Tieslietu padomes priekšsēdētājs, Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs ir rosinājis šodien, 29. janvārī Tieslietu padomes sēdē apspriest tieslietu ministra Jāņa Bordāna (Jaunā konservatīvā partija, JKP) pausto viedokli par spriedumu bijušā VAS “Latvijas dzelzceļš” (LDz) valdes priekšsēdētāja Uģa Magoņa un Igaunijas uzņēmēja Oļega Osinovska lietā.
Neatkarīgā jau rakstīja, ka Vidzemes rajona tiesa 21. janvārī Limbažos attaisnoja Magoni un Osinovski apsūdzībā par kukuļošanu. Bordāns nākamajā dienā pauda sašutumu par šādu spriedumu un apšaubīja tiesneša Kārļa Jansona profesionalitāti. Viņš izteicās, ka vēlāk lemšot, vai Jansona darba kvalitātes izvērtēšana būs jānodod Tiesnešu disciplinārkolēģijai.
Tagad ir pienācis brīdis sašust Tieslietu padomei, un nevis par tiesas spriedumu, bet par Bordāna izteikumiem. Kāpēc Tieslietu padomei vajadzētu pievērst uzmanību Bordāna izteikumiem un kas tajos interesants?
Ir tā, ka nevainīguma prezumpcija ir demokrātiskas valsts pamatprincips un viena no personas pamattiesībām, kas nostiprināta vairākos starptautiskos tiesību aktos, kā arī ir fundamentāls kriminālprocesa princips un vispārīgs Eiropas Savienības (ES) tiesību princips.
1948. gada 10. decembra Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 11. pants 3. nosaka, ka katram cilvēkam, kam inkriminēts kriminālnoziegums, ir tiesības tikt uzskatītam par nevainīgu, kamēr viņa vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu atklātā tiesas procesā, kurā viņam tiek nodrošinātas visas iespējas uz aizstāvību.
1950. gada 4. novembra Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta otrajā punktā ir noteikts, ka ikviens, kas tiek apsūdzēts noziegumā, tiek uzskatīts par nevainīgu, kamēr viņa vaina netiek pierādīta saskaņā ar likumu.
Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva (ES) 2016/343 nosaka to personu pamattiesības, kuras ir aizdomās turētie vai apsūdzētie kriminālprocesā. ES pieprasa, lai valstis ievēro principu, ka viņi ir nevainīgi, kamēr nav pierādīta vaina. ES valstīm jāveic pasākumi, lai publisko iestāžu publiskos paziņojumos un tiesu nolēmumos, ar kuriem netiek noteikts personas vainīgums, attiecīgā persona netiek minēta kā vainīga. Proti, ar šo direktīvu ir aizliegts tādām personām kā Bordāns izteikt nepārprotamus mājienus, ka tiesnesis Jansons spriedis nepareizi, no kā izriet, ka Magoni un Osinovski vajadzēja notiesāt.
Ir vēl virkne starptautisku un Eiropas dokumentu, no kuriem izriet, ka nevienu nedrīkst notiesāt, iekams vaina nav tiesiski pierādīta.
Šie pamatprincipi attiecas arī uz Latviju. Latvijas tiesību sistēmā nevainīguma prezumpcija nostiprināta divējādi - Latvijas Republikas Satversmes 92. pantā kā viena no cilvēka pamattiesībām un Kriminālprocesa likuma 19. pantā kā kriminālprocesa pamatprincips - personu nevar atzīt par vainīgu, kamēr tās vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu - tas nozīmē, ka nevienu personu nav atļauts notiesāt uz pieņēmuma pamata, ka viņa ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.
Ar saviem izteikumiem Bordāns ir nošāvis uzreiz divus zaķus - aizskāris ne tikai tādu pamatprincipu kā nevainīguma prezumpcija, bet arī nepamatoti iejaucies neatkarīgās tiesu varas kompetencē un mēģinājis to ietekmēt.
Ir, piemēram, dokuments “Apvienoto Nāciju Tiesu varas neatkarības pamatprincipi”, kas pieņemts ANO Ģenerālajā asamblejā 1985. gada 13. decembrī kā rezolūcija nr. 40/14.
Tur sacīts, ka tiesu varas neatkarība jāievēro un jārespektē visām valdības un citām institūcijām. Tiesu varas pārstāvjiem jāizspriež tiem nodotās lietas objektīvi, bez ierobežojumiem, blakus ietekmes, iespaidošanas (spiediena), draudiem vai iejaukšanās, tiešas vai netiešas, ko veikusi kāda no pusēm vai kas radusies kāda iemesla rezultātā, balstoties uz dotajiem faktiem un saskaņā ar likumdošanu.
Nav pieļaujama nepamatota vai neattaisnojama iejaukšanās tiesas procesa gaitā.
Jau kopš 1992. gada ir spēkā likums “Par tiesu varu”, kurā jau paša pirmā panta pirmā daļa pauž, ka Latvijas Republikā līdzās likumdošanas un izpildu varai pastāv neatkarīga tiesu vara.
Arī Satversmes VI nodaļas 83. pantā sacīts, ka tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti.
Būtībā Tieslietu padomes apskatāmajam jautājumam nevajadzētu būt konkrētajai Magoņa un Osinovska lietai un no tās vajadzētu abstrahēties. Nav nozīmes, kāda būs tās tālākā gaita un kāds būs spriedums. Taču ir nodarīts milzu ļaunums tādā ziņā, ka Bordāna draudi Jansonam un viedoklis par to, kādam vajadzēja būt spriedumam, ir radījuši stindzinošo efektu - tas tiesnesis, kurš skatīs lietu augstākā instancē, Bordāna izteikumus noteikti zinās un varbūt baidīsies, varbūt nebaidīsies iet viņa politiskajām iegribām pret spalvu. Ar to ir mazinātas apsūdzēto cerības un tiesības uz taisnīgu tiesu. Lai kāds būs lietas galīgais iznākums, jau pašlaik Bordāns ir devis pamatu viņiem vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kur gandrīz vai, bez šaubām, viņi prāvu vinnēs. Līdzīgi precedenti, kad Latvijas amatpersonas nepadomā, ko pasaka, un apsūdzētais pēc tam panāk gandarījumu un kompensāciju, jau ir bijuši. Ja Magonis un Osinovskis izvēlēsies savā aizstāvības taktikā iekļaut sūdzību ECT, šis ar lielu varbūtību atkal būs gadījums, kad Latvijai būs jāmaksā. Bet ne jau Bordāns no savas kabatas maksās.
Tomēr ir jāpasaka arī mazliet par pašu lietu. Nedz prokuratūras aicinātie liecinieki, nedz kādi dokumenti, nedz arī KNAB izmeklētāju noklausītās sarunas prāvas gaitā neapstiprināja apsūdzības apgalvojumu, ka Osinovskis Magonim devis kukuli par to, lai viņš panāk uzvaru lokomotīvju iepirkuma konkursā. Gluži otrādi - liecības un noklausītās sarunas neapstiprina apsūdzību, bet apgāž to. Savukārt milzīgās kaudzes dokumentu lielākajā to masā uz lietu attiecas tikai tādā veidā, ka tur aprakstītas dažādas procedūras, kā tiek veikti iepirkumi. Un no šiem dokumentiem izriet, ka Magonis nekādā veidā nav varējis ietekmēt konkursu.
Prāvas gaitā atklājās arī, par ko Osinovskis maksājis Magonim pusmiljonu eiro. Tas bijis privāts darījums, kurā Igaunijas uzņēmējs licis cerības uz Magoni, ka viņš spēs izmantot savus ģimeniskos un draudzīgos sakarus ar atbildīgām amatpersonām Krievijā, lai tiktu atjaunots līgums starp “Krievijas dzelzceļu” un Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcu. Tā kā Magonis nav likumīgs rūpnīcas pārstāvis un ir tikai lobētājs, par kukuli te nevar būt runas. Varētu aizdomāties tik tālu, ka varbūt Magonis daļu no Osinovska dotās naudas gribēja dot kā kukuli toreizējam “Krievijas dzelzceļa” prezidentam Vladimiram Jakuņinam. Taču tas jau nav noticis un nav pierādīts, un vēl ir tā, ka Jakuņins tolaik bija tik bagāts un ietekmīgs, ka neietu smērēties ar kaut kādu 500 000 eiro sīknaudu - Jakuņins tolaik bija viens no vistuvākajiem pretendentiem uz Krievijas prezidenta amatu, ja ar Vladimiru Putinu kas notiktu. Jakuņinam mājās esot “šubohraņiļišče” jeb kažoku noliktava, savulaik ziņoja prese. Nu maz ticams, ka šāds ērglis ietu ēst mušas un darītu kaut ko pretēji savas valsts politiskajiem uzstādījumiem. Lai vai kā, te runa ir par nenotikušiem notikumiem. Starp citu, aizstāvība pat prasīja, lai tiek nopratināts Jakuņins, kas gan tika noraidīts.
Vēl ir tā, ka apsūdzība uz tiesu nav varējusi atnest oriģinālus noklausīto sarunu ierakstus, kas neļauj pārliecināties, vai tie nav montēti. Izrādās, ka pati slavenākā saruna, kurā Magonis un Osinovskis mazliet pieskaras lokomotīvju iepirkuma tēmai, ir notikusi jau labu laiku pēc tam, kad konkurss jau noslēdzies un parakstīts līgums. Magonis pat Osinovskim stāsta, ka, nē, nevar konkursu uztaisīt tā, lai tas atbilst vienam pretendentam, taču prokuratūra apgalvo, ka tieši tur izteikts kukuļa piedāvājums.
Prāvas gaitā netika pierādīta Magoņa un Osinovska vaina, toties atklājās gluži atbaidoša KNAB izmeklēšanas paviršība, darbību neatbilstība procesuālajām normām, ko, protams, aizstāvība uzmanīgi fiksēja un izmantoja. Tāpēc jau tiesā ir sacensības princips. Šie paši pārkāpumi vilksies līdzi arī uz augstāku instanci, un grūti iedomāties, kā tam tiesnesim, kurš spriedīs, roka paņems pildspalvu, lai rakstītu notiesājošu spriedumu.
KNAB darbībās redzama pierādījumu makšķerēšana un fabricēšana, iespējams, arī nesankcionēta iekļūšana īpašumā. Te varētu citēt Juri Jurašu (JKP) no TV24 džingl, ka kādam par to visu vajadzēs atbildēt. Bet nu, nē, tomēr laikam jau nevajadzēs atbildēt, šķiet, KNAB patvaļa diemžēl tā arī paliks nekad nesodīta.
Šodien Jurašs un arī Bordāns būs klāt Tieslietu padomes sēdē, jo arī viņi ir tās pastāvīgie locekļi. Cerams, ka kompetentie, godājamie tiesneši un citas atbildīgās amatpersonas spēs aizbāzt viņiem muti, saglabās veselo saprātu un aizstāvēs pašus tiesiskuma pamatu pamatus. Iespējams, šodien ir vēsturiska likteņdiena, kurā atklāsies, vai vēl ir saglabājies klasiskais tiesiskums un tiesu varas neatkarība vai arī jau uzvarējis JKP “bezkompromisu tiesiskums”, kur tiesa ir partijas kalpone, kas danco pēc Bordāna un Juraša kaprīžu stabules. Tieslietu ministrs kā jurists nevar nebūt lietas kursā par elementārākajām tiesiskuma pamatpatiesībām, taču ir izvēlējies būt politikānis, kurš iztop pūļa brēkšanai pēc bargiem sodiem miljonāriem. Tieslietu padomei jāparāda stingrs mugurkauls un jānovērtē tieslietu ministra izteikumi visbargākajā veidā. Viņš ir gājis pārāk tālu un kāpis pāri visam, ko vien var pārkāpt, tā diskreditējot pats sevi, valdību un valsti.
