Ceturtdien laikraksts “Financial Times” ziņoja, ka ASV plāno samazināt militāro palīdzību Krievijas pierobežas valstīm Eiropā. Tajā skaitā Latvijai un pārējām Baltijas valstīm. Kā laikrakstam norādījusi kāda vārdā neminēta Baltā nama amatpersona, šāda palīdzības samazināšana notiekot atbilstoši “prezidenta Trampa otrā prezidentūras termiņa pirmajā dienā parakstītajam rīkojumam par ASV ārējās palīdzības izvērtēšanu un sakārtošanu”. Lietuvas aizsardzības ministrija apstiprinājusi, ka no Pentagona esot saņemta informācija par šīs palīdzības neturpināšanu.
ASV Kongress 2024. gadā apstiprināja Baltijas drošības iniciatīvas (Baltic Security Initiative) finansējumu 228 miljonu ASV dolāru apmērā. Šis finansējums paredzēts visu trīs Baltijas valstu militāro spēju attīstībai līdz 2026. gada 1. septembrim. Konkrēta summa, kas paredzēta tieši Latvijai, nav īsti zināma. Lai šo palīdzību turpinātu, ASV Kongresam būtu par to jānobalso, kā līdz šim tas gandrīz vai automātiski ir noticis.
Taču pašreizējo ASV Kongresa Pārstāvju palātu, kas ir tieši atbildīga par budžeta naudas izlietojumu, vada Maiks Džonsons, kurš ir stingrs “ASV ārējās palīdzības izvērtēšanas un sakārtošanas” (lasi: samazināšanas) atbalstītājs. Viņa pārziņā ir vienpersoniski izlemt, kurus jautājumus likt uz balsošanu, kurus ne. Līdz ar to ASV likumdevējiem pat nebūs jābalso par šīs palīdzības neturpināšanu. Tā notiks automātiski.
Ko šis ASV solis nozīmē Latvijai? Pārfrāzējot astronauta Nīla Ārmstronga 1969. gada 20. jūlijā teikto, pirms viņš lika kāju uz Mēness virsmas: tas ir mazs solis Latvijas militārā potenciāla mazināšanai, bet milzīgs solis (atpakaļ) Latvijas militārajai drošībai.
Respektīvi, šī ASV palīdzība veido tikai dažus procentus no Latvijas kopējiem militārajiem izdevumiem un mūsu kopējo aizsardzības potenciālu tehniski maz ietekmē, taču šī ASV soļa simbolisko nozīmi ir grūti pārvērtēt. Diemžēl jāsaka: negatīvo nozīmi.
Faktiski tiek dots visai skaidrs signāls: Latvijas (un, vispārīgi ņemot, arī visas Eiropas) drošība mūs - ASV - maz interesē. “America first”. Ar to saprotot: katrs pats par sevi. Ja vari sevi aizstāvēt, tad labi, aizstāvi; ja nevari, tad pats vainīgs un dari visu, lai tev neuzbruktu.
ASV sadzīves kultūrā katram no bērna kājas tiek mācīts princips: ja tev uz ielas laupītājs prasa atdot maku, tad bez mazākās vilcināšanās un pretošanās to atdod. Šis princips balstās uz ASV realitāti. Ikvienam kabatā var būt revolveris. Ikviens var būt kaut kādu vielu apreibināts. Paša dzīvība pirmajā vietā. Tāpēc dari visu, ko tev liek.
Tieši tas pats attiecas uz jebkādas vardarbības lieciniekiem. Ja tas tevi neskar, tad izliecies, ka neko neredzi, un neiejaucies. Izņemot vienu gadījumu. Ja esi policists. Šis princips attiecas arī uz lielo politiku.
Līdz šim skaitījās, ka ASV ir pasaules policists, kas uztur kārtību. Kāda bija šī kārtība un kā to uzturēja ASV, tas jau ir cits jautājums, bet lomas bija sadalītas. Ja kāds šo kārtību gribēs izjaukt, tad atnāks “policists” (ASV) un šo kārtības jaucēju noliks pie vietas. Tā vismaz tika uzskatīts.
Tā tas bija līdz Baraka Obamas laikiem. Viņš tika ievēlēts tieši kā pretmets Džordžam Bušam jaunākajam, kurš iegājis vēsturē ar iebrukumu Irākā un “vietējā laupītāja” Sadama Huseina gāšanu. Šī faktiski bija pēdējā reize, kad ASV pildīja savu “pasaules policista” funkciju. Obama to atteicās darīt Sīrijā, kad gļēvulīgi pārkāpa paša novilktās sarkanās līnijas un nekādi nereaģēja uz Bašara Asada ķīmisko ieroču lietošanu 2013. gada vasarā.
Tiklīdz Putins redzēja, ka “policists” guļ un neko darīt negrib, tā sekoja Krimas aneksija un karadarbības uzsākšana Austrumukrainā. Putina prognozētā ASV reakcija piepildījās par 100%. Obama tikai pakratīja ar pirkstu, un viņam sekoja arī pārējās Merkeles un Olandi, nosakot tīri simboliskas sankcijas pret Krieviju.
Tagad šī “neiejaukšanās” stratēģija tiek pasniegta jau kā oficiāla politiska doktrīna. Tramps savus Eiropas vai Kanādas NATO kolēģus nesauc par sabiedrotajiem. Toties regulāri par “lāga puišiem”, par “spēcīgiem līderiem, ar kuriem viņam (Trampam) esot lieliskas attiecības” dēvē dažādus diktatorus. Tai skaitā Putinu un Kimu Čenunu. Nupat par šādu “spēcīgu līderi” viņš nosauca arī Baltkrievijas diktatoru Aleksandru Lukašenko. Rodas iespaids, ka Tramps citu valstu vadītājus vērtē pēc tā, cik ilgi katrs ir spējis noturēties pie varas. Jo ilgāk, jo labāk.
Atbilstoši šim redzējumam, Tramps Ukrainu neuztver kā sabiedroto, bet gan kā vienu no “konflikta dalībniekiem”. ASV šajā “konfliktā” ir tikai kā starpnieks, vienādi tālu atrodoties gan no upura, gan agresora. Vēl vairāk. Trampa administrācijas leksikā neparādās tādi vārdi kā agresors, upuris un tamlīdzīgi. Tur esot tikai divi puišeļi, kuri esot saplūkušies skolas parciņā. Pēc kāda laika, kad kautiņš viņiem būs apnicis, šie kaušļi “skolotājam” būtu jāizšķir.
Visas šīs metaforas, ar kurām regulāri nāk klajā Tramps, atspoguļo vienu un to pašu pasaules redzējumu: Pasaulē ir trīs lielie spēlētāji, ar kuriem jārēķinās; uz kuru pleciem turas pasaule. Tie ir Sji Dzjiņpins, Vladimirs Putins un Donalds Tramps (Ķīna, Krievija, ASV). Putins šajā grupā atrodas, pateicoties milzīgajam kodolarsenālam (ap 10 000 kodollādiņu) un tam, ka vienīgais atrodas aktīvas karadarbības fāzē.
Ja šai trijotnei izdotos noslēgt visiem trijiem izdevīgu darījumu, tad pasaulē iestātos mūžīgais miers un mūžīgā laime, kur visi savā starpā tirgotos un pelnītu. Pats Tramps, kurš sevi ir pasludinājis par izcilāko darījumu meistaru, ir pārliecināts, ka viņam beigu beigās izdosies šo mērķi sasniegt un noslēgt šādu darījumu.
Pirmais solis šajā ceļā būtu izbeigt Krievijas - Ukrainas karu un noslēgt visaptverošu, abām pusēm izdevīgu ASV - Krievijas darījumu. Tramps, tāpat kā daudzi ASV politiķi, domā, ka ir iespējama Krievijas izraušana no Ķīnas orbītas. Ja to izdotos panākt, tad kopā ar Krieviju Trampam jau būtu daudz vieglāk panāk “darījumu” ar Ķīnu.
Nav šī raksta mērķis detalizēti izanalizēt, kāpēc šis mērķis ir ja ne nereāls, tad ļoti mazticams. Nosauksim tikai vienu punktu. Gan Krievijas, gan Ķīnas politiskajā elitē valda milzīgs antiamerikānisms. Pareizāk sakot, antirietumnieciskums. Dziļa, organiska nepatika pret visām šīm demokrātijām, cilvēktiesībām, tolerancēm, humānismiem, brīvībām un citām Rietumu “pasakām”, kuras (kā domā Maskavā un Pekinā) pēdējie izdomājuši, lai pārējo pasauli vazātu aiz deguna.
Ja arī tagad Tramps ir it kā iestājies viņu, tas ir, autokrātu “baznīcā”, viņš nekad nebūs īsts “mūsējais”. Tramps var cik grib pielaikot šo Rietumu “vērtību” noliedzēju uzvalku, viņš ir un paliek amerikānis. Kā mēdz teikt, baro vilku cik gribi, viņš tāpat uz mežu skatīsies. Konkrētā gadījumā uz Rietumu mežu. Agri vai vēlu Trampa dziļi iedzimtā rietumnieciskuma “āža kāja” no svārku apakšas izlīdīs. To lieliski apzinās Putins un Trampam drusku piespēlē, bet tikai drusku. Kā rotaļājoties kaķim ar peli. Kā rūdītam čekistam/reketierim ar naivu komersantu.
Pašreizējos apstākļos nav iedomājama Putina Krievijas novēršanās no Ķīnas un atgriešanās vecajās attiecību sliedēs “business as usual”. Mēs pat nepieskaramies šī jautājuma ekonomiskajai pusei un Krievijas milzīgajai atkarībai no Ķīnas. Arī idejiski Krievija apzināti novēršas no Rietumiem un atgriežas pie tās savas vietas pasaulē, kāda tā bija pirms Pētera I “pagrieziena uz Eiropu”. Proti, Zelta ordas pēcteces - Maskavijas cara Ivana IV Bargā laikos.
Taču atgriezīsimies pie Trampa raidītajiem signāliem. Pašreizējā ASV administrācija tikpat kā nevienu ārpus minētā “lielā trijnieka” par vērā ņemamiem spēlētājiem netur. Ja Vāciju, Lielbritāniju vai Indiju Tramps tomēr var kaut kādās savās kalkulācijās ņemt vērā, tad tādas valstis kā Latvija ir kā skudras uz ietves, par kurām nav jādomā, sperot soli, kā to dara džainisma reliģiskās kustības pārstāvji Indijā.
Cerēt, ka Trampa laikā ASV metīsies aizstāvēt Latviju kādas nopietnākas krīzes gadījumā, ir, mazākais, vieglprātīgi. Tāpat nav pamata domāt, ka šī ASV gatavība Latviju aizstāvēt būs atkarīga no tā, cik intensīvi Latvijas amatpersonas izrādīs gatavību dāvināt Trampam zelta krūšutēlus vai citādi izpatikt. Mūsu amatpersonas var Trampa priekšā Baltajā namā dejot kankānu un solīt pirkt visādus ASV ražotos dzelžus, no tā nekas nemainīsies.
Atsevišķi Trampa fanu kluba biedri Latvijā cenšas savu elku attaisnot, vainu par šīs palīdzības apturēšanu uzveļot Latvijas politiķiem, kuri it kā esot kaut ko ne tā darījuši. Tā varētu teikt, ja šis lēmums būtu kaut mazākajā mērā saistīts ar mūsu valsts politiku. Taču, kā jau minēju: tas ir pilnībā saistīts ar Trampa administrācijas ārpolitisko kursu, kurš ir nemainīgs no viņa pirmās dienas Baltajā namā. Visu veidu palīdzības samazināšana vai pat izbeigšana visam, kas nesaskan ar saukli - Amerika pirmajā vietā. To, kā jau minēju, apstiprināja arī Baltajā namā.
Vai šāda Trampa rīcība nozīmē, ka Krievijas iebrukums Baltijā ir tikpat kā neizbēgams? Nē. Tas to nenozīmē, jo Krievija šobrīd netiek galā ar karu Ukrainā un tai nav ne spēku, ne vēlēšanās iesaistīties vēl kaut kādās avantūrās.
Vai šāda Trampa rīcība nozīmē, ka Krievijas iebrukuma draudi palielinās? Jā. Tas to nozīmē, jo, ja nu tomēr apstākļi tā saliksies, ka Putinam būs jāizšķiras: pārbaudīt NATO spēku un izlēmību, uzsākot provokatīvas darbības Baltijā, vai tomēr no šādām darbībām atturēties, tad no Trampa puses viņam tiek dots netiešs signāls: tā ir tava darīšana, kā lemsi. Ja izšķirsies par aktīvu rīcību, tad mēs atzinīgus vārdus tev neteiksim, bet arī savus karavīrus karam pret tevi nesūtīsim.
Šādā situācijā turpināt uzskatīt ASV par stratēģisko sabiedroto var tikai ar milzu piespiešanos. Protams, jāievēro diplomātiskā etiķete un jāizliekas, ka viss ir tāpat kā vienmēr un mēs ar ASV esam sabiedrotie iekš NATO un Rietumu vērtībām. Tomēr savā praktiskajā darbībā jāliek aiz auss - uz Trampa Ameriku paļauties nevar. Tas pats attiecas uz ASV militāro tehniku. Nekāda izdabāšana. Amerikāņu dzelžu pirkšana tikai tāpēc, lai paliktu draugos ar Trampu, pēdējā attieksmi pret Latviju nemainīs ne par mata tiesu.
Latvijas politiskās aizsardzības doktrīna ar steigu jāmaina, veidojot reģionālās militārās drošības savienības. Var skatīties, no kuras puses grib, Tramps vairs nav mūsu sabiedrotais. Viņš pats sevi no šīs lomas ir noņēmis, Eiropas līderus nesaucot par sabiedrotajiem, toties Eiropas ienaidniekus regulāri dēvējot par “jaukiem puišiem”, ar kuriem viņam esot lieliskas attiecības. Tāda nu ir jaunā realitāte, ar kuru jārēķinās.
