arrow_downwardPersonības

Romantiķi Lucavsalu redz kā svētvietu mīlas dzejoļu deklamēšanai, bet praktiskiem cilvēkiem tā ir iespēja pašiem izaudzēt krājumus ziemai. Tūlīt pēc Lieldienām, 21. aprīlī, uz kinoekrāniem nonāks jaunās režisores Elzas Gaujas debijas pilnmetrāžas dokumentālā filma «Tikmēr Lucavsalā».

«Kā redzam šodien, Ukrainas kara apstākļos, nauda zaudē jebkādu nozīmi. Nozīme ir tikai cilvēcībai, un tā ir vērtība, ko māca un palīdz attīstīt māksla un mūzika. Tāpēc man ir ļoti liels prieks, ka man šodien ir ko teikt, ka mūzikā notiek īpaši notikumi,» saka mūziķis un pedagogs, orķestra «Rīga» saksofonu grupas koncertmeistars, starptautisko konkursu laureāts, Lielās mūzikas balvas «Publikas simpātija» (2013) un pasaulē prestižās saksofonu ražotājfirmas «Selmer» vēstnieks Oskars Petrauskis.

Iestudējis izrādi «Visi mani prezidenti» – par Gunti Ulmani, Vairu Vīķi-Freibergu un Valdi Zatleru –, režisors Valters Sīlis 2014. gadā saņēma uzaicinājumu strādāt teātrī Sanktpēterburgā. Tur viņš piedāvāja iestudēt izrādi par Vladimira Putina agresīvo politiku, parādot viņu skolas solā – kā viņš piekauj vājākos vai sarunā citus, kuri viņus piekauj, un par katru cenu turas par klases vecāko… Neatļāva.

«Mēs nevaram Ukrainai neko daudz līdzēt. Mēs varam palīdzēt bēgļiem, kuri no kara ir atbēguši pie mums, par pārējo ir jādomā politiķiem. Bet mums, latviešiem, ir vienkārši jāstrādā – lai rīt būtu maize, ar ko pabarot ģimeni. Mums ir jādomā par sevi, par saviem bērniem, par savu valsti, un – mums savs iekšējais karogs ir jātur cieņā. Nevis jāizkar mastā, bet sirdī cieši jāglabā,» saka tautā mīlētās šlāgergrupas «Baltie lāči» līderis Andris Baltacis.

Tieši izcilā virsdiriģenta un pedagoga Jāņa Dūmiņa dzimšanas dienā 30. martā pl. 19.00 Rīgas Domā izskanēs koncerts, kas veltīts viņa 100tajai gadadienai.

«Ir ļoti būtiski saprast, no kurienes esam nākuši, cik daudz mūsu vecāki un vecvecāki ir ieguldījuši un ko zaudējuši, lai mēs varētu būt brīvi. Un tas nav pašsaprotami. Mēs gribētu, lai šī izrāde atgādinātu un liktu aizdomāties, kādā vājprātā ir dzīvojuši mūsu vecāki un vecvecāki, un lai mēs nekādā gadījumā to vairs negribētu pieļaut. Ja, nedod dievs, būtu tāda situācija kā šodien Ukrainā, neviens nebēgtu prom, bet stātos pretī – tā, kā to dara ukraiņi,» saka režisors Jānis Znotiņš.

«Rotko ir bijis pietiekami sarežģīts un depresīvs cilvēks, bet viņš vienmēr ir bijis kaujinieks un cīnītājs. Revolucionārs. Tajā nozīmē, ka mākslai ir jēga, ka caur mākslu ir iespējams pateikt cilvēkiem kaut ko jaunu par šo pasauli,» saka Dailes teātra aktieris Juris Bartkevičs.

«Man patīk radīt svētkus, man patīk, ka pie manis nāk ciemiņi, un pat tad, ja viņu ir simts, es parūpējos par to, lai katrs jūtas tā, ka ir visvairāk gaidīts. Šo rūpi par saviem viesiem esmu mantojusi no vecākiem un vecvecākiem,» saka vairāku paaudžu skatītāju mīlētā dziedātāja Olga Rajecka.

«Visam dzīvē jāpieiet ar smaidu. Protams, par nopietnām lietām smieties nevajag, bet, kā savulaik teica mans draugs Voldemārs Lejiņš, ar kuru kopā spēlējām golfu, ka mēs esam tie, kas sauli sirdī glabā,» saka skatītāju mīlētais aktieris, populārais komiķis Jānis Jarāns. Vēl pavisam nesen pārcietis divas nopietnas sirds operācijas, viņš jau ir pasildījies Spānijas saulītē un svētdien, 27. februārī, pulksten 14 būs uz teātra kluba «Austrumu robeža» skatuves – izrādē «Liecinieks».

«Es esmu atradusi vārdu, kas ļoti precīzi raksturo manu dzīvi šodien – tā ir laiskošanās. Tik laiska dzīve man nav bijusi nekad, septiņdesmit gadu esmu skrējusi un visu ko darījusi, mēģinot apvienot darbu teātrī, kino un televīzijā ar pienākumiem ģimenē, bet laiskoties ir tik brīnišķīgi!» saka skatītāju mīlētā teātra un kino aktrise Baiba Indriksone. «Vella kalpu» daiļā krogus meiča Lēne un «saldmēlīte» Olita leģendārajā Jāņa Streiča filmā «Limuzīns Jāņu nakts krāsā». Otrdien, 22. februārī, viņai 90. šūpuļsvētki.

Leģendārā latviešu dejotāja, horeogrāfe, pedagoģe un māksliniece Vija Vētra 6. februārī pārkāpusi sava mūža 99 gadu slieksni un, kā pati saka, ir iegājusi savā simtgadē.

«Es mēdzu teikt tā: šodien Dievs pasaulē laiž vecās, viedās, gudrās un talantīgās dvēseles. Un es tam ticu, ka mūsu rītdiena būs gaiša. Varbūt tas nenotiks tik ātri, bet – ir jāiztur,» saka Dailes teātra skatītāju mīlētā aktrise Lidija Pupure.

«Vēsturiski operete, kas ir absolūti pozitīvs skatuves mākslas žanrs, vienmēr ir attīstījusies laikā, kad vajadzīgs pretspars kam ļoti negatīvam. To redzam arī šobrīd, kad notiek vērtību noārdīšanās, ir milzīga destrukcija un cilvēki tiek spiesti pie zemes. Ir tāds teiciens: aizliedziet kultūru, un jūs ieņemsiet valsti bez kaujas. Tas šobrīd notiek. Nevar cilvēkus ilgstoši barot tikai ar bailēm un negācijām! Cilvēkam ir nepieciešamas pozitīvas emocijas, satikšanās, apskāvieni, mīlestība un prieks. Un laba mūzika dziedē,» saka Operetes teātra valdes priekšsēdētāja un radošā direktore Agija Ozoliņa-Kozlovska.

«Tie bija mani sešpadsmit, septiņpadsmit, astoņpadsmit gadi, kad Oskara Vailda pasakas «Zvaigznes bērns» tēmu uztvēru ļoti personiski. Iespējams, arī šis mūzikls mūsdienu pusaudzim ļaus sevi pavērot no malas un izraisīs kādas pārdomas,» saka komponists Jānis Lūsēns.

«Bērnībā biju ļoti liels dziedātājs, zināju visas latviešu tautasdziesmas. Daudz laika pavadīju kopā ar vecomāti, un tieši no viņas esmu mantojis lielu mīlestību pret latviešu tautasdziesmu. Aplis ir noslēdzies – domāju, tāpēc man ir svarīgi popularizēt latviešu tautas mūziku,» saka ģitārists, Mārupes Mūzikas un mākslas skolas ģitāras spēles pedagogs Andris Grīnbergs.

„Bet es gan palikšu tepat. Cik nu varēju, tik darīju. Tā šī dzīvīte būs pagājusi... Vismaz godarakstu un ordeņu man ir daudz – varu visu žaketi nospraust,” pašironiski smejas Raimonds Pauls neilgi pirms 86. dzimšanas dienas. Mums gan ir vienalga, cik to ordeņu uz viņa žaketes, jo daudz svarīgāka ir apziņa, ka dzīvojam vienā laikā ar ģeniālo latvieti Raimondu Paulu, ka runājam ar viņu un klausāmies viņa neizzūdošo mūziku. Daudz laimes dzimšanas dienā, Maestro!

«Avīzēs parādās «nekad vairs nebūs kā agrāk» virsraksti, bet man tomēr šķiet, ka visā it kā haotiskajā un mainīgajā pasaulē ir lietas, kas galīgi nemainās. Es šajā notikumu virpulī cenšos saglabāt skaidru galvu un tiekties nepazaudēt to, kas ir patiesi svarīgs. Notikumi nāks un ies, bet, kā mēs uz tiem reaģējam, tas jau parasti izrādās vissvarīgākais un arī visinteresantākais,» saka jaunā dzejniece, rakstniece, kritiķe, redaktore un tulkotāja Krista Anna Belševica.

«Man šogad bija ļoti maz izrāžu, un tas, ko laikam esmu iemācījusies – spēlēt katru izrādi kā pēdējo. Jo mēs patiešām nezinām, kas būs rīt. Un otrs – prast priecāties par mirkli, kas tev ir dots, un to novērtēt. Un, ticiet man, es patiešām tagad protu novērtēt,» saka Dailes teātra aktrise Vita Vārpiņa.

«Daudzi mīl vasaru, bet es tikpat karsti mīlu ziemu. Tās meditatīvo klusumu, uzmundrinošo aukstumu un sapņaino svētku laiku. Klusumu, kurā beidzot vari sadzirdēt savas domas, ļauties sapņu lidojumam, fantāzijām, pavērties debesīs un sajust kosmosu,» saka pianiste un dziedātāja Katrīna Gupalo. Ziemassvētku brīnumu laikā viņa dodas koncertu tūrē pa Latviju – ar jaunu ziemas noskaņu koncertprogrammu «Zvaigznes pieskāriens».

«Iespējams, šis notikums būs ļoti vērtīgs sākums kaut kam jaunam daudz plašākā nozīmē – nevis pašas koncertizrādes dēļ, bet tāpēc, ka tai ir iespēja attīstīties un turpināt augt, lai Latvijas muzikālajai telpai piešķirtu vēl vienu nokrāsu,» saka jaunais režisors Mārtiņš Kagainis. Otrdien, 21. decembrī, pulksten 19 VEF Kultūras pilī gaidāma krāšņa, ibēriska koncertizrāde «Spāņu vakari – La Zarzuela».

«Visas īstās lietas ir trīs. Ar trim vārdiem var pateikt pilnīgi visu. «Es tevi mīlu» ir vairāk nekā «es tevi patiešām mīlu». Pārējie vārdi ir lieki,» saka māksliniece, animācijas filmu un bērnu grāmatu autore Indra Sproģe. Pēc vairāk nekā desmit gadu pārtraukuma pie mazajiem, kuriem jāmācās lasīt, atgriezusies mākslinieces radītā brīnišķīgā lasītiemācāmā grāmata «Miljons», par kuru jau 2007. gadā Indra Sproģe saņēmusi Gada balvu grāmatniecībā.

«Es neteikšu, ka, veidojot šo lomu, man bija viegli. Man bija diezgan grūti – ņemot vērā gan lugas materiālu, gan tos uzdevumus, kas man uz skatuves jāpilda, gan sadarbību ar režisoru, jo mēs esam ļoti dažādi cilvēki – dažādu dzimumu, dažādu paaudžu un attiecīgi dažādas pieredzes, arī dažādu uzskatu,» saka Liepājas teātra jaunā aktrise Madara Kalna. Viņai titulloma pie režisora Dž. Dž. Džilindžera – itāļu rakstnieka Alesandro Bariko romāna «Jaunā līgava» jauniestudējumā. Pirmizrāde – 4. decembrī.