Pēdējā gada laikā notikušie pasaules politekonomiskie satricinājumi aktualizējuši jau ilgstoši neatrisinātas problēmas, tajā skaitā arī tās, kuras ir saistītas ar pensiju uzkrājumu veidošanu. Izveidot ideālu, riskiem nepakļautu uzkrājumu sistēmu diezin vai kādam izdosies, taču ir iespējams radīt risinājumus, lai riskus ievērojami samazinātu un pensijā došanās saistītos ar lielāku finansiālo drošību nekā patlaban.
Var teikt, ka Krievijas iebrukumam Ukrainā sekojošie finanšu satricinājumi pasaulē bija pēdējais piliens tam, lai likumdevēji spertu steidzīgus soļus nākotnes sirmgalvju finanšu drošības veicināšanā.
Iebrukumam sekojošo notikumu summārais defekts bija strauji pieaugušie zaudējumi konservatīvo pensiju plānu segmentā. Gada sākumā, salīdzinot ar atbilstošu periodu pērn, zaudējumi bija mērāmi pat ar divciparu procentu skaitli. Ja šādā brīdī pensijai paredzētais vērtspapīru portfelis tiek izpārdots, tad nepatīkama sajūta ir tikai mazākā no problēmām. Tradicionāli šādiem pensiju plāniem ir jāpasargā ieguldītāji no zaudējumiem, bet patiesībā notika pretējais. Neziņa un stress, ko sākotnēji radīja Krievijas militārās aktivitātes, pasaules preču biržās veicināja strauju izejvielu cenu palielināšanos, kam pasaulē sekoja gadu desmitiem nebijusi inflācija. Lielai inflācijai pašai par sevi tradicionāli nav ilgtermiņa raksturs, tomēr tā rada visai ievērojamas blaknes. Jāpiebilst, ka Krievijas militārajai agresijai bija nevis lielo inflācijas veidojošs, bet gan tikai papildinošs raksturs. Vēl pirms paša uzbrukuma preču biržās izejvielu cenas bija strauji pieaugušas gan saistībā ar notiekošo atveseļošanos, gan investīciju bumu kā tādu, kas kā dzīves dārdzības pieauguma dzinulis tiek samērā reti pieminēts. Tā vai citādi, tas noveda pie augstas inflācijas, kuras apkarošanas sākumu Eiropas Centrālā banka, maigi izsakoties, nogulēja.
Rezultātā jau krietni “ieskrējušās” inflācijas apturēšanai vajadzēja ārkārtīgi radikālu rīcību, kas šobrīd ir vainagojusies ar ārkārtīgi strauju procenta likmju kāpumu. Tas neparedzēti iztukšo ne tikai kredītņēmēju makus, bet vienlaikus ir samazinājis iepriekš izlaisto parāda vērtspapīru vērtību, uz kuru savu labklājību balsta konservatīvo pensiju plānu klienti. Šobrīd ne tik svarīgas ir atziņas par to, vai “treknajos gados” procentu likmes bija vēl augstākas, bet gan tas, ka šoreiz to pieauguma temps ir nesalīdzināmi straujāks. 2022. gada sākumā Eiropas finanšu stabilitātes parauga - Vācijas - valdības obligāciju ar desmit gadu dzēšanas termiņu ienesīgums bija ap 0%, bet tagad tas ir ap 2,6% gadā. Tiek uzskatīts, ka 10 gadu obligāciju ienesīguma maiņa par vienu procentpunktu nozīmē reversu cenas kustību par 10%, tādējādi var pat teikt, ka minētajā laika periodā šo Vācijas vērtspapīru cena ir kritusies apmēram par ceturto daļu. Gada laikā šīs cenas kritums ir mazāks un sasniedz ap 10%, līdz ar to vide, lai kaut ko nopelnītu, ir bijusi ļoti slikta.
Līdz ar investīciju mikroklimata uzlabošanos zaudējumi, ko pensiju plāni piedzīvoja gada sākumā, ir ievērojami samazinājušies vai pat pārvērtušies plusos. Mūsu pensiju otrā līmeņa konservatīvo pensiju plānu mēnešu ienesīgums 5. septembrī svārstījās ap nulli. Veiksmīgākajam pensiju plānam viena gada ienesīgums bija 3%, neveiksmīgākajam - 1,3% vērti zaudējumi, liecina portāla “manapensija.lv” dati.
Vienlaikus daļai plānu šobrīd veidojas zaudējumi arī vairāku gadu griezumā, līdz ar to pensiju krājēju finanšu situācijas uzlabojumam ir nepieciešami radikāli un ātri risinājumi. Daudz labāks sniegums ir tiem otrā pensiju līmeņa plāniem, kuriem paralēli obligācijām ir ļauts akciju tirgos ieguldīt līdz 50% līdzekļu. Šeit 12 mēnešu ienesīgums 5. septembrī svārstījās no 1,5% līdz 7,4%. Piecu gadu periodā ienesīgums svārstījās no 1,37% līdz 3,92% gadā. Tikmēr visaugstākais ienesīgums pēdējo piecu gadu termiņā ir aktīvo pensiju plānu grupā, kur akcijās var ieguldīt līdz 100% aktīvu. Vidējais ienesīgums gadā šeit nav mazāks par 5%, bet veiksmīgākajiem plāniem pat pārsniedz 7% robežu. Tikmēr 12 mēnešu periodā veiksmīgākie pensiju plāni spējuši strādāt pat vairāk nekā ar 10% atdevi. Tik tālu situācija ir laba, taču vēsturiskais ienesīgums nepasargā no krīzēm nākotnē. Līdz ar to risku balansēšana attiecībā uz pensiju kapitāla kustību aizvien ir aktuāla.
Kopumā vērtējot, šobrīd ir dzirdētas divas labas idejas, kas potenciālo pensionāru finanšu riskus var samazināt un pat radīt iespēju papildus nopelnīt. Viena no tām ir dzirdēta no Labklājības ministrijas, paredzot iespēju 2. pensiju līmeņa kapitālu jau piecus gadus pirms došanās pensijā pārvietot uz pensiju 1. līmeni. Pēdējie pieci gadi pirms pensijas nav īstais brīdis, lai ļautos finanšu tirgus svārstību riskam, ja viss pensiju ieguldījumu portfelis tiek pārdots uzreiz. Protams, var paveikties, taču veiksmei nav terminēts raksturs, un, ja finanšu tirgū valda tāds fons kā šā gada sākumā, tad vienā gadā var tikt zaudēts vairākos gados nopelnītais. Līdz ar to jau pēc elementāras loģikas kapitālam būtu jādodas turp, kur ir drošāk. Vienlaikus pensiju pirmajam līmenim ir priekšrocība - tur esošajiem pensiju uzkrājumiem tiek piemērota indeksācija. Proti, pensiju kapitāls tiek indeksēts atbilstoši tam, kā pieaug sociālās iemaksas valstī - pensijas kapitālam tiek piemērots indekss, ko nosaka katram gadam, ņemot vērā sociālo iemaksu kopējo apjomu valstī pret iepriekšējo periodu. Potenciālā indeksa indikators ir darba algas fonda izmaiņas valstī. Piemēram, šā gada otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar atbilstošu laika periodu pērn darba samaksas fonds valstī pieauga par 13,2%. Pat tad, ja pensiju pirmo līmeni neizdosies šādā procentuālā apmērā indeksēt gadā kopumā, jebkurā gadījumā indeksācijas apmēram ir jāapsteidz inflācija, turklāt krietni. Līdz ar to, ja ekonomika attīstās kaut vai tā, kā tagad, potenciālajam senioram, pārejot no otrā līmeņa uz pirmo, zaudētājos nevajadzētu palikt. Ja iespēja pāriet uz pensiju 1. līmeni būtu jau, piemēram, pērngad, konservatīvo pensiju plānu ieguldītāji būtu ieguvēji, arī neskatoties uz to, ka pagājušajā gadā patēriņa cenu indekss auga straujāk nekā algas. Šogad, starp citu, būs pilnīgi pretēja situācija, ja vien pasaules tautsaimniecībā neatgadīsies kas ārkārtējs. Viens no pirmā līmeņa mīnusiem ir tā dēvētais kopējais katls, kuram nav individuāla rakstura un tas paredzēts visiem pensiju saņēmējiem.
Taču, kamēr valsts var izpildīt savas finanšu saistības, un šobrīd tā to var bez liela sasprindzinājuma, nebūtu pamata uztraukties, ka kādam kaut kas netiks samaksāts. Savukārt, ja potenciālais pensijas krājējs paredz valstī finansiālas nepatikšanas, viņš vienkārši var izvēlēties savu pensiju kapitālu no otrā līmeņa uz pirmo nepārcelt.
Otra, visticamāk, veiksmīga ideja, kas jau ilgāku laiku ir apspriesta, ir pensionēšanās brīdī neslēgt visu pensiju 2. līmeņa portfeli uzreiz, bet izmaksas veikt pa daļām, ļaujot naudai turpināt strādāt. Tādas krīzes situācijas, kādas patlaban ir ar konservatīvajiem pensiju plāniem un obligāciju tirgiem, nav mūžīgas. Tirgū ienāk aizvien jaunas parādu vērtspapīru mesijas ar daudz augstāku procentuālo ienesīgumu nekā iepriekšējos gados, un situācija jau šobrīd ir ievērojami labāka nekā gada sākumā. To apliecina arī iepriekš aprakstītās ienesīguma izmaiņas pašlaik un gada sākumā. Vēl kardinālākus situācijas uzlabojumus pieredzēsim brīdī, kad kļūs skaidrs, ka ECB procentu likmju celšanas kampaņa ir kļuvusi par pagātni.
Iespējams, ka šo robežšķirtni sasniegsim jau šomēnes un tuvāko gadu gaitā obligāciju tirgus vērtība pieaugs tāpat kā konservatīvo pensiju plānu ienesīgums. Vienlaikus pašreizējā ekonomiskā situācija sagādā zināmus riskus arī akciju tirgiem un līdz ar to aktīvajiem pensiju plāniem, taču, kā rāda vēsturiskā pieredze, krīzes pārsvarā nav ilgas un labajos laikos zaudējumi tiek atgūti ar uzviju. Respektīvi, katra jaunā augšupejas cikla laikā tirgi sasniedz jaunus vēsturiskos maksimumus. Piemēram, Volstrītas plašā tirgus indeksa “Standard&Poor’s 500” vērtība patlaban ir par 185% augstāka nekā 2007. gada 11. oktobrī, kad tika sasniegts iepriekšējais pirmskrīzes maksimums. Tādējādi, ja kādam, dodoties pensijā, vēl aizvien ir saglabāts aktīvais pensiju plāns un tirgū valda krīze, tad visa portfeļa nepārdošana uzreiz varētu ļaut izbēgt no lielākiem zaudējumiem vai pat tikt pie papildu peļņas. Risku balansēšanas vārdā gan būtu ieteicams, tuvojoties pensijai, agresīvākas stratēģijas nomainīt uz tādām, kas naudu pasargā. Vislabākais risinājums būtu, ja likumdevēji paredzētu iespēju, ka, tuvojoties pensijas vecumam, daļu kapitāla var pārcelt uz pirmo līmeni, bet vienlaikus, dodoties pensijā, otrā līmeņa uzkrājumus būtu iespējams izņemt pa daļām.
