„Negribas lielīties... Tā ir viena no komunikācijas kļūdām. Mēs tā kā timurieši – pa nakti izdarījām... nu, tie, kas tajos okupācijas laikos dzīvoja, zina, tur tāds... pa nakti jaunieši dara labas lietas, bet tā, lai no rīta neviens neuzzinātu,” „konservatīvo” pagaidāmlīderis Jānis Bordāns, skaidrodams savas politkopas neveiksmi Saeimas iekarošanā, filigrāni savij kopā padomju laika grāmatas varoni – Timuru – ar savu nedziestoši spožo personību.
Sabiedriskā medija raidījums „Krustpunktā” (LR1) pirmdien atklāja nu jau faktiski bijušā tieslietu ministra nezināmu šķautni - pieticību, kas robežojas - es pat teiktu - ar paškritisku kautrību. Raidījumā viņš atzina, ka zaudējums vēlēšanās bijis tāpēc, ka „neesam pratuši komunicēt, izstāstīt, ko darām”. Kā mēdz teikt: sakautrējās paši no savas pieticības.
Bet tiešām bija daudz ko stāstīt tautai. Gan par 40 miljoniem eiro, ko izņēma no mūsu - nodokļu maksātāju - kabatām un atdeva kaut kādiem no PSRS iebraukušiem afēristiem, gan par atbalstu viendzimuma laulībām, gan par Latvijas nosūdzēšanu ārvalstu vēstniecībām un ASV Finanšu ministrijai. Un kur tad vēl okupācijas staba nojaukšana, ko, izrādās, ierosināja un paveica tieši „konservatīvie”!
Bordānam simtprocentīga taisnība: ar komunikācijas prasmēm šai politkopai, sevišķi pašam vadonim - bija pašvaki. Šā gada aprīlī tiesiskuma sargs Bordāns, uzstādamies sabiedriskajā medijā, izteicās: „Līdz karam cilvēkiem, kas pretdarbojās Latvijas valstij, viņi tik viegli manipulē... Nu, piemēram, tāds, tā saucamais medijs, NRA... ar trīs burtiem, ja... Faktiski jau viņi strādā tādā pašā, manā uztverē, mans subjektīvais vērtējums, viņi strādā tādā pašā režīmā kā Krievijas, kā propagandas kanāli, jo viņi uzbrūk tieši tiem pašiem cilvēkiem, kuri ir neērti Krievijai.”
Kā jau pieklājas - aizrakstīju vēstuli uz Tieslietu ministriju. Gribējās pakomunicēt. Jautājums bija viens un konkrēts: kuri ir tie „Krievijai neērtie cilvēki”, kuriem mēs uzbrūkam? Vēstule tika nosūtīta aprīļa beigās. Bordāna preses atašejs Andris Vitenburgs izlikās, ka vēstuli nav saņēmis. Atkārtoju vēstules sūtīšanu vairākas reizes. Atbildes nebija. Pagāja pusotrs mēnesis. Atbildi tā arī nesagaidīju. Norakstīju šo sāpīgo klusumu uz Bordāna iedzimto kautrīgumu: nu neies taču atzīties, ka „Krievijai neērtais cilvēks” ir viņš pats. Viens vienīgs. Kā tāds pirkstiņš.
Arī par 40 miljonu eiro afēru Bordāna kungs kautrējās komunicēt. Tagad izrādās, pret viņu esot bijis spiediens „nerisināt šo jautājumu”, bet tagad tas esot „noņemts no starptautiskās dienaskārtības”, un neviens vairs nevarēšot ar to spekulēt...
Savulaik viņš neatbalstīja 40 miljonu eiro uzdāvināšanu afēristiem, kuriem nav nekāda sakara ar pirmskara ebreju kopienu Latvijā un ar patiesajiem holokausta upuriem, bet pēc kāda brauciena uz ASV biedrs Bordāns tomēr pārmeta pufaiku uz otru pusi un sāka aģitēt par tā dēvētajām ebreju kompensācijām. Bet pieņemu, ka neprasme izskaidrot vēlētājiem savu valstiski pašaizliedzīgo soli saistījās tieši ar Bordāna kautrīgumu.
No Tieslietu ministrijas ratu pēcpuses izkrita arī Civilās savienības likums, ar kuru izteikti „konservatīvās” partijas vadonis un viņa politiskie draudziņi iestājas par viendzimuma laulībām. Bet sākotnēji „konservatīvo” vērtību sarakstā bija pavisam kas cits.
Citēju „konservatīvo” pamatnostādnes: „Konservatīvisma ideoloģijā ģimene tiek uzskatīta par galveno sabiedrības pamatu. Mūsu izpratnē laulība var būt tikai savienība starp vīrieti un sievieti, kā tas laika gaitā sabiedrībā vienmēr ir bijis un kā tas šobrīd ir nostiprināts arī mūsu Satversmē. Mēs kā konservatīvie tik tiešām nesaprotam, kā par laulību iespējams saukt kādas savādākas savienības. Tā kā vīrieša un sievietes savienību ir iespējams reģistrēt laulībā, uzskatām, ka tāpēc nav vajadzīgs īpašs partnerattiecību institūts. Tāpat neuzskatām, ka, turpinot attiecināt laulības jēdzienu uz savienību starp vīrieti un sievieti, kaut kādā mērā tiktu aizskartas seksuālo minoritāšu cilvēktiesības, jo jau šobrīd visi sadzīviskie jautājumi viendzimuma pāriem ir atrisināti citu likumu ietvaros.”
Protams, atgādināt vēlētājiem „konservatīvo” ideoloģiskā virziena maiņu uz viendzimuma laulību, proti, uz izteikta liberastisma pusi - to atkal liedza Bordāna kautrīgums.
Un tagad kā priekškars uz farsa izrādi pavērās lieliska iespēja: „progresīvā” politkopa iekļuvusi Saeimā! 13. Saeimā šādi liberālie meža dīvainīši bija kažokus pārmetušie „konservatīvie”, nu tos nomainīja „progresīvie”. Vai nebūtu laiks apvienoties?
Varbūt kautrīgais un pieticīgais Bordāns tad varētu startēt kā deputāta Sprūda vai deputātes Simanovskas palīgs? Vēl jo vairāk tāpēc, ka abu politpulciņu ideoloģijas nupat kļuvušas ir tik tuvas: Jana Simanovska, piemēram, gājusi absolūtā progresa virzienā, piedāvājot „dzimuma maiņas regulējumu, kas ļautu vieglāk mainīt dzimumu, balstoties uz psihiatra atzinumu”. Viņa apgalvo, ka „tas svarīgi īpaši pusaudžiem un bērniem, jo viņi nevar mainīt dzimumu bioloģiski, bet jau šobrīd ir vajadzība saukties citādāk”.
Dr. Simanovska acīmredzot uzskata, ka vērtīgāk ir nevis palīdzēt pusaudžiem viņu vētru laikā, bet gan uzreiz rīkoties radikāli - kastrēt bērnus, lai pēc tam nevajadzētu mocīties. Tas pats virziens, kādu ieņem viendzimuma laulību atbalstītāji. Motīvs: lai visi ir laimīgi!
...Padomju laikos bija tāda populāra grāmata „Timurs un viņa komanda”. Tas bija krievu rakstnieka Arkādija Gaidara romāns, kas pirmo reizi tika publicēts 1940. gadā. Grāmatā bija padomju ideoloģijas caurausts stāsts par kāda krievu ciema bērniem, kuri slepus, nakts laikā, dara labus darbus, palīdzot ģimenēm, kuru vīri dienē sarkanarmijā.
Kautrīgais Bordāns pilnīgi pamatoti balstās uz šā romāna vērtībām: tik daudzi labi darbi ir padarīti tumsiņā. 40 miljoni eiro iemesti caurā cepurē, Latvija noklačota, viendzimuma laulības atbalstītas...
To izdarīja ne tikai Timurs Bordāns, viņš to paveica kopā ar savu komandu. Kā tur bija tas „konservatīvo” sauklis? Drosmīgi, godīgi, gudri? No sirds novēlu arī „progresīvajiem” tos pašus uzsaukumus. Lai vietējo „timuru” komandai „drosmīgs, godīgs un gudrs” gals.
