Latvijas komercbankas dod priekšroku “drošiem” kredītiem, izvairoties no mazliet riskantākiem, bet potenciāli auglīgiem projektiem. Rezultātā daudzi uzņēmumi paliek bez finansējuma, bet biznesa vide zaudē attīstības iespējas. Vai virspeļņas nodoklis spēs mainīt šo situāciju, vai arī uzņēmējiem jāsāk skatīties ārpus Latvijas? Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite sarunā ar “nra.lv” dalās savā redzējumā par pašreizējo kreditēšanas realitāti.
Bankas izvairās no mazliet riskantākiem projektiem, tā vietā dodot priekšroku tā sauktajiem lombarda kredītiem - aizdevumiem, kas tiek piešķirti tikai tad, ja to nodrošina ķīla, kuras vērtība divkārt pārsniedz paša kredīta summu. Otrs uzņēmumu segments, kam bankas ir gatavas aizdot, ir tie, kuru finanšu situācija ir tik stabila, ka aizdevums viņiem faktiski nemaz nav nepieciešams. Aptuveni šādu ainu iezīmē LDDK prezidents un uzņēmējs Andris Bite.
Vēl nesen ieviestais banku virspeļņas nodoklis definēts kā motivācija komercbankām aktīvāk aizdot naudu, jo pienāksies nodokļa atlaide, sasniedzot noteiktu kreditēšanas apjomu. Šādas nodokļa atlaides saņemšanai nepieciešama krietni straujāka kreditēšanas apjoma palielināšana nekā iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums. Šādā situācijā bankām ir divi rīcības scenāriji - kreditēt arīdzan riskantākus projektus un finansiāli ne tik stabilus uzņēmumus vai vienkārši samierināties ar vēl vienu nodokli un līdz ar to peļņas samazināšanos, bet relatīvi drošu darbības turpināšanu.
Kā skaidroja A. Bite, iespējamais valsts “sauklis” brīdī, kad virspeļņas nodokļa modeli apstiprināja, bija: “Motivēsim kreditēt, bet cerēsim, ka nekreditēs, jo valstij vajag ienākumus!”
Pagaidām valdības aplēses par uzņēmējdarbības potenciālo pieauguma tempu šī jaunā nodokļa ietekmē nav publiskotas. Vismaz ne skaitļos pamatotā formā. Tā vietā ir aplēses par potenciālo papildu ienākumu budžetā no šī nodokļa.
Pēc A. Bites teiktā, abas puses - valsts un komercbankas - to uztver kā vienkāršu nodokli, bet nekā motivējoša tajā nav. Iespējams, mazākas bankas, kurām kredītportfelis iepriekš bijis salīdzinošo neliels, ir aprēķinājušas, ka ir iespējams saņemt nodokļa atlaidi, pieaudzējot kreditēšanu, bet lielās bankas to nemaz nevar sasniegt un tāpēc nemaz necenšas to darīt. Tikmēr situācija kreditēšanā šobrīd ir tāda, ka vidēji tikai trešā vai pat ceturtā daļa no visiem Latvijas uzņēmumiem, kuri piesakās kredītam bankā, saņem bankas apstiprinošu atbildi. To neslēpj arī atsevišķu komercbanku pārstāvji, pamatojot šādu statistiku ar neiepriecinošu finanšu situāciju vairumā uzņēmumu un aktuāliem nodokļu parādiem.
A. Bite atzīst, ka mūsu nacionālais kapitāls ir mazs, bet tas nenozīmē, ka viss ir slikti. Drīzāk mūsu biznesa stāvoklis neatbilst banku vēlmēm, lai varētu pilnīgi droši dalīt kredītus. Bankas grib ar ķīlu pilnīgi nodrošinātus darījumus, lai krīzes gadījumā to varētu pārdot, nezaudējot naudu. Turpretī lielākajai daļai uzņēmumu nav iespējas šādu ķīlu nodrošināt. Ļoti reti ir gadījumi, kad bankas gatavas kreditēt ambiciozus projektus, kuriem nav ķīlas nodrošinājuma, lai gan uzņēmumam jau ir pieredze un vēsture savā nozarē. Pat ja kāds uzņēmums var aizņemties naudu, bieži vien pieejamais finansējuma apjoms ir nepietiekams lielu projektu realizēšanai, un biznesa vide pie tā pierod. Tas rezultējas situācijā, kad veidojas zināma apātija un zūd uzņēmēju vēlme uzņemties lielus projektus, līdz ar to daudzi nemaz nedodas uz banku.
Varbūt nemaz nav jāprasa no komercbankām iniciatīva uzņemties riskus, jo arī tās nevēlas zaudēt naudu, pat ja pastāv iespēja nedaudz nopelnīt, uzskata A. Bite. Bankas ir privāts bizness un pašas izlemj, kā rīkoties ar saviem līdzekļiem. Viņa ieskatā būtu jābūt vēl “trešajam spēkam”, piemēram, ALTUM, kurš finansētu riskantākus un ambiciozākus projektus sākuma stadijā. Pašreizējos apstākļos nekāds liels uzrāviens kreditēšanas ziņā no komercbankām neesot gaidāms, uzskata A. Bite.
Viņaprāt, alternatīvus finansējuma avotus uzņēmēji varētu meklēt arī ārpus mūsu tirgus. Jau šobrīd ir piemēri, kad lieli eksportējoši uzņēmumi mēģina atrast finansējumu ārpus Latvijas. Ja tas veiksmīgi strādās un šāda tendence attīstīsies ar lielāku vilni, arī lielie uzņēmumi pārorientēsies uz ārvalstu finansējumu. Tad bankas redzēs, ka pazūd klienti, un, iespējams, mainīsies attieksme, bet piespiest ar varu kreditēt nevar.
Vēl viena tradicionāla Latvijas uzņēmumu problēma ir nodokļu parādi, kas pēc definīcijas ir sarkanais karogs ne tikai finansējuma saņemšanai bankā, bet arī dalībai iepirkumu konkursos. A. Bites ieskatā šāds formāls iemesls izslēgt uzņēmumus no kreditējamu uzņēmumu saraksta vai dalības konkursos nav saprotams, atsaucoties arī uz savu pieredzi. Uzņēmumu nodokļu parādi daudzos gadījumos velkas gadiem, jo trūkst apgrozāmo līdzekļu un ik pa laikam jāizdara izvēle - palikt parādā valstij vai piegādātājiem. Veidojas apburtais loks - uzņēmumam nepieciešams aizdevums apgrozāmajiem līdzekļiem, bet to nav iespējams dabūt, jo apgrozāmo līdzekļu trūkuma dēļ nevar segt nodokļu parādu, pat ja tas ir nosacīti neliels. A. Bites vērtējumā uzņēmumi, kas ir nodokļu parādnieki, bet strādā, būtu jāuztver kā pilnīgi normāli uzņēmumi.
