Guntis Bojārs uz tepiķa par kovidokrātijai neērtu raidījumu

© https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/215377/aizliegtais-panemiens-operacija-imunitate-pret-covid-19

Vai jums arī nav bijis tā, ka, skatoties sliktu amatierteātra izrādi vai šķību dziedāšanu koncertā, sajūtat tādu kā kaunu, kā žēlumu aktieru un dziedātāju vietā? Kaut kas uz to pusi varēja būt, skatoties, kā raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” veselības ministrs Daniels Pavļuts (AP) ar bargu seju brauc virsū raidījuma vadītājam Guntim Bojāram.

Varēja redzēt, ka arī Bojārs ērti nejūtas, jo situācija ir mulsinoša - žurnālists parasti ir tas, kurš uzdod jautājumus, un ir, ja tā var izteikties, “mednieks”, taču šajā gadījumā Bojārs bija peramā lomā. Augstais amatvīrs raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” operācija “Garais Covid-19”, vērtējot iepriekšējo raidījumu “Aizliegtais paņēmiens” operācija “Imunitāte pret Covid-19”, bija dikti saskaities un izteica lielu “fui”.

Esot labi, ja mediji skar sabiedrībai svarīgas tēmas un tās skaidro, bet šajā gadījumā efekts esot tāds, ka vienas sabiedrības daļas bažas par vakcīnu efektivitāti ir tikai pieaugušas. Un misēklis bijis tajā, ka pētnieciskā žurnālistika un zinātniskā pētniecība galīgi nav viens un tas pats. Raidījuma pseidozinātniskie eksperimenti, liekot uzsvaru uz antivielu veidošanos pēc vakcinācijas vai kovida izslimošanas, bijuši galīgi nepareizi un veicinot skepsi par vakcinēšanos. Bet zinātnieki un pētnieki pierādījuši, ka antivielas pašas par sevi vien ņemtas neliecina, ka vakcīnas būtu vai nebūtu efektīvas. “Ļoti šaubos, Bojāra kungs, ka jūsu kvalifikācija ir pietiekama, lai par to spriestu,” sacīja Pavļuts.

Jezga patiešām ir sacēlusies liela. Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) pārbauda, vai Sabiedrisko mediju raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” operācija «Imunitāte pret Covid-19», kas tika parādīts 29. martā, nav pārkāpts likums. Pats raidījuma vadītājs Guntis Bojārs vērsies Mediju ētikas padomē ar lūgumu vērtēt, ko izdarījis nepareizi. Arī Latvijas Televīzijas vadība vērtē raidījumu. Bet Veselības ministrija, Valsts zāļu aģentūra un Imunizācijas valsts padome vērsusies Latvijas Televīzijā ar prasību atsaukt raidījumu, uzskatot, ka tajā atspoguļota maldinoša informācija. Tāpēc, kamēr raidījums vēl nav izdzēsts, tiem, kas to vēl nav redzējuši, ar steigu tas jāpaskatās internetā šeit.

Ļoti šaubos, vai arī Daniela Pavļuta kvalifikācija ir pietiekama, lai kaut ko varētu spriest zinātnieku, imunologu un citādu mediķu vietā, jo, cik zināms, viņš ir beidzis Latvijas Mūzikas akadēmiju un ir pianists. Vēl viņš ir mācījies ārzemēs un ieguvis maģistra grādu sabiedrības vadībā ar specializāciju līderībā. Tas ir jauki. Taču par medicīnu arī Pavļutam zināšanu nav vairāk kā Bojāram. Pavļuts kaut kā diezgan dīvaini tomēr izprot mediju darbu. Žurnālistam jau nemaz nevajag būt ekspertam konkrētā zinātnē. Žurnālistam jābūt ziņkārīgam - jāuzdod jautājumi, kas interesē sabiedrību. Vienu daļu sabiedrības interesē skaidrojums, kāda nozīme ir antivielām organismā, tāpēc tas ir diezgan aktuāli. Raidījums vispusīgi atspoguļoja šo problēmu - gan lūdza atklāt, kādi ir antivielu rādījumi daudziem slimojušajiem un vakcinētajiem, gan deva iespēju izteikties medicīnas ekspertiem par šo tēmu. Bija redzama arī neliela nevienprātība dažās niansēs starp ekspertiem. Viena no mediķēm pat divas reizes uzsvēra tieši to, par ko “cepas” Pavļuts - ka antivielas vienas pašas vēl nav viss, pēc kā var spriest par organisma pretošanās spējām infekcijai. Ka nozīme ir šūnu imunitātei un vēl citiem faktoriem. Kādā vēl vieglākā vieglajā valodā vajadzētu runāt raidījumam? Cik reižu vajag, lai izskaidrotu, ka antivielas vēl nav viss? Un te jāsāk arī bažīties, vai Pavļutam nav prātā kāda ļaužu nelaišana brīvībā, pat ja viņiem analīzes uzrāda daudz antivielu? Ja jau antivielām tik maza nozīme...

Vienīgā vieta, kur Bojāram varbūt var piekasīties, ja ļoti gribas piekasīties, ir pašas raidījuma beigas, kurās viņš tā kā savelk kopā rezumējumu un pasaka, ka nav izpētīta vakcīnu efektivitāte vecuma grupai 65+. Nu to varbūt nevajadzēja tā formulēt, lai gan izpētīta šī efektivitāte šai vecuma grupai tiešām laikam nav. Daudz kas vēl nav izpētīts, daudz kas vēl nav skaidrs. Bet par to jau arī bija raidījums.

Nu, ja vēl tā ļoti, ļoti gribas kaut ko sliktu pateikt, varbūt īsti nav iederīgas tās rubrikas “Kā ir patiesībā?”. Tas tā kā velk uz patiesības pateikšanu pēdējā instancē, kas šajā gadījumā varbūt nebija īsti vietā un kontrastēja ar saturu, kur līdz saprašanai, kā ir patiesībā, vēl tālu. Bet tāds ir raidījuma stils un formāts, tā ir žurnālistu radoša izpausmes brīvība.

Diezin vai tur būtu jābāžas iekšā Veselības ministrijai, Imunizācijas valsts padomei, NEPLP, LTV vadībai un allaž šādos gadījumos klāt esošajai mediju ekspertei, profesorei Andai Rožukalnei. Lai vai kā, raidījums bija interesants (tiem, kurus tas interesē), nekādus melus tur nevarēja saskatīt. Raidījums bija objektīvs. Tas, ka ir kādi indivīdi, kuriem galvā ir migla un kuri tur spēja saklausīt, ka nevajag iet vakcinēties, pret to nav nekādu zāļu. Raidījums nebija par to, ka nevajag iet vakcinēties. Problēma te ir mazliet cita. Pavļutam, viņa partijai, valdībai, ministrijai, ierēdņiem nav vajadzīgi tādi raidījumi, kas veicina domāšanu, liek analizēt kādus pretrunīgus faktus pašam. Ir vajadzīgi tikai propagandas klipi visvieglākajā valodā, vakcinācijas avīze, bukleti, multiplikācijas filmas senioriem, kur ir tikai viens vēstījums: “Vakcinācija ir laba, lieliska, brīnišķīga.” Valdošais establišments iztēlojas savu tautu un elektorātu kā absolūti stulbu masu, kurai ar karotīti mutē jāielej vienīgā pareizā koviddomāšana.

Bet te piepeši Bojārs televīzijas ekrānā sāk kaut atgādināt, ka vakcinēšanās ar “AstraZeneca” bija Eiropā apturēta un arī Latvija bija apturējusi. Tādas šausmas! Orvela romāna Patiesības ministrijā strādājošie šādu faktu jau sen būtu dzēsuši no pagātnes, bet Latvijā, par laimi, vēl nav iestājies 1984. gads un cenzūra pagaidām tādu līmeni nav sasniegusi.

“Aizliegtais paņēmiens” valdošajai varai patīk tikai tad, kad tas glauda pa spalvai.

Šis pats raidījums citkārt mēdz būt arī ne visai korekts, taču, ja tas brūk virsū kādam citam, tad viss ir kārtībā. Taču te ir tā sagadījies, ka tas ir bijis neērts pašai augstākajai kovidokrātijai. Nu tad tagad Bojāru sauc uz tepiķa pēc pilnas programmas. Ja viņš ar asarām acīs nepietiekami žēlīgi prasīs piedošanu, nenosolīsies nekad vairs tā nedarīt, tā vien skaties, ka televīzijā nesākas kāda jauna optimizācija.

Komentāri

Lai cik ierobežota arī nebūtu Latvijas Bankas (LB) ietekme uz eirozonas monetāro politiku, LB prezidentam joprojām ir nozīmīga loma mūsu valsts ekonomiskajā, finansiālajā un banku sistēmas attīstībā. Tāpēc mūsu politiķu izvēlei – kuram uzticēt šo svarīgo amatu pēc tam, kad šā gada 21. decembrī beigsies pilnvaru termiņš esošajam LB prezidentam Mārtiņam Kazākam – jāpieiet ar pilnu nopietnību.

Svarīgākais