Nupat ar godu aizvadītie XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki atstājuši savus kārtas skaitļus kā varenus torņus, no kuriem ar augstsirdīgu pārākumu pieminēt tikai trīs dziesmu svētkus sarīkot spējušos baltvāciešus.
Dziesmu svētki bija 19. gadsimta Eiropā izloloto nacionālo valstu cilmes šūnas. Uz tagadējo Latviju tos atgādāja Baltijas vācieši savām vajadzībām, lai “pa provincēm un kārtām stingri nošķirtie, bet notikuma kopā savestie provinču iedzīvotāji pārvar savu atšķirtību kopīgā priekā”; “jo kur gan cilvēki var saliedēties ciešāk nekā tur, kur viņi sanāk ne konkrētu vajadzību, bet kopīga svētku prieka dēļ?” Te citēti daži teicieni no Rīgā izdotas vācu avīzes 1866. gadā, ar kuriem avīze apsveica Rēvelē notiekošos trešos baltiešu dziesmu svētkus. Aiz ļoti nevainīgiem vārdiem, ka vajag taču cilvēkiem šad tad papriecāties, slēpās ideja, kā Baltijas vāciešiem konsolidēties par spēku, kas vairs nebūtu tikai un vienīgi Krievijas caru piešķirto amatu un citu privilēģiju summa. Ideja pareiza, bet vāciešiem pietrūka spēka ne tikai tās īstenošanai, bet arī tās nosargāšanai. Gan latvieši, gan igauņi viņiem šo ideju atņēma un izveidoja valstis, kurās vācu kopienām vieta neatradās.
Dziesmusvētkus no Vācijas uz Baltiju importēja lēnie igauņi, ja viņiem kāds sakars ar turienes vāciešiem, kas skaitījās baltieši. Šo importu ar vislielāko rūpību un lietpratību ir attēlojis un analizējis Tērbatā izdotais “Nedēļas Laikraksts par Līv-, Est- un Kurzemes Vēsturi, Ģeogrāfiju, Statistiku un Literatūru", jeb vienā vārdā “Das Inland".
Lūk, kas lasāms “Das Inland" 1857. gada 22. jūlija numurā zem virsraksta “Baltiešu dziesmu svētki Rēvelē”: “Ar sasprindzinājumu gaidītais 27. jūnijs, kad bija jānotiek dziesmu svētkiem, ir pagājis. Cik gan daudz šī tēma tika kulta Rēvelē mēnešu garumā! Daudzi par to lauzīja galvas. Viens otrs uzskatīja šo pasākumu par tukšu plātīšanos. Un vai tad iebildumus varēja atspēkot? Šāds pasākums mūsu zemē ir savā veidā pirmais; pilsētas šeit atrodas tālāk viena no otras, satiksme starp tām grūtāka nekā Vācijā. Vai mēs varējām būt droši par atsaucību no kaimiņu provincēm, un vai varējām rēķināties, ka pēc pirmajiem sajūsmas vārdiem sekos arī darbi? Vai lielākas pilsētas pakārtosies mazākai pilsētai tikai aiz tīrās mīlas uz mākslu? Lai gan interese par šo pasākumu baltiešu provincēs bija liela; varēja pieņemt, ka dziedāšanas māksla šajos krastos ir pietiekami izkopta, lai jaunas balsis pēc īsas samēģināšanas sakļautos skaņdarbā; piebildīsim arī, ka līdz ar tvaikoņu parādīšanos satiksme starp mūsu pilsētām ir uzlabojusies - ja vien tvaikoņu kursēšana nenojūk, kā tas reāli arī notika.”
Reāli bija savākušies 202 dziedātāji un uz 13 dziesmu koncertiem pārdotas 2200 biļetes; pasākums papildināts ar svētku gājienu un ceremoniju baznīcā. Neskaitot Rēveli, dziedātāji kā kolektīvi ieradušies no Pērnavas, Tērbatas un Narvas tagadējā Igaunijā un no Pēterburgas , bet kā atsevišķi interesenti atkļuvuši dziedātāji no Rīgas un Maskavas; bijuši daži poļi un daži kurzemnieki, kas tajos laikos kvalificējās atsevišķai tautībai. Atteikumu atsūtījusi Rīgas lielākā dziedāšanas biedrība, ar kuru visvairāk rēķinājušies. Tvaiku izlaiduši tvaikoņi, kuriem bija jāpienāk no Mītavas (Jelgavas) un Libavas (Liepājas). Tomēr pasākums noticis un “Das Inland” rezumēja, ka “kauja ir uzvarēta". Pirmā kauja karā par dziesmu.
Pēc dažiem gadiem tagadējās Latvijas vācieši saņēmās atkārtot un pārspēt tagadējās Igaunijas vāciešus dziesmu frontē. Baltiešu dziesmu svētki Rīgā notika 1861. gadā trīs dienu ilgumā no 30. jūnija līdz 2. jūlijam. Pirmo ieskatu tajos gūsim ar “Rigasche Stadtblatter” 6. jūlija numura starpniecību: “Pagājuši divdesmit un pieci gadi kopš pirmajiem lielajiem mūzikas svētkiem Rīgā. (…) Ilgi iztikām mēs no šīm atmiņām. Rīgas māsa Rēvele bija tā, kas pirms dažiem gadiem realizēja ideju par vīru dziedājumu. Sekoja 1860. gada aicinājums vīru balsis saliedēt. Vismaz no finanšu viedokļa tas arī uzdevās. 1200 rubļi tīrās peļņas atlicināti lielākiem dziesmu svētkiem.”
Tālākajā tekstā pateikts, ka dziedāšanā saliedējušas 680 balsis un tām bijuši 4000 klausītāju. Nobeigumā ieteikts atgriezties pie vīriešu un sieviešu kopīgas dziedāšanas.
Vēl jo vairāk ar skatu nākotnē mēģināja atzīmēties “Rigasche Zeitung”, savu 1861. gada 14. jūlija publikāciju par aizvadītajiem dziesmu svētkiem rezumējot šādi: “Kad nu skaistās dienas jau ir aizslīdējušas, mēs tās vēl daudzas reizes izdzīvosim savās atmiņās. Bet vai tikai atmiņās? Ja svētki visiem to dalībniekiem devuši tik lielu gandarījumu, tad jādomā par atkalsatikšanos; tas nedrīkst palikt par pēdējo pasākumu; veidot jaunas saites starp baltiešu zemēm - un vai kāds cits iemesls tam varētu būt vēlamāks un saistošāks par dziesmu svētkiem - ir mūsu visu vēlēšanās, tāpēc šie svētki arī nepaliks pēdējie; ja es apzinos un izsaku šādu vajadzību, tad es arī atradīšu līdzekļus, lai tie nepaliktu pēdējie. Lai kad un kur (Kurzemē stāv uz tiem rindā) tie notiktu, uz atkalsatikšanos, uz laimīgu atkalsatikšanos, mani mīļie! Un ja nu es jūsu pacietību ar šo ziņu, jeb kā to lai nosauc, esmu pārāk stingri pārbaudījis, tad tomēr atcerieties sakāmvārdus: “No pilnas sirds mute runā” un “kas ir pielādēts, tas kādreiz šaus”.”
Tagad mēs zinām, ka baltvācieši pierunāja sev nelaimi uz to laiku, kad šaušana no mākslinieciskā izteiksmes līdzekļa enerģiskas rīcības apzīmēšanai kļuva par reālu šaušanu. Tā sākās Pirmā pasaules kara frontēs un izpletās pa visdažādākajām vietām, kur vien cilvēkiem radās iespējas izmantot kara izraisītās jukas savstarpējos rēķinu kārtošanai. Tomēr mēs nevaram droši apgalvot, ka kara rezultāts varēja būt tikai un vienīgi tāds, kāds tika sasniegts kaut vai attiecībā uz Baltiju. Uz brīdi Vācija spēja okupēt visu tagadējo Baltiju. Tajā brīdī nebūt nebija pašsaprotami, ka tā ir tikai epizode, Vācijas konvulsija pirms ķeizarvalsts nāves. Ko tad, ja kaut vai tikai Kurzemē vācieši būtu noturējušies? Tad Vācijas vācieši iepūstu jaunu dzīvību Baltijas vāciešos, kuru pamirumu iespējams konstatēt pēc viņu nespējas turpināt no Vāczemes importētos dziesmu svētkus.
1861. gadā pieteikto “šāvienu” vietā baltvāciešiem sanāca tikai viens “pukšķis” kā trešie baltiešu dziesmu svētki 1866. gadā Rēvelē. “Rigasche Zeitung” 1866. gada 14. jūlija numurā tos pieteica demonstratīvi mierīgā toņkārtā: “Droši vien noskaņojums, kādā tiek svinēti trešie baltiešu (Baltische) dziesmu svētki, ir mazāk uzbudināts un ne tik vētrains, nekā tas bija attaisnojams ar 1858. un 1861. gada apstākļiem, kādos mūsu provinču dzīves tagadējais laikmets vēl gulēja bērna autiņos; katrs nākamais gads ir mācījis mūs uz šo notikumu raudzīties nopietnāk un distancētāk nekā iepriekš. Par patieso nozīmi tiem svētkiem, kādi tagad būs jānosvin Rēvelē, mums ir skaidrāks priekšstats nekā bija toreiz, un tas būs galvenais priekšnoteikums, lai svētkus aizvadītu godam.” Proti, “kopīgā vajadzība pēc spirdzinājuma un stiprinājuma laiku pa laikam atrod izpausmi svētkos, uz kuriem savācas plaši dalībnieku un līdzdalībnieku loki, kuros pa provincēm un kārtām stingri nošķirtie, bet notikuma kopā savestie provinču iedzīvotāji pārvar savu atšķirtību kopīgā priekā. Pat ja tikai epizodiski, kā tas īstenībā arī notiek, izveidojas kas vairāk par paviršu pazīšanos starp cilvēkiem, kuri savādāk vispār nebūtu satikušies, tad arī tas ir no svara.” Tātad kaut epizodiski viņiem var izveidoties arī dziļākas attiecības, “jo kur gan cilvēki var saliedēties ciešāk nekā tur, kur viņi sanāk ne konkrētu vajadzību, bet kopīga svētku prieka dēļ?” Tas būtu kā mūžīgais dzinējs, kurā jau radušās attiecības nodrošina svētku regularitāti un regularitāte - šo attiecību padziļināšanos un sazarošanos. Tā tas viss tiešām notika un - galvenais - notiek, bet latviešu, nevis baltvāciešu dziesmu svētkos!
Šeit citēti “Rigasche Zeitung” 1861. un 1866. gada vārdi ir no augstiem plauktiem, kur apcerēta etniskās apziņas pārtapšana par nācijas apziņu. Tāda notika ar vāciešiem Vācijā un ar latviešiem Latvijā, bet ne ar baltvāciešiem Baltijā. Viņiem tikai paldies par to, ka viņi ierādīja latviešiem, kā praktiski ķerties pie darba, kura paveikšanai baltvācieši izrādījās pārāk kusli ar savu mazo skaitu un nespēju skaitlisko trūkumu kompensēt ar bagātību, izglītību un vietām cariskās Krievijas valsts varas aparātā.
Kad baltvācieši 1861. gadā atveda dziesmu svētkus uz Rīgu, latvieši vēl nebija tajos plauktos, kur kvalificēti apspriež nācijas veidošanu. 1861. gadā pietika ar aizrautību, ar kādu baltvāciešu dziesmu svētkus apjūsmoja “Latviešu Avīzes” 1861. gada 13., 20. un 27. jūlija numuros: “Tad ta prieku dienas Rīgā! Nu būs 25 gadi, kā tādas Rīgā nebija redzējuši. Izdevās labi, jo mīļais Dievs dāvināja labu laiku. Tā ka visu varēja izdarīt, kā dziedātāju Komiteja nospriedusi. Saviem mīļiem avīžu lasītājiem izstāstīšu, cik spēdams, kādus priekus tik daudzi tūkstoši cilvēku baudījuši,” bija pirmie šis reportāžas vārdi. Un tā līdz trešās publikācijas pēdējiem vārdiem, ka “ilgi šīs dienas vēl pieminēs ar prieku un lielu pateicību, jo visāds laicīgs un garīgs labums ar to ir bijis. Lai Dievs mīļus rīdziniekus apsvētī.”
Tādā veidā tika pasniegti nevis dziesmu, bet “dziedātāju svētki Rīgā”.
Pavisam citā toņkārtā to pašu notikumu aprakstīja “Mājas Viesis”, kuram pietika ar vienu vienīgu rakstiņu 1861. gada 10. jūlijā. Jā, tā bija pirmā ziņa avīzes 1. lpp.: “Jaunas ziņas. No Rīgas. Lasītājiem gan kārotos zināt, kā mēs rīdzinieki tos sen gaidītus dziedātāju svētkus esot nosvētījuši. Itin labi” un tā tālāk pa visu avīzes 1. un 2. lpp. līdz pēdējam teikumam ar pašu būtību, ka šie “šie bija tie pirmie “Baltistu dziedātāju svētki””.
Tikai no “Mājas Viesa” lasītāji varēja uzzināt, ka tas bijis baltvācu, nevis latviešu pasākums. No “Latviešu Avīžu” kā latviešu pārvācošanas projekta instrumenta viedokļa bija pārāk pašsaprotami, ka jebkura nopietna pasākuma valoda ir vācu valoda, lai to lieku reizi pieminētu. “Latviešu Avīžu” uzdevums bija izdarīt tā, lai tas tikpat pašsaprotami kļūtu viņu lasītājiem - uz vācu valodu vēl nepārgājušajiem, bet pārejošajiem lasītājiem. Taču izjauca šo nodomu “Mājas Viesis” ar vienu vienīgu vārdu, ka notikuši ne vispār kaut kādi, bet “Baltistu” dziedātāju svētki. Viens vārds, bet pats galvenais vārds! Nosaucot vārdā svētkus sarīkojušo cilvēku grupu, “Mājas Viesis” nodalīja šīs grupas dziesmu, dziedātāju vai jebkādus svētkus no vispār svētkiem, kādus sev rīkot var arī citas grupas, tāpēc nekļūstot ne par “baltistiem”, ne par citu paveidu vācvalodīgajiem. Piemēram, var sarīkot latviešu dziedāšanas svētkus, kā tas visai drīz tika izdarīts.
Baltijas vāciešiem nācās samierināties ar to, ka latvieši var to, ko viņi nevar. Vācu presē “Sängerfest” veltīto publikāciju skaits sāka šūpoties atbilstoši latviešu dziesmu svētku rīkošanas grafikam un šajās publikācijās ar vairumglāzi jāmeklē norādījumi, ka runa par latviešu, nevis par vāciešu dziesmu svētkiem. Baltvāciešu samierināšanās ar latviešu dziesmu svētkiem nogatavināja viņus tāpat samierināties ar Latvijas Republiku.
