“Ejot garām kādai vasarnīcai, sadzirdēju klusus smilkstus. Tā kā vārtiņi bija pusvirus, bet cilvēku nebija, es iegāju palūkoties, kas tur notiek. Ieraudzīju pieķēdētu pusauga sunīti, kam bļodās nebija ne miņas no ūdens un pārtikas. Viņš izskatījās novājējis.” Tālāk tīmeklī ir garš stāsts par to, kā šis cilvēks klauvējis pie mājas durvīm, neviens nav atsaucies, tad viņš nolēmis atbrīvot sunīti no ķēdes un paņemt sev līdzi. Tā bija acīmredzama “tradicionālā” situācija: pavasarī paņemts dzīvnieciņš, rudenī – pamests kā apnikusi mantiņa.
Nav pat vērts apelēt pie šo “saimnieku” sirdsapziņas, jo viņiem tādas nav. Var tikai brīnīties: tu esi pametis dzīvu būtni, savu ģimenes locekli nomiršanai lēnā nāvē, bet tu par to pat neiedomājies - nu kā tas var būt?! Un kā uz to skatās tavi bērni? Mācās no tevis tavu “sirdsmīlestību” un “līdzcietību”?
To visu, protams, var nosaukt par moralizēšanu, jo šādiem “saimniekiem” pareizās zāles būtu nevis kaunināšana, bet nopietni sodi - no naudas sodiem līdz pat ieslodzījumam. Un vēl: vai tie, kuri pamanījuši šādas situācijas ar dzīvniekiem, ziņo dzīvnieku aizstāvjiem, policijai? Jūrmalas pašvaldības policijas darbinieks atbildēja, ka šogad pēc vasarnieku aizbraukšanas nav bijis neviens ziņojums par vasarnīcās pamestiem dzīvniekiem. Vai Jūrmalas vasarnieki būtu tik priekšzīmīgi?
Un kā ir ar Rīgu? Patversmes “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone stāsta: “Tas, ka dzīvnieki tiek pamesti vasarnīcās, ir standarts. Tas notiek gadiem. “Dzīvniekmīļi” paņem, lai pa vasaru paspēlētos, pēc tam pamet nāvei. Diemžēl tāda ir pasaule, kurā dzīvojam. Nabaga pamestie dzīvnieki, barību meklējot, klīst un klaiņo, lai sameklētu vietu, kur kāds vēl dzīvo un pamet viņiem pārtiku.”
Notiek arī tā: kaķītis apnika, atvedam to uz dzīvnieku patversmi, sak, paņemiet. “Bet mums ir vietas tik, cik ir, finansējuma trūkuma dēļ nevaram atrisināt visu cilvēku iegribas. Dzīvnieku īpašnieki stāv rindā, un mēs, protams, lūdzam līdzmaksājumu, jo dzīvnieki ēst grib katru dienu. Pamesto dzīvnieku paliek arvien vairāk. Tāpēc mēs iestājamies par dzīvnieku sterilizāciju,” saka Ilze.
“Mums ir cerības uz jauno paaudzi, kurai jāieaudzina mīlestība pret dzīvniekiem. Vecos perdeļus, kuri moka dzīvniekus, vairs nepāraudzināt. Mēs organizējam klasēs cilvēcības stundas, vasarās mums skoliņa, un skaidrs, ka šie bērni nedarīs pāri dzīvniekiem. Bet cilvēku atbildība mainās ļoti lēni,” secina Ilze.
Viņa izstāsta kādu gadījumu. “Piezvana kāds cilvēks un saka: mums mainījušies dzīves apstākļi, tāpēc mums nav kur likt kaķi. Mēs vedīsim jums. Es viņu lūdzu iestāties rindā, jo patlaban mums nav vietas. Cilvēks atbild: tad es viņu atstāšu uz ielas. Es saku: tā jūs nedrīkstat darīt, tas ir pārkāpums. Bet cilvēks nomet klausuli. Un viss.” Ilze cer, ka tiks sagaidīts laiks, kad visi cilvēki pret dzīvniekiem izturēsies atbildīgi. Taču tas šķiet neticami.
Vai policijai tiek ziņots par situācijām, kad vasarnīcās pamet dzīvniekus? “Manuprāt, policiju šādi jautājumi interesē minimāli. Visas lietas, ko ierosinājuši kolēģi, palikušas karājamies gaisā: neko tiem pāri darītājiem nevar izdarīt. Cilvēki arī pārstāj rakstīt iesniegumus policijai, jo nav jēgas,” teic Ilze. Viņa uzsver, ka ir divi periodi - vasarnīcu sezonas beigas un Jaungads - kas dzīvniekiem bīstami. rudenī dzīvnieki tiek pamesti, bet Jaungads nāks ar uguņošanas dārdiem, kas izbiedē suņus, kuri pēc tam skrien kilometriem tālu un netiek meklēti. Tracina viena otra “cilvēka” attieksme: tas taču tikai dzīvnieks, ko jūs ņematies?
Ieva Lukaža-Apalupa (Rīgas pašvaldības policija) atsūtīja atbildi uz manu jautājumu par to, vai cilvēki ziņo policijai par pamestiem dzīvniekiem: “Kopš 6. jūnijā Rīgas valstspilsētas pašvaldības policijas rīcībā pēc pēdējās mājdzīvnieku izņemšanas nav informācijas par to, ka Dārziņu teritorijā būtu atjaunojusies suņu audzēšana. Augustā saņemts iedzīvotāju iesniegums par to, ka Dārznieka ielā ir dzirdama suņa riešana, informācija par šo nodota PVD.” Grūti gan saprast, kāds sakars suņu audzēšanai ar rudenī pamestiem dzīvniekiem.
Žurnālistam Lato Lapsam mājās mīt četri kaķi un suns. Pret tiem, kuri pēc vasaras sezonas pamet savus dzīvniekus lēnai nāvei, viņš ir skarbs: “Gan jau Dieviņš par tādu nežēlību atdarīs gan viņiem pašiem, gan viņu ģimenes locekļiem. Dievam ir laba iztēle un plašs instrumentu loks. Es ne tikai ceru, bet arī ticu, ka šie “cilvēki” saņems pēc nopelniem. Šādiem “saimniekiem” jāsaprot, ka pēc laika - labākajā gadījumā - viņi tiks izkrauti pansionātā, kur viņus pametīs un aizmirsīs, kur viņi vientulībā izlaidīs garu no izgulējumiem un citām likstām.”
