“Policijas akadēmijas likvidēšana bija liela kļūda,” pauž Valsts prezidents Egils Levits un Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājs Juris Rancāns (Jaunā konservatīvā partija, JKP). Un neba nu viņi vien to ir teikuši. To pašu ir teikuši daudzi jau kopš 2010. gada, kad Policijas akadēmiju likvidēja.
Ļoti slikti, ka likvidēja, bet tajā brīdī bija baiss naudas trūkums valsts budžetā, un tāds politisks lēmums tika pieņemts. Līdztekus objektīvajai bēdīgajai finanšu situācijai bija arī subjektīvi apstākļi, ka virknei politisku subjektu nepatika virkne Policijas akadēmijas vadības subjektu. Tāds bēdīgs stāsts.
Jo policijas mācību iestādes likvidēšana ir nodarījusi gauži tam, ko saucam par izmeklēšanas kvalitāti - diemžēl kaut kādu apstākļu dēļ nav īstenojies tas, par ko runāja 2010. gada valdība. Tolaik tika spriests, ka viss būs kārtībā, ka topošie policisti iegūs lielisku izglītību citās augstskolās, kur viņiem būs attiecīgas izcilas un speciālas programmas tieši policijas darbam.
Taču kaut kas ir nogājis greizi - augstskolas juridiskā izglītība ir nepietiekama, lai absolvents uzreiz būtu apbruņots ar dziļām zināšanām kriminālistikā, tiesu medicīnā un citās policejiskās jomās.
Policijas izmeklētājam nākas to apgūt, kad jau ar šīm lietām saskaras praksē. Viens apgūst, cits tā arī nekad neapgūst un strādā pavirši, jo, ja tā var izteikties, “apakšā nav akadēmisko zināšanu fundamenta”.
Bet kas tad tagad tāds atgadījies, ka par Policijas akadēmijas atjaunošanu sācis runāt pats Nācijas Līderis?
Ir tāds neapšaubāmi nepatīkams gadījums, ka gaišā diennakts laikā Rīgā, Purvciemā ir nošauts futbola aģents Romāns Bezzubovs.
Uz karstām pēdām noziedzniekus neizdevās notvert un bija bažas, ka bandīti jau ir kaut kur tālēs zilajās aiz Zilupes. Sliktās attiecības ar kaimiņvalsti ir kaitējušas arī tiesībsargājošo iestāžu pārrobežu sadarbībai. Jādomā, ka latviešu policistiem ir pašvaki ar aģentūru krievvalodīgajā un tuvo kaimiņvalstu kriminālajā vidē, no kurienes varbūt varētu kaut kādu informāciju izķeksēt. Diezgan stulba situācija, bet tā tas ir veidojies ne jau viena gada laikā - jau kopš neatkarības atgūšanas policijā ir bijušas neskaitāmas kampaņveidīgas kadru tīrīšanas, rotācijas un reformas, kas kopā ar netīro ūdeni ir lējušas no vannas ārā arī bērnus - izmeklēšanas darba profesionāļus.
Var šausmināties, ka deviņdesmitie nāk atpakaļ. Advokātu cunfte vien pēdējos gados ir cietusi virkni zaudējumu tieši no slepkavībām - Mārtiņš Bunkus, Pāvels Rebenoks, Uldis Bērziņš. Pazudušais Ainārs Platacis laikam tā arī nekad netiks atrasts, jo tā jau ir sena lieta - 2010. gads. Bērziņa slepkavībā vainīgie ir atklāti, taču par Bunkus un Rebenoka slepkavībām vismaz pagaidām nekas jauns nav dzirdēts. Purvciema noziegums rīvē kantes iekšlietu ministra Sanda Ģirģena godam (KPV LV), un uz šī vadža varētu sakarināt arī visus iepriekšējos beigtos suņus, ieskaitot tās skaļās slepkavības, kas notika tad, kad viņš vēl nebija ministrs. Taču šajā reizē tā īsti laikam vēl nesanāks, jo var gadīties, ka šī lieta tiks atklāta. Policija ir cītīgi strādājusi un šoreiz, iespējams, būs arī rezultāts. Valsts policijas izmeklētajā kriminālprocesā nopratināti 46 liecinieki, kā arī aptaujātas vairāk nekā 200 personas, veikta 21 kratīšana vairākās Latvijas adresēs un objektos, vairākiem objektiem ir nozīmētas 19 kompleksas ekspertīzes, kā arī iegūts ļoti liels apjoms videoierakstu, tajā skaitā arī no videoreģistratoriem, kuri tiek rūpīgi pārbaudīti un analizēti.
Saistībā ar notikušo noziedzīgo nodarījumu ir aizturētas un apcietinātas vairākas personas, tomēr policija uzsver, ka turpinās darbs, lai noskaidrotu visas iespējamās personas, kas iesaistītas minētā nozieguma pastrādāšanā.
Kriminālprocesa izmeklēšanas laikā Valsts policija sadarbojas un veic informācijas apmaiņu ar Krievijas un Baltkrievijas tiesībsargājošām iestādēm, kā arī Eiropolu. Tātad, lai arī sadarbība ar krieviem un balkrieviem ir vājināta un plicināta, nav arī tā, ka tās vairs nebūtu nemaz. Jau uzreiz pēc slepkavības tika pieļauts, ka slepkavības izpildītāji varētu būt iebraukuši Latvijā no ārvalstīm.
Slepkavības mēdz notikt arī viscivilizētākajās un labklājīgākajās Norvēģijās un Zviedrijās, un ne vienmēr tās izdodas atklāt. Lai cik tas būtu baisi, šī diemžēl nav bijusi pirmā un nebūs arī pēdējā slepkavība. Tās nevar novērst, bet var gribēt, lai tās tiktu atklātas. Šī Purvciema lieta ir cerīga - iespējams, ka slepkavas un pasūtītāji, ja tādi ir bijuši, sēdēs uz apsūdzēto sola.
Ko vispār vajadzētu tautai, valstij, kādam vajadzētu būt mērķim?
Mērķim vajadzētu būt, lai noziegumi tiek atklāti un lai policijas izmeklētāji strādā profesionāli, ne tikai zinot, kurš ir noziedznieks, bet aiznesot uz tiesu pārliecinošus pierādījumus. Lai pierādījumus savāktu, policistam jābūt apveltītam ar zināšanām un nepieciešamo tehnisko aprīkojumu, kuru viņš prot izmantot. Būtu ideāli, ja izmeklētājs būtu bagāts ar akadēmiskām juridiskām un policijas darbam nepieciešamām zinībām, un šīs zināšanas viņam būtu devusi augstskola. Būtībā nav lielas nozīmes, vai izglītības iestādes nosaukums ir Policijas akadēmija vai Latvijas Universitātes Policijas fakultāte. Abos gadījumos būtu jauki, ja būtu vieta, kur policijas darbinieki var iegūt augstāko izglītību savā “žanrā”. Taču jau ar Policijas akadēmijas absolventiem, kad tā vēl darbojās, bija tā, ka viņi ar ne visai lielu entuziasmu devās strādāt uz policiju. Ne viens vien ir vēlāk kļuvis par zvērinātu advokātu, tiesnesi, prokuroru. Arī strādāt par juristu kādā firmā ir daudz ienesīgāk nekā sēdēt noplukušā policijas nodaļā un raudot skatīties uz kubikmetriem papīru aktu vākos, kur iekšā bildes no neatšķetinātu noziegumu vietām. Un saņemt par bīstamo un nepatīkamo darbu sīknaudu, ar kuru nepietiek, lai pabarotu bērnus. Vienīgais gandarījums policistam par viņa darbu ir jušana, ka viņš dara sabiedrībai svarīgu darbu, kas ir romantisks kā Šerlokam Holmsam. Bet nav sajūtas, ka valsts šo darbu novērtē.
Augstskolu beidzējiem nevar piespiest strādāt policijā, viņus policijā var tikai ar kaut ko ievilināt. Šis kaut kas varētu būt alga. Ja arī turpmāk policijas darbs netiks normāli apmaksāts, neizbēgami uz turieni ies strādāt gandrīz tikai tie, kas nespēj būt advokāti. Jo naudai ir nozīme. Diemžēl ir. Labi, ka Valsts prezidents Egils Levits to savā veidā redz un teic, ka “viena no galvenajām prioritātēm budžeta veidošanā būtu saprātīgas investīcijas nacionālās iekšējās drošības sistēmā”.
Tomēr Policijas akadēmijas atjaunošana viena pati nav panaceja. Ja ar Policijas akadēmiju varētu likvidēt noziedzību, visās zemēs būtu saceltas policijas akadēmijas uz katriem desmit hektāriem vismaz pa vienai. Var sagrūst jaunas mācību iestādes būves betonā vai veco ēku atjaunošanā simtiem miljonu eiro, bet, ja policistiem nebūs pieklājīgu algu, uz turieni jaunatne neies studēt.
Nav svarīgi, kā šo mācību iestādi nosauc, vai tā būs atsevišķa vai kādas jau esošas augstskolas ietvaros. Svarīgs ir saturs. Un svarīgi ir cilvēki, kas ar šo lietu nodarbosies un šajā Policijas akadēmijā strādās.
Bet te ir vislielākās bažas, ka ar skaistiem lozungiem un neapšaubāmu Policijas akadēmijas nepieciešamību Latvija var “ieberzties” līdzīgi kā ar “zaļās enerģētikas” lozungu un reālajām OIK blēdībām.
Ir liela problēma, ka ar Policijas akadēmijas atjaunošanas lietām var sākt darboties politikāņi, kurus vajadzētu turēt no tā vismaz piecu kilometru attālumā. Par Ģirģenu to nevar teikt, bet ir tāda partija JKP, kas to vien dara, kā, sludinot savu “bezkompromisu tiesiskumu”, mērķtiecīgi grauj valsts konstitucionālos pamatus, nodarbojas ar tiesisko nihilismu, spļaujot virsū vispārpieņemtām, demokrātiskās valstīs starptautiski akceptētām tiesiskuma normām un vērtībām - tiesu varas neatkarībai, nevainības prezumpcijai, pierādījumu nepieciešamībai. Ir pat tik drūmi, ka Jāņa Bordāna (JKP) vadītā Tieslietu ministrija ir izdomājusi, ka var nepildīt Satversmes tiesas spriedumu un ar Ministru kabineta noteikumiem atcelt likumu, bet tagad tiek taisīti steidzami likuma grozījumi, lai tik un tā izvairītos no Satversmes tiesas sprieduma izpildes (lieta “Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.4 panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam”).
Tālāk jau vairs nav, kur iet. JKP ir dziļi pie vienas vietas šīs valsts likumi un Satversme. Tādiem politikāņiem kā Bordāns, Juris Jurašs un citiem JKP kadriem šķiet, ka nav svarīgi, kam ir juridiska taisnība, bet svarīgi, kam ir politiskā vara. Bēdīgi, ka viņiem ne tikai tā šķiet, bet viņi savus plānus īsteno, jo pārējā koalīcija vēl nav laikam sapratusi, kurp tas ved.
Ja Policijas akadēmijas atjaunošanā iniciatīvu iegūs Bordāns un izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska, tad tā būs valstij ļoti dārgi izmaksājoša un vienlaikus kaitīga mācību iestāde, kur jaunos policistus mācīs, kā uzspļaut likumam. Tad labāk nemaz nevajag!
