Latvijas Bērnu fonda prezidents: Vardarbības izpausmes kļūst rafinētākas

Ziņas par vardarbības gadījumiem, kuri vērsti pret bērniem, nav retums. Diemžēl Latvijas jaunākajā vēsturē ir ziņas, ka bērns ir nosists par to, ka viņš bez atļaujas apēdis ievārījuma burciņu; ka sešus gadus vecs bērns viens pats ir izgājis no mājas, aizklīdis tālu prom un nosalis mežā. Regulāri sabiedrība tiek šausmināta par vardarbību bērnu namos, slēgta tipa audzināšanas iestādēs, arī parastajās skolās. Lai noskaidrotu, kādi ir šis vardarbības cēloņi, vardarbības dinamika, tendences un kas būtu jādara, lai situāciju uzlabotu, saruna ar Latvijas Bērnu fonda prezidentu, Saeimas deputātu Andri Bērziņu (ZZS).

- Dažādas bērnu aizsardzības organizācijas laiku pa laikam nāk klajā ar satraucošu statistiku par vardarbības pret bērniem pieaugumu. Vai tas vairāk uzrāda patiesu vardarbības pieaugumu, vai arī atspoguļo to, ka šiem jautājumiem tiek pievērsta lielāka uzmanība, un tas, par ko agrāk nerunāja, tagad biežāk parādās publiski?

- Ja runājam par tendencēm, tad vardarbība vienmēr ir bijusi, ir un būs. Padomju laikos par vardarbību pret bērniem tikpat kā nerunāja. Tagad cilvēki ir kļuvuši daudz atvērtāki, atklātāki un sniedz daudz vairāk informācijas par to, kur notiek vardarbība. Arī ģimenē. Tāpēc skaitļi palielinās. Tas ir viens aspekts. Otrs aspekts ir tas, ka daudzos gadījumos, kas beigušies traģiski, iznākums varēja būt pavisam cits, ja problēmas būtu konstatētas laikus. Ir daudzas, maigi izsakoties, problēmģimenes, kurām būtu nepieciešams pievērst daudz lielāku uzmanību. Nedaudz plašāk runājot, vardarbības problēma jau nav tikai saistībā ar bērniem. Tā ir vispārēja, globāla tēma. Man ir tas gods piedalīties Eiropas parlamentārajā asamblejā, un šī tēma ir ļoti aktuāla. Asamblejas dokumentos var redzēt, kāda ir Eiropas kopējā bilde. Latvijā situācija nav ne sliktāka, ne labāka. Tā ir apmēram līdzīga. Bet… Ir lietas, kur nepieciešama nauda. Ja cilvēks saslimst, tad viņa ārstēšanai vajadzīga nauda. Vardarbība ir problēma, kuru var risināt arī bez naudas - vienkārši to nedarīt. Ir lietas, kuras mēs nevaram novērst. Piemēram, šogad lietusgāzes, kas nopostīja ražu. Vardarbību vienkārši nevajag darīt. Nesit savu bērnu, jo 80% vardarbības notiek ģimenē vai ģimenei pietuvinātu cilvēku vidē. Vēlāk tiek izlietoti milzu līdzekļi, lai no vardarbības cietušos rehabilitētu. Vardarbība, gan fiziskā, bet īpaši emocionālā, ir plaši izplatīta skolās starp pusaudžiem. Visvairāk rehabilitācijas centros nonāk bērni no 4 līdz 12 gadu vecumam. Slikta tendence ir tā, ka beidzamajos gados mums palielinās seksuālā vardarbība pret bērniem. Skaitļi ir pieaugoši, un tas nozīmē, ka tie vēl var pieaugt. 2012. gadā bija 41 bērnu seksuālās izmantošanas gadījums, šogad tikai deviņos mēnešos jau 108 gadījumi.

- Vai šajos un arī citos vardarbības gadījumos liela nozīme nav tam, ka cilvēki ir vairāk gatavi ziņot par šiem vardarbības gadījumiem?

- Mēs nevaram šos skaitļus salīdzināt ar laikiem, kad dzīvojām citā sociālekonomiskajā formācijā. Toreiz uzsišana ar siksnu pa dibenu varbūt netika traktēta kā vardarbība. Tagad daudzas lietas attiecībā pret bērnu tiek vērtētas daudz nopietnāk. Piemēram, Norvēģijā, ja bērnam ar varu liek ēst, tā jau skaitās vardarbība. Lielbritānijā skatās vēl stingrāk - tur bērns nedrīkst būt atstāts viens mājās. Es uzskatu, ka tas ir pareizi, jo tā ir ģimenes nolaidība, kuras rezultātā var būt nopietnas sekas. Mēs to Latvijā redzam diemžēl pārāk bieži. Vecāki aizgāja, bērni palika vieni, kaut kas aizdegās, un viņi aizgāja bojā. Var jau domāt, kas tad tur traks - māte aizskrēja kaut kur uz neilgu laiku. Bet sekas var būt traģiskas. Vardarbība jau nerodas pati no sevis. Man šķiet, ka mēs kļūstam arvien nervozāki, neiecietīgāki, nespējam savaldīties un daudzi pieaugušie pārnāk mājās ar pilnu negāciju paketi, kuru izgāž pret tiem, kuri nevar stāvēt pretī. Mēs redzam, ka palielinās seksuālās vardarbības gadījumu skaits un paplašinās pedofilijas tīkli. Agrāk mēs teicām, ka liela ir televīzijas ietekme. Tagad arvien lielāka ir interneta ietekme. Tur var atrast tādas lietas, kādas mums pat prātā nevarēja nākt un kurām mēs līdzi izsekot nespējam.

- Manuprāt, liela nozīme ir vispārējai kultūrai. Esmu ievērojis, ja, piemēram, Londonā kāds vecāks uz bērnu kliedz, tad viņš gandrīz simtprocentīgi nāk no Austrumeiropas vai Krievijas. Angļu sabiedrībā tāda agresīva izturēšanās pret bērnu nav vērojama.

- Absolūti piekrītu tam, ko jūs sakāt. Ir ārkārtīgi liela nozīme tam, kāda ir sabiedrības attieksme pret šādām vardarbības izpausmēm. Ja lielākā daļa izrāda atklātu neiecietību pret tiem, kas pret bērniem izturas agresīvi, tad kopējais vardarbības līmenis samazinās. Diemžēl ko mēs redzam tepat mūsu veikalos? Kāda ir reakcija rindā, ja bērns kaut ko dara ne tā? Tiek skaļi aizrādīts, iepliķēts pa dupsi, paraustīts aiz auss, vēl piedevām bērnu tā skaļi nolamā, lai viss veikals dzird. To mēs visu redzam publiski ik dienas. Tāpēc, ja gribam, lai mainās šī attieksme un vardarbības gadījumu paliktu mazāk, tad par šo tēmu ir jārunā, jārunā un vēlreiz jārunā. Tas ir viens. Otrs, ko esmu simtiem reižu teicis - situācija neuzlabosies, kamēr mums nebūs pietiekami daudzi sociālie darbinieki, kas ar problēmģimenēm strādā tiešā kontaktā, tās regulāri apmeklējot, nevis tikai tad, kad jau kaut kas ir noticis. Jā, tas ir dārgs, bet ļoti efektīvs instruments. Ja profesionāls sociālais darbinieks strādā ar šīm ģimenēm, tad var panākt samērā labus rezultātus, jo vardarbība lielākoties dzimst tieši ģimenē. Tā ir vispārzināma formula, ka bērns, kurš audzis vardarbīgā ģimenē un cietis no vardarbības, ar lielu varbūtību kļūs par tādu pašu varmāku, jau būdams pieaudzis. Ja man dara pāri, tad rodas vēlēšanās atdarīt pretī. Ja nevar tam pašam, tad kādam citam. Tie, kas sēž cietumos, gandrīz visi ir izgājuši cauri dažādām vardarbības formām.

- Jūs lielu uzsvaru situācijas uzlabošanai likāt uz sociālo darbinieku institūtu. Problēma šeit ir tā, ka sociālie darbinieki nav labi apmaksāto darbinieku kategorijā, šī profesija nav īpaši prestiža un līdz ar to tajā bieži strādā cilvēki, kuri nav darba tirgū pieprasītākie.

- Tur jums pilnīga taisnība. Mums ir daudz cilvēku, kuri iegūst izglītības dokumentu kā sociālie darbinieki, bet aiziet strādāt kaut kur citur, jo darba samaksa ir diezgan minimāla, problēmu loks ir ļoti liels. Katru dienu vienas negācijas, kurām jāiet cauri un jāpalīdz. Tur strādājošie bieži vien psiholoģiski izdeg un saka - man vienreiz pietiek visu šo negāciju. Vēl viena problēma ir lielais birokrātiskais slogs. Ir jāraksta neskaitāmi papīri, un arī darbs ar cilvēkiem, kuriem jāpalīdz, bieži vien pārvēršas par palīdzību papīru kārtošanā. Tu to papīru atnesi? Nu tad atnes, un tev pienākas tas, tas un tas. Tāds bieži vien ir sociālā darbinieka galvenais uzdevums. Tikmēr reālais darbs, kontaktējoties ar cilvēku, kurš ir atnācis ar problēmām, paliek otrajā plānā. Viena lieta ir nauda, bet jāredz arī dziļākas problēmas. Tāpēc vēlreiz atkārtoju, ir jābūt profesionāļiem, kas var un prot strādāt ar ģimenēm. Esmu stingri pārliecināts un to vienmēr atkārtošu - sociālo darbinieku skaits ir jāpalielina, un viņu darbs valstij ilgtermiņā atmaksāsies, jo viņi būs vieni no tiem, kuri palīdzēs samazināt to problēmu loku, kas saistīts ne tikai ar vardarbību, bet ar visu to, kas apgrūtina ģimenēm tikšanu uz kājām. Ieguldījumi šajā sfērā atmaksāsies daudzkārt. Diemžēl valdošais redzējums ir cits - ceļu uzbūvēt, to es redzu, mēbeles nopirkt, to redzu, bet cilvēkā ieguldīt, nūuu… tur var arī pagaidīt, jo tur es neko neredzu. Sociālajos darbiniekos mēs joprojām pārāk maz liekam iekšā finanses.

- Ļoti svarīgu lomu vardarbības mazināšanā spēlē vispārējā sadzīves kultūra, ideoloģija, kur nozīmīgu vietu ieņem bērnu namu problēma. Attīstītajās valstīs bērnu nami ir likvidēti kā šķira un visi bērni aug audžuģimenēs vai tiek adoptēti. Savulaik arī mums iet šo ceļu ierosināja toreizējais bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks. Ir pagājuši jau vairāk nekā desmit gadu, bet bērnu namu sistēmas likvidāciju joprojām neredzam.

- Jūs jau pieminējāt, ka jābūt veselai sabiedrībai, kur darīt pāri bērnam, izstumt viņu no ģimenes ir nepieņemami. Ja tā būtu, tad mums nevajadzētu bērnu namus. Daudzās dienvidu zemēs tas ir liels negods, ja kāds radinieku bērns atrodas bērnu namā. Tur, ja notiek kāda nelaime, tad radinieki parūpējas par bērniem un paņem tos savā ģimenē. Mums tā mentalitāte ir cita. Tas, ka attīstās audžuģimeņu institūcija, ir labi. Tagad tā attīstās ļoti strauji. Te ir nepieciešamas divas lietas. Finansējums un apmācību un kontroles mehānisms. Arī šeit ne viss izskatās tik rožaini, un dažkārt parādās problēmas šajās audžuģimenēs. Ir gadījumi, kad audžuģimenes netiek galā ar bērnu un viņš ir jāizņem no šīs ģimenes. Tad šis bērns kļūst par tādu kā ceļojošo karodziņu. Mēs jau varam bērnu namu kā māju aiztaisīt ciet un viss. Paliek jautājums - kur tam bērnam palikt? Ja mums ir simt problēmbērnu, tad mēs varam atrast variantus, kur viņus izvietot - adopcijai, audžuģimenēs un viss, bet šie bērni nāk no jauna klāt un klāt kā sniega pika, kura, ripojot no kalna, kļūst arvien lielāka. Ir jāatrod vieta, kur šiem bērniem atrasties kaut uz laiku. Nesauksim tos par bērnu namiem, bet par īslaicīgas atrašanās vietām, ģimenes centriem.

- Bērnu atrašanās bērnu namos izmaksā daudz dārgāk nekā audžuģimenēs. Varbūt jāpadara audžuģimenes vairāk ieinteresētas uzņemt šos bērnus?

- Summa, kura tiek piešķirta audžuģimenēm, lēnām pieaug, un tā palielināsies. Naudas jautājums pastāv, un tas tiek risināts, bet ir arī kvalitātes jautājums. Skatīt šo problēmu tā - pārliekam naudu audžuģimenēs un viss - jautājums atrisināts - arī nevaram. Naudu iedevu, liec man mieru, un problēmu aizmirstam. Nekā nebija. Ja saskaramies audžuģimenē ar problēmām, tad ko darīt? Kur to bērnu liksim? Pirmām kārtām jādomā par viņu.

- Izskan versijas, ka bērnu namu eksistencē ieinteresētas ir pašvaldības, jo tas ir finansējums, darba vietas.

- Nē. Kas nu tās par darba vietām? Pašvaldības arī saprot, ka bērnu nami pamazām jāpārveido par SOS ģimenes aprūpes centriem, kur bērni atrodas īslaicīgi, kamēr tiek atrasta atbilstoša audžuģimene. Mums ir ļoti daudzas paraugaudžuģimenes, kur cepuri nost šiem cilvēkiem, kas strādā ar bērniem. Tas ir smags un grūts darbs. Viņi fiziski nemaz nevar citu darbu strādāt, un viņiem atalgojums noteikti ir jāpalielina. Jāsaprot, ka šie bērni bieži vien ir ļoti spuraini. Viņi savā dzīvē ir daudz ko redzējuši, samācījušies, un nav vienkārši ar viņiem strādāt. Ir jābūt sagatavotām tādām audžuģimenēm, kas māk strādāt ar ļoti smagiem problēmbērniem. Šis ceļš tiek iets, un vilciens ir uzlikts uz pareizām sliedēm.

- Vai ir uzstādīts mērķis, līdz kuram laikam bērnu nami pārstās eksistēt?

- Ieplānot jau daudz ko var, bet dzīve veic korekcijas. Var jau visus bērnus salikt audžuģimenēs, bet parādīsies pieci, septiņi bērni, kuriem nebūs audžuģimenes. Kaut kur tam bērnam jāatrodas. Bērnu nami kā tādi ar laiku pazudīs, bet konkrēti to ieplānot diez vai sanāks.

- Jūs esat Bērnu fonda vadītājs jau gandrīz 30 gadus, kopš 1988. gada. Kā šajā laikā mainījusies attieksme pret vardarbību pret bērniem, kādas ir tendences, un kāda izskatās nākotne?

- Savulaik, tie bija 90. gadi, mēs kopā ar režisoru Andri Selecki, lai viņam vieglas smiltis, braukājām pa ģimenēm un veidojām filmu ar nosaukumu - Kāpēc es piedzimu? Tur bija dažādas tēmas. Tolaik nebija narkotiku, bet populāra bija līmes ostīšana. Mēs bijām ģimenē, kur trīsgadīgs bērns vairākas dienas bija atstāts mājās viens, kaut kur stūrī nobērti zirņi, un šis bērns pierāpo kā sunītis un tos zirņus ēd. Ziniet, es domāju, ka diemžēl… diemžēl… diemžēl tās problēmas nekur nav pazudušas. Varbūt katram laika posmam pamainās kaut kādas nianses, problēmas kļūst modernākas, taču tās ir palikušas. Runājot par nākotni. Ir jau labi teikt vēlējumus, ka mēs jau ļoti ceram, ka nākamībā būs daudz labāk. Es neesmu tik optimistiski noskaņots. Es ceru, ka uzlabojumiem būtu jābūt, bet laika posmā, kamēr ar šīm lietām nodarbojos regulāri, nevis epizodiski, vardarbības izpausmes kļuvušas rafinētākas, nežēlīgākas kļūst pašu bērnu savstarpējās attiecības. Ir nākusi klāt agrāk ne tik uzkrītoša parādība, ka ir sabiedrības daļa, kura ir ļoti bagāta, un ir tādi, kuri ir ļoti nabadzīgi. Bagāto bērni ātri iemācās, ka var atļauties daudz vairāk nekā citi. Viņš drīkst to, ko cits nedrīkst. Šī tendence jau vērojama visā sabiedrībā un apzināti vai neapzināti pārnesas arī uz bērniem. Pirms divdesmit gadiem es biju optimistiskāk noskaņots. Toreiz man šķita, ka situācijas uzlabošanās būs straujāka un, valstij, sabiedrībai attīstoties, šīs problēmas mazināsies. Mēs jau nedzīvojam noslēgtā vidē. Pasaule kopumā kļūst nervozāka, nežēlīgāka, regulāri tiek ziņots par terora aktiem. Šodien pat lasu, ka Ziemeļkorejas militāra konflikta gadījumā varētu iet bojā līdz pat deviņiem miljoniem cilvēku. Ir mazā ikdienas vardarbība, bet ir lielā vardarbība, kur iet bojā lielas masas. Tas nerada labestības atmosfēru. Gribētos jau, lai mēs būtu labestīgi, iecietīgi, ar labu garastāvokli, un to visu gribētu novēlēt mūsu nākamajai paaudzei. Es būšu piesardzīgi optimistisks, jo normāli ir, cilvēkam no rīta pamostoties, domāt, kā izdarīt kaut ko labu. Mums ir daudzas tiešām apbrīnojami lieliskas daudzbērnu ģimenes, kurām nupat ar Amerikas latviešu apvienību pasniedzām balvas. Ir cilvēki, kuriem ir daudz grūtāk nekā vairumam no mums, bet viņi nestaigā apkārt ar īgnumu. Viņi skatās ar gaišumu, un, ja mēs visi būsim gaišāki, tad daudzas problēmas spēsim atrisināt. Diemžēl mēs, latvieši, biežāk esam tādi, kas izplata tādu neieeļļotu durvju čīkstoņu.