Pasaules politiķi, militāristi, apskatnieki ir gandrīz vienisprātis – trešdienas Krievijas dronu masveida (vismaz 19) ielidošana Polijas gaisa telpā nav nejaušs starpgadījums, kad kāds drons novirzījies no kursa un kaut kur aizklīdis. Tā bija apzināta, mērķtiecīga provokācija, kuras uzdevums bija notestēt Polijas un NATO reakciju pirms 12. septembrī plānotajām militārajām mācībām “Zapad-2025”.
Kāda šī reakcija bija? Tiešā incidenta dalībnieka - Polijas - reakcija bija pilnībā adekvāta. Gaisā tika pacelta militārā aviācija, iedarbinātas visas pretgaisa aizsardzības sistēmas un gaisa telpas pārkāpēji bez liekas minstināšanās notriekti. Ļoti gribas ticēt, ka tieši tāda būtu arī Latvijas rīcība, ja šie droni būtu ielidojuši mūsu gaisa telpā.
Cik šī notriekšana bija ātra un efektīva no militārā aspekta, pagaidām grūti teikt (šķiet, viss noticis bez aizķeršanās), bet viens kļuva skaidrs: politiski ir jau agrāk pieņemts lēmums daudz “neraustīties” un gaisa telpas pārkāpējus notriekt pēc iespējas ātrāk. Vai tas pats attiektos arī uz pilotējamiem lidaparātiem - Krievijas iznīcinātājiem - ar iespējamiem cilvēku upuriem, tas paliek atklāts jautājums.
Domājot par priekšdienām, svarīgākā būs tieši NATO valstu politiskā un sabiedrības reakcija. Pēdējā ir īpaši nozīmīga, jo Rietumu politiķiem lielā mērā jārēķinās ar sabiedrības noskaņojumu. Putins, paaugstinot eskalācijas līmeni, droši vien cer, ka viņam izdosies Rietumu sabiedrību iebiedēt. Vai no šīs iebiedēšanas NATO valstu sabiedrība kļūs pielaidīgāka vai, tieši otrādi, būs gatava vairāk pieciest (palielināt aizsardzības izdevumus) un vairāk palīdzēt Ukrainai, redzēsim.
Es liktu uz to, ka Putins kārtējo reizi būs pārrēķinājies. Šī provokācija tikai dos papildu argumentus rietumvalstu līderiem (īpaši Vācijas kancleram Frīdriham Mercam) darīt visu, lai kāpinātu militārās rūpniecības attīstību un palielinātu palīdzību Ukrainai, kura jau ceturto gadu tur fronti, neļaujot Krievijai aktīvāk konfrontēt ar NATO valstīm.
Nupat tika publicēti jaunākie Vācijas sabiedriskās domas dati par attieksmi pret dažādiem ar aizsardzību saistītiem jautājumiem. Šie dati liecina par fundamentālām Vācijas sabiedriskās domas izmaiņām. Atbalsts aizsardzības izdevumu palielināšanai ir augstākais šādu mērījumu vēsturē (64%). Tas pats attiecas uz karaspēka skaitliskā sastāva palielināšanu (65%). 63% vāciešu uzskata, ka jāierobežo ekonomiskā sadarbība ar Krieviju, un 66% uztver Krieviju kā militāru draudu. Šī aptauja veikta vēl pirms šīs pret Poliju vērstās provokācijas. Šobrīd, visticamāk, šie skaitļi būtu vēl lielāki.
Ja runājam par šī incidenta kontekstu, tad nedrīkst nepieminēt arī kādu draudīgu versiju, kuru izvirza ASV dzīvojošais vēstures zinātņu doktors, Putina politikas sens un labs pārzinātājs Jurijs Felštinskis. Viņa teiktajā ir vērts ieklausīties kaut vai tāpēc, ka viņš bija viens no nedaudzajiem, kurš pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā apgalvoja, ka tas nav nekāds blefs un iebrukuma draudi esot vairāk nekā reāli.
Felštinskis jau kādu laiku izsaka aizdomas: Krievijas militārās mācības “Zapad-2025” nav nekādas mācības, jo aktīvas karadarbības laikā nekādas mācības nenotiekot. Tā esot ievērojama karaspēka kontingenta koncentrācija pie NATO valstu robežām, slēpjoties aiz kara mācību izkārtnes. Šāda karaspēka koncentrācija var tikt izmantota plašākam iebrukumam. Pēc Felštinska domām, tas varētu būt vērsts vai nu pret Ukrainu, vai Poliju, vai Baltijas valstīm. Felštinskis kā ticamāko izvirza tieši Baltijas virzienu ar mērķi savienot Kaļiņingradas apgabalu ar “savienoto” Krievijas/Baltkrievijas valsti.
Nav šaubu, ka šī versija, neatkarīgi no tās ticamības, tiek izskatīta arī NATO kabinetos un ir izstrādāti atbilstošas rīcības plāni visiem iespējamajiem gadījumiem. Krievijas kaujas dronu notriekšana Polijā ir signāls, ka bezgalīgi “rīt puņķus” NATO nedomā.
Pēc samērā īsas, attālinātas NATO padomes sēdes, kas 4. panta kārtībā tika sasaukta pēc Polijas ierosinājuma, NATO ģenerālsekretārs Marks Rite nolasīja paziņojumu, kurā, lai gan tas ieturēts visai piesardzīgos toņos, kārtējo reizi atgādināta mantra par “katru NATO teritorijas collu, kas tiks aizsargāta”. Šis paziņojums, kombinācijā ar Polijas pretgaisa aizsardzības rīcību, satur visai skaidru signālu: mūsu reakcija būs adekvāta un šo incidentu, kurš beidzās bez upuriem, tālāk neeskalēsim. Tomēr, ja jūs palielināsiet likmes, mēs atbildēsim.
Vienmēr var diskutēt, vai NATO reakcija ir pietiekami stingra un pārliecinoša. Daudzi uzskata, ka tā ilgstoši ir bijusi pārāk gļēva (maigi sakot). Grūti nepiekrist: ja Rietumu reakcija būtu adekvātāka jau 2008. gadā, kad Krievija iebruka Gruzijā, vai 2014. gadā pēc Krimas aneksijas, karadarbības uzsākšanas Austrumukrainā un Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanas, tad diez vai 2022. gadā būtu sācies pilna mēroga Krievijas - Ukrainas karš.
Vienmēr var gribēt vairāk, bet nedrīkst aizmirst jau pieminēto sabiedriskās domas ietekmi. Nedz 2014. gadā, nedz vēl jo vairāk 2008. gadā Rietumu sabiedrības nebija gatavas pat mazākajā mērā pieņemt domu, ka Eiropu (tas ir, viņus, viņu pašu mājās) kaut kas reāli var apdraudēt. Pat reisa MH17 pasažieru lidmašīnas šaušalīgā notriekšana 2014. gada 17. jūlijā ar 298 bojā gājušajiem neradīja sabiedriskās domas pieprasījumu pēc krietni enerģiskākas reakcijas.
Nevar no sabiedrības, kas dzīvo tālu no Krievijas, krievu valodu nesaprot, Solovjova TV neskatās, prasīt, lai tā viegli maina pasaules redzējumu un sāk dzīvot pēc kara laika domāšanas principiem. Pat tagad, ceturtajā kara gadā, Eiropā joprojām daudzi gribētu domāt, ka kaķa Leopolda princips - dzīvosim draudzīgi - ir vispiemērotākais visās dzīves situācijās.
Katra šāda Krievijas provokācija palielina Eiropas sabiedrības gatavību pieņemt jaunos laikus, kurus raksturo gluži netīkama atskārsme - karš ir iespējams ne tikai pagātnē vai kaut kur tālu prom, bet arī mūsu pašu dzīvē un pašu mājās.
Daudzi, it īpaši pie mums, aicina rīkoties enerģiskāk. Putins saprotot tikai spēku, tāpēc nepieciešams viņam kārtīgi sadot pa zobiem. Palaist kādu raķeti uz kādu militāru objektu Kaļiņingradas apgabalā, noteikt bezlidojumu zonu virs Ukrainas vai bloķēt Krievijas kuģu kustību caur Baltijas jūras šaurumiem Dānijā.
Šos aicinājums ir viegli saprast. Tāpat kā to, ka viegli runāt, kad ne par ko nav jāatbild un vari bezbēdīgi aicināt bombardēt Kremli vai pārtraukt visu veidu kontaktus ar Krieviju. Daudz grūtāk piemeklēt adekvātas darbības, ja esi atbildīgs par miljoniem cilvēku dzīvi. Nesēž jau Berlīnē, Varšavā, Parīzē vai Londonā cilvēki, kuri neko nesaprot. Visi viņi lieliski saprot, kas Putins par putnu. Cita lieta, ko ar viņu darīt?
Tas diemžēl ir jautājums, uz kuru nav vieglas un vienkāršas atbildes. Vēl jo vairāk situācijā, kad visa līdzšinējā Eiropas aizsardzības sistēma ir būvēta tā, ka pēdējais vārds ir ASV prezidentam, kurš šobrīd ir Donalds Tramps. Cilvēks, kurš vienīgais, šķiet, tā arī nav sapratis, kas Putins par putnu un kas viņam aiz ādas. Tas arī visā šajā stāstā tas nepatīkamākais.
