Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas nenotika ne 25. aprīlī, ne 2. maijā, nenotiks arī 20. jūnijā. Tās ir pārceltas uz 29. augustu, un arī vēl nevar zināt, vai tās varēs notikt. Varbūt varēs, ja nenotiks spējš koronavīrusa uzliesmojums.
Lūk, kā pierādās, ka pagaidu barakas mēdz stāvēt ilgi. Vecās, atlaistās domes vietā pašvaldību tagad vada trīs pagaidu administratori. Viņi ir diezgan interesantā situācijā - tīri formāli un juridiski viņi ir tikai ierēdņi, kas pieskata pilsētas saimniecību, paraksta nepieciešamos dokumentus un ievēro likumus. Politiskās atbildības viņiem nav un nevarētu arī būt, jo rīdzinieki viņus nav ievēlējuši. Taču realitātē pagaidu administratori, pat ja ļoti to gribētu, nevar nekādi izlēkt no politiskajām biksēm - jo ilgāk viņi sēž Rīgas rātes namā, jo vairāk politikas. Turklāt nav jau viņi ieradušies no ielas, bet no trim ministrijām - Artis Lapiņš ir no Finanšu ministrijas, Aleksejs Remesovs ir no Tieslietu ministrijas, bet administrācijas vadītājs Edvīns Balševics ir no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas - no tās pašas, kuras ministrs Juris Pūce (“Attīstībai/Par!”; AP) iniciēja domes atlaišanu un pašlaik voluntāri brauc pāri novadiem ar savu administratīvi teritoriālo reformu. Pagaidu administratori turpina pildīt savus iepriekšējos pienākumus ministrijās, līdz ar to atrodas diezgan īsā AP, “Jaunās Vienotības” un Jaunās konservatīvās partijas saitītē. Katrā ziņā, ja viņi iedomātos ko pīkstēt pretī varenajiem ministriem, tas varētu beigties ar amata zaudēšanu.
Tajā pašā laikā paredzama vienkārša politpropagandas spēle - ja pagaidu administratori paveiks ko labu, trīs valdības koalīcijas partijas dižosies ar lauru vainagiem, bet, ja kaut kas tiks salaists dēlī, tās mazgās rokas nevainībā un visu novels uz Burovu un Ušakovu, kuru dēļ cēlusies šmuce, vai uz kovidu, vai uz kaut ko mistisku.
Necik daudz kaut kā laba gan nevar novērot. Pagaidu administrācija ir atcēlusi bezmaksas braukšanu sabiedriskajā transportā pensionāriem, bet mediķiem, kuriem derētu atlaides, nav tās piešķīrusi.
Ieilgusī pagaidu situācija ir visnotaļ nelāga un riskanta, jo partijām pietuvinātiem aizkulišu darboņiem un kasieriem varas mijkrēslī rokas nieztin niez kaut ko pievākt, nospert, uzvārīties, iegūt Rīgu vēl pirms kāzām.
Neba tāpat vien nejauši aktualizējās jautājums par “Rīgas namu pārvaldnieku”.
Auditorkompānija “Ernst & Young” ir veikusi SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” (RNP) darbības auditu, un slēdziens ir tāds, ka Rīgas domes līdzdalība RNP nav lietderīga un būtu jāizbeidz. Tātad AP jau ir nospraudusi kursu uz RNP likvidāciju, nododot tā apsaimniekotos īpašumus privātajiem tirgus dalībniekiem, vai arī ir doma RNP pilnīgi vai daļēji privatizēt. Kuluāros jau runā, ka ir kādi lietuviešu uzņēmēji, kas noskatījuši gardākos gabaliņus; dabiski, ka prihvatizācijā politmafija cer papildināt savu budžetu no “otkatiem”. Laime pilnīga.
Tikmēr arī cilvēki, kas strādā “Rīgas mežos” vai saistībā ar šo uzņēmumu, ir sajutuši snaikstīšanos pēc uzņēmuma mantas. Pastāv bažas, ka arī par pašvaldības uzņēmumu “Rīgas meži” ir likvidācijas un privatizācijas plāni. Nebūs brīnums, ja arī “Rīgas ūdens”, siltuma un gaismas uzņēmumi tiks pasludināti tik briesmīgā finanšu situācijā, ka tie būs jālikvidē un jāprivatizē.
Visu ko var darīt - var postulēt, ka valsts (pašvaldība) ir slikts saimnieks un labāk strādā privātais. Tas visnotaļ saskan ar AP liberālo ideoloģiju. Tāda politika var būt, un tai ir atbalstītāji. Var privatizēt “Rīgas namu pārvaldnieku” tā, ka rūc. Jā, RNP iepriekšējās vadības darbības rezultātā rīdzinieki par pakalpojumiem stipri pārmaksā, ir notikušas blēdības, taču arī nākamība var neizrādīties skaista. Kamēr namu pārvaldnieka kapitāla daļas turēja Rīga, pastāvēja vismaz kaut kāda, ne sevišķi liela, bet kautrība un drusciņ bailes, ka atnāks tiesībsargājošās iestādes un sauks pie atbildības. Kad namu apsaimniekošana pilnībā būs privāta, šīs bremzes vairs nebūs - viens metrs plastmasas caurules varēs maksāt 100, 1000 vai 10 000 eiro, ja vien pastāvēs iespēja šādu summu izslaukt no iedzīvotājiem. Privāta uzņēmuma mērķis nav aplaimot rīdziniekus, bet gūt maksimālu peļņu. Maksimālu peļņu varēs gūt, ja līdzšinējo RNP mantu pievāks kāds viens grupējums un iedibinās savu monopolstāvokli. Tad agrākā pārmaksāšana rīdziniekiem šķitīs gandrīz kā labie laiki, kad namu apsaimniekošana bija lēta.
Jebko var privatizēt - var kaut vai izcirst un pārdot kā malku Vērmaņdārzu un baznīcās ierīkot gaumīgus kazino, ātro kredītu izsniegtuves un prieka mājas. Taču to var darīt, ja rīdzinieku vairākums akceptē šādu politiku. Vismaz pagaidām par tik nozīmīgu jautājumu kā pašvaldības uzņēmumu privatizācija nav bijis diskusiju. Tas ir politisks jautājums. To drīkst izlemt tikai ievēlēta vara. Būtu nekorekti, ja privatizācija tikts veikta, kamēr galvaspilsētā nav notikušas vēlēšanas un partijas priekšvēlēšanu kampaņā nav paudušas savu viedokli par privatizācijas jautājumiem. Būs nekorekti arī tad, ja, nesagaidot vēlēšanas, tiks veikti tādi priekšdarbi, ka privatizācijai vairs nevarēs ieslēgt atpakaļgaitu.
Diemžēl pašlaik ir tā, ka valdošās partijas ar prieku izmanto Covid-19 kā aizsegu un attaisnojumu savam diktatūrismam, iebilžu nedzirdēšanai un oponentu slāpēšanai. Dažas partijas jau pilnībā sāk zaudēt jebkādu kauna sajūtu un pieņem klaji alkatīgus, sponsoriem labvēlīgus un valsts ekonomikai graujošus lēmumus. Rīgas brīvosta jau ir izreiderēta. Tātad varbūt ir plāns arī par mežiem, namu saimniecību, ūdeni, siltumu, gaismu un gaisu?
