai saulaina saliņa. Kariņa valdība sirgst ar hronisku juceklīgumu, mētāšanos, neloģisku, pretrunīgu lēmumu pieņemšanu. Kovidierobežojumi nemitīgi mainās tā, ka sabiedrība dažbrīd nespēj tiem izsekot. Allaž viss, ko valdība dara, ir novēlots, ja neskaita kampaņošanu par vakcināciju, kas ir stipri par ātru.
Tagad ļaudis skatās uz ST spriedumiem un neko nesaprot - tie arī ir pretrunīgi, jo gadījumos ar vieniem novadiem ST spriež tā, ar citiem atkal citādi - Ikšķile būs Ogrē, bet ar Zvejniekciemu tik saplūdusī Skulte būs Limbažos utt. Kas to lai paredz, pa kādu Augšdaugavu aizplūdīs Ilūkste un vai Ozolnieki ir Jelgava? Vai VARAM diktē Satversmes tiesai, kā tai kurā reizē spriest? Vai ST tiesneši, sēžot kopā ar VARAM amatpersonām, arī ir saplūduši ar valdību un saķēruši kādu nekonsekvences vīrusu?
ST spriedumi par novadiem ir sarežģītā, juridiskā valodā, bet nebūtu slikti pastāstīt arī cilvēku valodā, kas īsti ir par lietu? ST vadās no visādiem reformas mērķu kritērijiem, no tā, vai ir novadā valsts vai reģionālas nozīmes attīstības centri. ST spriedumi atsaucas uz Satversmes 1. un 101. pantu. Bet ir Satversmē 3. pants, kurā skaidri un gaiši ir pateikts, no kā sastāv Latvijas valsts - tā ir Vidzeme, Zemgale, Kurzeme un Latgale. Varakļāni nekādā veidā nav Vidzeme un Madonas novads. Ja ST vadās no citiem Satversmes pantiem, bet 3. pantu pat neapskata, tad rodas iespaids, ka kaut kas nav īsti kārtībā.
Savukārt CVK vajadzēja līdz oficiālam ST spriedumam sēdēt maliņā un gaidīt. Kas tai lika bāzties iekšā par izpalīdzi? CVK darbs ir rātni pildīt savu uzdevumu - organizēt vēlēšanas, nevis piedalīties politikas veidošanā. CVK nav jāzina, kas notiek ST tiesnešu un politiķu galvās, tai vajadzēja visu sagatavot uz 5. jūnija vēlēšanām, kā to nosaka spēkā esošais likums. Un šajā likumā Varakļāni un Murmastiene bija Rēzeknes novadā. Tikai tajā gadījumā, ja notiktu likuma izmaiņas, attiecīgi būtu jārīkojas arī CVK - tad Madonā un Rēzeknē vēlēšanas nevarētu rīkot un būtu jāskatās, kādi likumi un likumu grozījumi ir stājušies spēkā. CVK nav jāuzņemas vaina par netaisnību, kas ar to tiek nodarīta iedzīvotājiem un viņu ievēlētajai domei, kurai būs jāstrādā īsāks laiks nekā citām pašvaldībām. Lai ar kādiem juridiskiem kalambūriem VARAM aizsegs šo faktu, cenšoties piešķirt tam leģitimitāti, faktu fakts tomēr paliek tas, ka tā nav taisnīgi. Turklāt Rēzeknes novads nav Rīga, kur dome nespēja vairs strādāt - šajās pašvaldībās bez vainas vainīgie tiek sodīti ar pagaidu administratoriem, kurus neviens nav ievēlējis un kuri darbosies pa novadu ķešu, līdz tiks ievēlētas jaunās domes.
Pēc tam, kad Saeimas vairākums bija nobalsojis par Latgales deputātu priekšlikumu iekļaut Varakļānus Rēzeknes novadā, izcēlās pamatīgs konstitucionāls ķīselis. Kā tad tā - vai Saeima var nepildīt ST spriedumus? Saeimai gan ir likumdevēja vara, taču ST spriedums būtu jāpilda. Citādi ST pārvēršas par konsultanti, kuras spriedumus var pildīt un var nepildīt.
Tomēr konstitucionālā krīze nav tikai jautājumā par Saeimas atteikšanos tikai vienu diennakti pildīt ST spriedumu. Konstitucionālo krīzi pastiprina ST nevēlēšanās respektēt Satversmes 3. pantu un ST īstenotais dubultais standarts pret dažādu novadu iesniegumiem par administratīvi teritoriālo reformu. Savukārt Valsts prezidents, vēršot sava skata bardzību tikai pret Saeimu, ignorē to, ka pašlaik tieši esošais ST sastāvs ar savu nekonsekvenci un voluntārismu grauj tiesu varas autoritāti, veicinot neuzticību visiem valsts varas atzariem.
